Satversmes preambulas projekta autora, juridisko zinātņu goda doktora un profesora, Eiropas Savienības Tiesas tiesneša Egila Levita sākotnēji ierosināto variantu Saeimas deputāti tika vērtējuši, arī šo to izņemot ārā, taču rezultātā mūsu valsts konstitūcija ir ieguvusi ievaddaļu, kurā formulēti Latvijas valsts pastāvēšanas negrozāmie mērķi. Ar Egilu Levitu sarunājās "LA" žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Dace Kokareviča.
V. Krustiņš: – Preambula ir pieņemta un oficiāli iedarbināta. Kā jūs kā idejas un teksta autors vērtējat gala iznākumu, vai tas jūs apmierina un vai tas darbs būtu vēl kaut kādā veidā turpināms? "LA" no pirmās dienas šo ideju atbalstīja. Bet redzam, ka zināma cīņa ap preambulu nav rimusies. Joprojām notiek diskusijas par šīs preambulas tapšanas politisko motivāciju.
E. Levits: – Esmu ļoti apmierināts ar rezultātu. Tas no mana sākotnējā varianta nedaudz atšķiras, taču ne būtiski. Gala variantā nav ietverts "valstsnācijas" jēdziens. Domāju, ka to vajadzēja ietvert. Bet šī izmaiņa tika izdarīta, lai panāktu, ka preambula tiktu pieņemta. Jo tam vajadzēja Saeimas deputātu divu trešdaļu balsu vairākumu.
– Kompromiss...
– Neliels. Tas, ko nozīmē diskutētais valstsnācijas jēdziens, ir izklāstīts preambulas tekstā, un iespējams, ka ir pat labāk, ka tekstā ir atklāts šī jēdziena saturs. Jēdziens aizstāts ar izskaidrojumu, bet saturs ir tieši tas pats. Valstsnācijas jēdziens ir labs šī satura kopsavilkums, un to noteikti var un vajag lietot sabiedriskajā telpā, medijos. Jo tad, ja mums ir mazākumtautības, jājautā, kas ir latvieši Latvijā. Un latvieši nav mazākumtautība, bet latvieši ir valstsnācija.
Ja mēs neatzītu mazākumtautības, tad būtu cita konstrukcija. Bet, tā kā Satversmes 114. pantā ir ierakstīts, ka mums ir mazākumtautības un ka Latvijas valsts tās respektē, tad elementārs taisnīgums un godīgums prasa, ka mums jārunā arī par latviešiem. Preambula to arī pareizā un līdzsvarotā veidā dara.
– Kāpēc, jūsuprāt, bija tā darīšanās, staipīšanās ap šo valstsnācijas jēdzienu? Šim jēdzienam bija diezgan titulēti pretinieki.
– Kaut pagājuši jau gandrīz 25 gadi pēc neatkarības atjaunošanas, domāju, ka mūsu valstiskā uztvere vēl joprojām nav tāda, kāda tā ir citās stabilās demokrātiskās Eiropas nacionālās valstīs. Mums joprojām vēl jācīnās par pašsaprotamo uzstādījumu, ka latviešu nācija šeit atrodas pati savā zemē, ka latviešu nācija nosaka mūsu valsts nacionāli kulturālo identitāti, kas nozīmē, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, kas nozīmē to, ka Latvijas valstij ir konstitucionāls pienākums atbalstīt latviešu nācijas kultūru, valodu – gādāt par to, lai latviešu nācija pastāvētu. Turklāt šis pienākums pastāv neatkarīgi no tā, vai tas ir ierakstīts Satversmē vai nav.
Citur tas ir tik pašsaprotami kā elpot gaisu un par to nav nepieciešams runāt. Bet mums diemžēl arī pēc okupācijas beigām vēl joprojām ir jāargumentē par savu pastāvēšanu un to, ka šī ir mūsu valsts.
Un tādēļ šī preambula ir vietā un tā juridiski pasaka visaugstākajā līmenī, ka viens no Latvijas valsts mērķiem ir garantēt latviešu nācijas, kultūras, valodas pastāvēšanu. Bez tā, ka šeit pastāv latviešu nācija, Latvijas valstij nav īpašas jēgas.
Protams, Latvijas valstij, tāpat kā jebkurai, ir arī citi uzdevumi – gādāt par mieru un kārtību, veicināt iedzīvotāju labklājību u. c., bet to dara jebkura valsts, tāpēc jau nevajadzētu tieši Latviju šādās robežās.
Latviešu lielais vairākums tomēr to saprot, un tas ir labi. Tomēr ir vēl diezgan liela daļa iedzīvotāju, kam to grūti pieņemt un kas domā, ka Latvija ir līdzīga, piemēram, Austrālijai, kur sabrauc cilvēki no visām pusēm, nostumj malā vietējos un tad dibina jaunu valsti uz jauna sabiedriska līguma pamata. Latvija tāda nav. Latvija ir tāda pati nacionāla valsts kā visas Eiropas valstis.
– To ideju par "Otrās republikas" jeb jaunas valsts dibināšanu mūsdienās grib uztiept pēc okupācijas vēl kaut kādā veidā, saistot ar iestāšanos Eiropas Savienībā un līdz ar to ar kaut kāda Latvijas valstiskā statusa mainīšanos, kā izmainīt pašas Latvijas izcelsmi, un ar to tiek aizskarti paši valsts pamati.
– Pieminējāt Eiropas Savienību (ES). ES ir jauna veida valstu sadarbības mehānisms, daudz intensīvāks nekā jebkurš cits. Tomēr katrai valstij ir un paliek sava nacionālā identitāte. Tādēļ ES pamatlīgumos ir tieši ierakstīts: Eiropas Savienība respektē savu dalībvalstu nacionālo identitāti. Tas nozīmē, ka ikkatrai no 28 valstīm ir sava nacionālā identitāte.
Varbūt daži jūsu pieminētās diskusijas dalībnieki nezina, ko valsts nacionālā identitāte nozīmē. Bet būtu tiešām komiski, ja visām pārējām 27 dalībvalstīm ir skaidrs, ka tām ir sava nacionālā identitāte, un ES to respektē, bet mums, lūk, nav savas nacionālās identitātes vai mēs vispār nezinām, kas tas tāds ir.
Šis nacionālās identitātes jautājums ir ietverts preambulā. Tas ir atvērts jēdziens. Tas nozīmē, ka mums saprātīgu diskusiju procesā ir jāapzinās, kas galvenajos vilcienos ir šī mūsu valsts nacionālā identitāte. Jāņem vērā, ka tā laika gaitā attīstās. Tā saglabā veco, bet tai nāk klāt arvien jauni elementi. Šāds pastāvīgs nacionālās identitātes apzināšanās process ir viens no preambulas galvenajiem mērķiem. Tas ir jo svarīgāks tieši globalizācijas laikmetā.
– Preambulas tekstu mēģina apšaubīt arī tādā veidā kā sakot – neuztraucieties, tam jau nav nekādas reālistiskas ietekmīgas nozīmes, nekas jau no tā nebūs, tāpēc piecietīsim. Es atceros, ka padomju laikos bija vēl no Marksa laikiem nācis proletāriskais internacionālisms, un to pārdēvēja par "tautu draudzību". Tagad tā vietā mums saka – atšķaidīsimies, mēs neesam latvieši, esam eiropieši.
– Jā, šāda doma pastāv. Bet, ja mēs pajautāsim par identitāti kādam holandietim, spānim vai zviedram, protams, viņš nekautrēsies no tā, ka ir holandietis, spānis, zviedrs. Tā ir dabiska cilvēku kopiena, kuru vieno valoda, kultūra un vēstures apziņa. Valoda, vēsture, kopējs liktenis, kopēji piedzīvojumi vieno cilvēkus. Protams, ka latviešiem savā starpā ir daudz kopēja, un šis kopējais ir citāds nekā, piemēram, portugāļiem, kuriem ļoti būtiska ir 1974. gada revolūcija. Tā vieno portugāļus.
Mūs turpretim vieno citi labie un sliktie vēsturiskie piedzīvojumi. Katra ģimene zina stāstu par okupācijas laikā notikušo, katrai ģimenei vajadzētu zināt arī savu dzimtas vēsturi pirms okupācijas – pirmajā Latvijas neatkarības posmā. Zinām, kas ar mums notika, un tas ir vienojošais stāsts, kas nāciju tur kopā. ES to pilnībā atbalsta un respektē, un tur mums ar ES nav nekādu pretrunu.
Globalizācijas tendences, kopējais Eiropas tirgus prasa, ka zināmas lietas ES tiek kopīgi pārvaldītas. Piemēram, lauksaimniecība lielā mērā tiek pārvaldīta kopēji. Tas nozīmē, ka valstis brīvprātīgi deleģē daļu no savas kompetences Eiropas Savienībai, lai izveidotu šo kopējo tirgu, kas nāk par labu visiem.
Bet ir zināmas robežas, cik tālu valsts var un drīkst deleģēt savas kompetences Eiropas Savienībai. Un to ir noteikušas vairāku valstu konstitucionālās tiesas: ka primāri varam deleģēt ekonomiskus jautājumus un ka mums vajadzētu mēģināt vienoties par kopēju ārpolitiku, bet ir zināms kompetenču kodols, ko nevar deleģēt ES un kas vienmēr paliks nacionālas valsts kompetencē.
Visām valstīm, tajā skaitā Latvijai tas jāapzinās – mums jālemj pašiem, ka nevaram iet tik tālu, ka gandrīz visu savu suverenitāti atdodam Eiropas Savienībai. To, starp citu, šogad 28. marta spriedumā ir atzinusi Augstākā tiesa – ka Satversmes kodolā ietilpstošās kompetences nevar deleģēt ES.
– Vai citu valstu konstitūcijās ir kaut kādā veidā novilkta tā suverenitātes līnija, kurai valdība un likumdevēji nevar kāpt pāri, kaut arī gribētu?
– Dažās valstīs tas ierakstīts konstitūcijās, citās to fragmentāri ir noteikušas konstitucionālās tiesas. Bet lielos vilcienos šāds jautājums nav vēl bijis aktuāls. Taču vismaz teorētiski jāapzinās, ka tas pastāv, un gadījumā, ja tas aktualizējas, mums ir jāsaka: nē, šī ir sarkanā līnija, kuru mēs nevaram pārkāpt.
– To jautāju sakarā ar Anglijas premjera Kamerona dažādiem spriedumiem, kuri, liekas, ir tai līnijai tuvu, par palikšanu ES.
– Tādas līnijas ir divas. Viena ir gluži formālā konstitucionālo tiesību līnija. Tā nekādā ziņā nav pārkāpta. Taču otra ir politiskā interešu novērtēšanas līnija, un to katra valsts, katrs politiskais spēks novērtē dažādi. Piemēram, viena valsts uzskata, ka mums ir labāk, ja paši kārtojam savas lietas, un tas ir pilnīgi neatkarīgi no šīs juridiskās līnijas. Bet cita valsts saka: nē, mēs tomēr lielāku labumu gūstam tad, ja šīs kompetences deleģējam, tad tās var efektīvāk mūsu labā kopēji pārvaldīt.
Piemēram, ja Latvijas tirgus būtu ierobežots tikai Latvijā, tad būtu mazāka konkurence un droši vien augtu cenas kaut vai sakarā ar ievedmuitām, un mēs kā maza ekonomika nevarētu nodrošināt tādu labklājības līmeni kā esot lielas ekonomikas sastāvdaļai. Bet par to var būt dažādi uzskati, un it īpaši lielai valstij drīzāk iespējama lielāka ekonomiska autonomija.
– Zināmi politiski spēki, aprindas sevi mierina – "preambula ir nekaitīga, iztiksim arī tālāk tāpat kā līdz šim". Vai tādā gadījumā viņu cerības un argumentācija nemudina uz domu, ka jāsper kādi juridiski soļi, lai nostiprinātu preambulā paustās idejas?
– Apgalvojums, ka preambula ir tikai deklaratīvs teksts, ir nepareizs. Padomju Savienībā bija deklaratīvas konstitūcijas normas, piemēram, bija pat normas par cilvēktiesībām, bet tām bija tīri deklaratīvs raksturs, ar tām neviens nevarēja un nedrīkstēja neko iesākt.
Preambulai ir svarīga politiska un juridiska nozīme. Galvenā politiskā nozīme – tā precizē Latvijas valsts mērķu programmu. Valsts mērķi ir ļoti vispārēji, un politikas uzdevums ir tos iedzīvināt. Tie ir pastāvīgi mērķi – ir pastāvīgi jāatbalsta latviešu kultūra, latviešu valoda. Nav tā, ka mēs kaut ko sasniedzam, un pēc tam – miers, viss ir kārtībā.
Tāpat pastāvīgi jāveicina iedzīvotāju labklājība. Tas viss jādara ar tiem līdzekļiem, kas, kā teikts preambulā, ir demokrātiskas, tiesiskas valsts rīcībā. Ir iezīmēta Latvijas identitāte, un valstij tā ir jārespektē un jāveicina ar tās rīcībā esošajiem līdzekļiem. Tas ir politikas uzdevums. Politiskā diskusijā preambula ir arguments.
Mēs jau tagad redzējām, ka jautājumā par kultūras budžetu tas ir labs arguments, lai panāktu lielāku valsts atbalstu kultūrai.
Otrs politiskais uzdevums ir veicināt to, lai šī preambulas programma kļūst pašsaprotama lielum lielam vairākumam Latvijas iedzīvotāju. Preambulai vajadzētu būt svarīgai valstiskās audzināšanas sastāvdaļai. To vajadzētu saprātīgā veidā skolā mācīt, tāpat kā, piemēram, ASV, un vispār visiem iedzīvotājiem padarīt tuvu un saprotamu. Lai visiem būtu pilnīgi skaidrs, ka šī ir mūsu Latvijas valsts, tā ir demokrātiska, tā ir pamatā latviska, un tā vienlaikus respektē nacionālās minoritātes. Un ka pilsoņu pienākums ir, piedaloties demokrātiskā politiskā procesā, veicināt savas valsts attīstību.
Preambulai ir arī svarīga juridiska nozīme. Tā ir integrāla Latvijas Satversmes sastāvdaļa. Satversme tagad sastāv no trim lieliem blokiem. Sākumā, 1922. gadā, tika pieņemts tikai pirmais bloks – institucionālā daļa, kur tika noteiktas Latvijas valsts institūcijas – Saeima, Ministru kabinets, pilsoņu kopums – un to kompetence. Cilvēktiesību daļu pieņēma 1998. gadā, un tad jau Satversme kļuva pilnīgāka, bet pilnīga tā kļuva ar preambulas pieņemšanu. Tagad Satversme atspoguļo valsts pamatus, nosaka valsts institūcijas un cilvēktiesības. Tas ir modernas konstitūcijas komplekts.
D. Kokareviča: – Eiropas Padomes cilvēktiesību komisārs Nils Muižnieks žurnālā "Ir" nupat izteicās tā: "Mani mulsināja diskusijas par izglītības reformu. Neviens neuzskatīja par vajadzīgu analizēt pāreju uz izglītību tikai latviešu valodā arī no cilvēktiesību viedokļa – ka tas atbilst Satversmē rakstītajam, Satversmes tiesas lēmumam, Latvijas saistībām vispārējās nacionālo minoritāšu tiesību aizsardzības konvencijas ietvaros." Ko jūs viņam teiktu?
– Tāda analīze par ļaunu nebūtu. Bet pāreja izglītībā uz latviešu valodu katrā ziņā cilvēktiesības neaizskar. Tieši otrādi – tas, ka viena daļa Latvijas iedzīvotāju joprojām tiek segregēti pēc valodas principa, mūsdienās ir ļoti apšaubāma koncepcija. Arī no demokrātijas viedokļa. Jo latviešu valoda ir mūsu demokrātiskās līdzdalības valoda. Tas neizslēdz to, ka skolēnu ģimenes jeb mājas valoda tiek mācīta skolās, un tādus piemērus redzam arī Skandināvijas valstīs. Bet tieši demokrātijā integratīvais moments ir ļoti svarīgs, un nekādām problēmām no cilvēktiesību viedokļa te nevajadzētu būt.
Valsts valodai ir noteikta funkcija, tā ir kopēja visiem iedzīvotājiem. Valoda ir ne tikai komunikācijas līdzeklis, bet tā nes sevī saturisku kultūras un vēstures bagāžu.
Ja kāds dzīvo citā valstī, bet neiepazīst valsts kultūru, izvēlas būt izolēts, dzīvot sava veida garīgā geto, tad tas demokrātijai ir traucējoši. Valstij jāveicina, lai šādi garīgi geto pēc iespējas neveidotos. Tādēļ izglītībai, neatkarīgi no skolēna mājas valodas, būtu jābūt kopējai visiem. Segregācija pēc valodas vai nacionālā principa demokrātijā nav īsti pieņemama. Tā ir reakcionāra koncepcija, kurai nav vietas 21. gadsimtā.
– Preambulā teikts, ka Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, neatkarību, teritoriju. Nesen "LA" lasītājs, pensionēts zemessargs, sprieda par savu jaunāko kolēģu gatavību aizsargāt Latvijas teritoriju un izteicās, ka X stundā izšķirīgi būtu tas, kādas pavēles dotu augstākie vadītāji. Valsts suverenitāti aizsargā tauta, taču Valsts prezidentu tauta tieši neievēl.
– Tie ir divi dažādi modeļi – ka prezidentu ievēl Saeima vai ievēl tauta – un abiem ir gan plusi, gan mīnusi, un abi ir pieņemami. Ja tauta ievēlētu Valsts prezidentu, tas jau nenozīmētu, ka varam paļauties, ka viņš tiešām arī dos pareizo pavēli.
Mums ir tipiska parlamentārā demokrātija. Cerības, kas ir saistītas ar tautas ievēlētu prezidentu, nav risināmas ar to, ka maina ievēlēšanas kārtību. Jo ir vēl daudz citu problēmu, un arī tad, ja prezidentu ievēlētu tauta, pēc tam daļa cilvēku sacītu: viņš nav tas, uz ko mēs cerējām!
V. Krustiņš: – Jūs pats varat nonākt Valsts prezidenta kandidāta statusā. Kurš ceļš uz šo amatu jums šķistu atbilstīgāks – ar tautas mandātu vai pēc pašreizējās sistēmas?
– Šī diskusija ir ļoti pāragra.
Es varētu iedomāties, ka ikkatrs kandidāts varētu būt pārliecināts, ka tieši viņš ir vispiemērotākais, un tad viņam droši vien labāk patiktu, ka par viņu būtu balsojis tautas vairākums. Bet tas ir tikai politiskās psiholoģijas konstatējums, un tam nav sakara ar konkrētu situāciju. Mūsu parlamentārās demokrātijas sistēma funkcionē visumā labi, lai gan ir vēl potenciāls, lai to uzlabotu. Būtu konstruktīvāk domāt šajā virzienā.
Cilvēkiem, kuri iestājas par Valsts prezidenta vēlēšanu tautas nobalsošanā, ir priekšstats par vienu noteikta tipa prezidentu. Bet realitātē tas tā droši vien nebūs un ievēlēs citu, kam būs lielas pilnvaras, un tad šie paši cilvēki domās – labāk būtu bijis tā kā līdz šim.
– Tuvojas Saeimas vēlēšanas, un daža partija vēl var gūt redzamus rezultātus ar solījumiem: "Mēs panāksim, ka Saeima izmaina attiecīgus likumus un Valsts prezidentu ievēlēs tiešās vēlēšanās." Ne mazāk svarīgi – bet varbūt vēl svarīgāk – ir ķerties klāt Vēlēšanu likuma grozījumiem, pašas Saeimas ievēlēšanas kārtībai. Valsts prezidents ir amatpersona, kas var kustināt visas reformas. Tā ka diskusija nav pāragra.
– Piekrītu – ja tiek ievēlēts demokrātiski un nacionāli orientēts Valsts prezidents, tad tas būtu konkrētam gadījumam jēdzīgs rezultāts. Bet to jau nevaram garantēt. Ja tiek ievēlēts pretēji orientēts prezidents, tad ir daudz sliktāk.
Parlamentārā sistēma līdzsvaro valsts institūciju varu, vienam cilvēkam nav ļoti daudz pilnvaru. Ja amatpersona atbilst pilsoņa priekšstatam par īsto cilvēku īstajā vietā, pilsonis domā – derētu viņam dot daudz vairāk pilnvaru! Bet, ja neatbilst, tad ir pretējs viedoklis – labi vien ir, ka nav tik daudz pilnvaru! Bet, ja frakcijas vienosies par tautas vēlētu prezidentu, tad tā arī notiks.
– Tur jau tā lieta, ka frakcijas var vienoties, kā tām izdevīgi.
– Redzu virkni nopietnu problēmu. Piemēram, mums ir samērā liela naudas ietekme uz vēlēšanām, un tā tam nevajadzētu būt. Tas jānovērš. Tāpat partiju iekšējā dzīve nav pietiekami aktīva, ir daudzi biedri, kuri nepiedalās lemšanas procesā, un tas nav pareizi; to redzot, cilvēki uzskata: kāpēc stāties partijā, ja ietekmēt tāpat nespēju, no manis grib tikai piecus eiro mēnesī biedra naudu.
Taču Latvijas vēlētājam ir dots labs instruments, ko es savulaik ierosināju – plusiņi un svītrojumi. Tas nozīmē, ka Saeimas sastāvs nav tikai pilnībā atkarīgs no partijas valdes, vadības izlemtā. Te vēlētājs saka savu vārdu Saeimas kvalitatīvai uzlabošanai un atsijā tos, kuri sevi parādījuši no sliktās puses vai nu Saeimā, vai ārpus tās.
Ne visās valstīs tāda vēlētāju ietekme uz deputātu sastāvu ir. Tādēļ aicinu vēl kritiskāk vētīt sarakstus. Par tiem kandidātiem, kuri jau bijuši deputāti, var noskaidrot, kā viņi balsojuši par principiāliem jautājumiem, un pilsonis savu vērtējošo attieksmi paudīs ar plusiņu vai svītrojumu.
D. Kokareviča: – Tā sauktā nepilsoņu kongresa, nepārstāvēto parlamenta pārstāvis Guščins bieži ir spriedelējis, ka Latvijas valsts nepārtrauktības doktrīnu vajagot atcelt, svītrot no 4. maija Deklarācijas. Tagad arī preambulā ierakstīts, ka Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un atguva brīvību, 1990. gada 4. maijā atjaunojot valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata. Kādai vajadzētu būt valsts reakcijai pret tiem, kuri apšauba valsts konstitucionālos pamatus?
V. Krustiņš: – Guščins tagad ir pat Saeimas deputāta kandidāts no ždanokiešu partijas. Viņš nav zaudējis pilsoņtiesības.
– Pareizs ir konstatējums, ka 4. maija Deklarācijā ietvertajai valsts nepārtrauktības doktrīnai jau līdz šim bija konstitucionāls saturs; preambulā valsts nepātrauktības doktrīna ir vēl pastiprināta. Tagad tā ir kā akmenī iecirsta.
Preambulā ir arī uzsvērts, ka Latvija ir demokrātiska, tiesiska valsts, kur valda vārda brīvība. Tas nozīmē, ka cilvēks var iestāties arī par savu atšķirīgo viedokli. Taču, ja valsts amatpersona apšaubītu, piemēram, valsts nepārtrauktības doktrīnu, tad valsts amatā tā vairs nedrīkstētu atrasties, tas ir skaidrs. Attiecībā uz pilsoni tas ir citādi. Demokrātijā ir jāpacieš arī tādas domas, kas ir krasā pretrunā ar vairākuma domām.
Tomēr arī demokrātijā ir zināmas robežas, kur tas vairs īsti nav pieļaujams. Saeima pieņēma grozījumus Krimināllikumā – Latvijā sodāms ir apvainojošā veidā pausts okupācijas noliegums, līdzīgi kā dažās Rietumeiropas valstīs krimināli sodāms ir holokausta noliegums.
No vienas puses, katrs var domāt, ko grib, bet, no otras puses, arī demokrātijā nevar paust tādu viedokli, kas ļoti skaidri pazemo citus. Bet vairākumā gadījumos arī krasi atšķirīgais viedoklis ir jāpacieš kā zobu sāpes.
– Jājautā, kāpēc Latvijā nav ierēdņu eksāmena, kurā ierēdnim skaidri un gaiši jāatbild uz jautājumiem, toskait par vēstures lietām, vai Latvija ir bijusi okupēta vai nav. Tad mēs zinātu – ja negribi atzīt okupācijas faktu, tad neesi vēlējies izturēt eksāmenu – visu labu, ej savā civilajā dzīvē. Bet valsts ierēdnim ir saistošas valsts vēstures nostādnes.
– Simtprocentīgi piekrītu, ka šādam politiskās lojalitātes eksāmenam vajadzētu būt. Jo par valsts amatpersonām var būt tikai tai lojāli cilvēki, viņiem ir jāaizsargā valsts pamati ar aktīvu rīcību. Ja viņš nav par to pārliecināts, tad nedrīkst būt par valsts pārstāvi.
Arī pilsonības kandidātiem ir svarīgi zināt, kurā valstī viņi ienāk par pilsoņiem un arī tur uzņemami tikai tie, kuri apliecina savu lojalitāti.
Preambulā ir minēts arī, ka uzticība Latvijai ir saliedētas sabiedrības pamats.
– Oponenti, kuri pat sašutuši par to, ka ar preambulu saistītās runās un tekstos teikts, ka Latvija būs mūžīga, uztraucas, ka tāpēc nevarēs vienā brīdī pateikt – nebūs mūžīga, likvidēsim šo valsti un pievienosim citai, un apgalvosim, ka 1940. gadā bija tautas sociālistiskā revolūcija, nevis iebrukums, okupācija.
– Mūžīgums nav juridisks jēdziens. Nekas cilvēcisks nav mūžīgs, taču valsts ir cilvēka perspektīvā ilgstoša un šādā izpratnē beztermiņa veidojums jeb mūžīga. Preambulā ir arī citi principi, par kuriem līdz šim nerunājām, piemēram, dabas un vides aizsardzība. Tur ir domāts par to, lai arī nākamajām paaudzēm nodotu labi saglabātu vidi un labā stāvoklī esošu valsti.
Atbildība pret nākamajām paaudzēm ir atrodama daudzās modernās konstitūcijās, un pirmo reizi tāda ierakstīta arī mūsu konstitūcijas tekstā. Tā nozīmē – ne tikai neatgriezeniski nepiesārņot, piemēram, Pierīgas rajonu, bet arī nodot pēctečiem labā kārtībā esošu Latvijas valsti.
Mēs arī esam saņēmuši valsti mantojumā no tiem, kas Latviju dibināja, un dzīvojam no to cilvēku darba augļiem, kuri valsti mums izcīnīja un tad to būvēja tālāk.
Respekts pret iepriekšējām paaudzēm un atbildība pret nākamajām – tā arī ir jāsaprot šis "mūžības" jēdziens.
D. Kokareviča: – Preambulas oponenti saka: "Kas tas par terminu "latviskā dzīvesziņa"?" Uz šo jautājumu valststiesībnieks Arvīds Dravnieks "NRA" atbildēja, ka latviskā dzīvesziņa ir, piemēram, tradīcija svinēt Jāņus. Ka cilvēks pats var nesvinēt, bet nevar prasīt, lai šajā dienā strādā valsts iestādes. Ko jūs atbildētu dānim vai portugālim, kurš prasītu par latvisko dzīvesziņu?
– Esmu ļoti apmierināts, ka šis jēdziens ir ierakstīts konstitūcijas tekstā. Jo tas apzīmē visu latviešu tautas laika gaitā izkristalizējušos vēsturisko pieredzi. Tās ir dainas un latviešu tradīcijas, bet arī cita veida gan laba, gan slikta pieredze. Mēs varam runāt par zviedru laikiem Latvijā, par jaunlatviešiem, par Otro pasaules karu – mūs vieno kopējā vēsturiskā pieredze, kura iet tālāk nekā individuālā pieredze.
Arī citu valstu konstitūcijās ir kaut kas līdzīgs. Piemēram, Īrijas konstitūcijā ir minēts "īru tautas ģēnijs", tāpat Lietuvas konstitūcijas preambulā ir teikts, ka lietuviešu tauta gadsimtos ir saglabājusi savu "garu". Tā ka konstitūciju tekstos šādas atsauksmes uz vēsturisko pieredzi nav nekas īpašs.
Preambulā ir teikts, ka Latvijas valsts viens no uzdevumiem ir veicināt latviešu nācijas un kultūras attīstību, un pie tās pieder arī tautas vēsturiskās apziņas un pieredzes pētīšana, atgūšana un izplatīšana.
Tas viss kopā veido valstiskas orientācijas programmu.
Iepriekš:
Jaunā Satversmes preambula: par un pret
Satversmes preambulā nosaka, ka Latvija izveidota latviešu nācijas pastāvēšanas garantēšanai
Vineta Poriņa: Pārdomas par preambulu kā Satversmes vairogu
Vineta Poriņa: Latvieši var izzust
Satversmes preambulā nosaka, ka Latvija izveidota latviešu nācijas pastāvēšanas garantēšanai
Saeima konceptuāli atbalsta Satversmes papildināšanu ar ievaddaļu jeb preambulu
Juridiskā komisija konceptuāli atbalsta Satversmes papildināšanu ar ievadu jeb preambulu
47 % Latvijas ekonomiski aktīvo iedzīvotāju nav informēti par Satversmes preambulas projektu
Saeima lems par Satversmes papildināšanu ar preambulu; Čepāne: tā palīdzēs cilvēkiem izprast savas valsts būtību
Vēsturnieks: Latvijas valsts bija vajadzīga tieši latviešiem
Arnolds Klotiņš: Ko par Satversmes preambulu teiktu Jāzeps Vītols?
Egils Levits: Satversmes preambulā būtu jāatsedz Latvijas valsts jēga un būtība
Vilis Vītols: Satversmes preambulu kā vīziju par valsti nevajag mainīt
Paplašināta Satversmes preambula – jo ātrāk, jo labāk
Dīvains, lai neteiktu skarbāk, lēmums
Guntis Kalme: Kāpēc kristīgajām vērtībām jābūt Satversmes preambulā
Rīgā norisinās Satversmes preambulas projektam veltīta konference
Māra Zālīte: Satversmes preambula ir Latvijas vizītkarte
Satversmes preambulā beidzot iekļautas kristīgās vērtības
Egils Levits: Satversmes preambulai būtu stabilizējošs efekts
Egila Levita priekšlasījums: Vai Satversmē būtu jāpadara redzami Latvijas valsts pamati?
Ar Satversmes preambulu stiprinās latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības
Satversmes preambulas projekts un atsauce tajā uz kristietību