Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Reti kurš baznīcas vēstures notikums ir tik plaši un rūpīgi daudzu liecinieku dokumentēts kā Lutera pēdējās dzīves dienas un stundas. Tā tas noticis tāpēc, ka viņa laikabiedri un sekotāji ļoti vēlējās redzēt, kā no pasaules aiziet viņu dižais skolotājs, – vai viņa dvēsele aiziet mierā, paliekot ticībā, kuru viņš dzīves laikā bija apliecinājis, vai arī šaubu, baiļu un neziņas mocīta, grimst pazušanā, kā to tolaik pareģoja viņa Romas oponenti.

Vēl šodien Romas katoļi nereti izsaka šādu apgalvojumu: "Luterāņiem esot viegli dzīvot, bet grūti mirt, savukārt katoļiem, lai gan tiem ir grūti dzīvot, piepildot dažādos reliģiskos priekšrakstus, tomēr esot viegli mirt."

Liecības par mūsu ticības tēva mūža galu ir pilnas dažādu svētīgu pamācību, un šī raksta mērķis ir apkopot šīs liecības, lai arī mūsu draudzes avīzes lasītāji varētu šīs svētības baudīt.

Notikumi, kas ietver Lutera beidzamās dzīves dienas, ir saistīti ar viņa pēdējo ceļojumu un atgriešanos savā bērnības un jaunības dienu pusē – Mansfeldes grāfistē un viņa dzimtajā pilsētā Eislēbenē, kur viņš pirms 62 gadiem – 1483. gada 10. novembrī – bija dzimis. Šis ceļojums bija saistīts ar nesaskaņām, kas 1545. gada oktobrī bija no jauna izcēlušās starp Mansfeldes grāfiem – vecāko brāli Albrehtu un abiem jaunākajiem (īpaši Gebhardu). Viņu zemes īpašumi bija nelieli – tiem varēja izbraukt cauri vienas dienas laikā, taču uz šīs zemes bija bagātīgas vara rūdas atradnes, kas ienesa labu peļņu.

Luters šo strīdu nevarēja ignorēt vismaz divu iemeslu dēļ: Mansfeldas grāfi bija reformācijas atbalstītāji, tātad viņu ķīviņi vājināja evaņģēliskās kustības atbalstītāju nometni. Tāpat šīs nesaskaņas skāra arī tur dzīvojošos Lutera radiniekus, kas, tāpat kā Lutera tēvs Hanss, bija kalnrači; viņu intereses bija cieši saistītas ar vietējiem tirgotājiem; tātad grāfs Albrehts apdraudēja arī viņus. Jau 1540. gada maijā Luters viņam nosūtīja rakstisku protestu pret nodokļu politiku, kura, kā dzirdēts, līdzinoties konfiskācijai. Gandrīz divus gadus vēlāk Luters uzzināja, ka stāvoklis nav uzlabojies, tāpēc aicināja Albrehta brāļus grāfu ietekmēt, lai viņš pret pavalstniekiem izturētos taisnīgi. Kad ietekmi guva abi jaunākie brāļi, radās draudi, ka abi jaunie grāfi varētu sagrābt svaiņa raktuvi un metāllietuvi, tāpat kā viņi bija sagrābuši tiesības tās aplikt ar nodokļiem. Katrā ziņā Luteram visnotaļ bija iemesls satraukties par savas dzimtās puses labklājību.

Luters jau 1545. gada nogalē bija apciemojis Mansfeldi, lai mēģinātu panākt izlīgumu brāļu starpā, taču abu jaunāko brāļu nebija uz vietas, un viņš atstāja tiem vēstuli, kurā piedāvāja sevi kā starpnieku, lai varētu atrisināt šo ķildu. Tā kā grāfi Luteram par brīnumu piekrita, Luteram bija jāgatavojas ceļam.

Vitenberga, kur dzīvoja Luters, atradās 120 kilometru attālumā no Eislēbenes, Mansfeldes grāfistes galvenās pilsētas. Luteram tobrīd bija 62 gadi, un tālais ceļojums – turklāt ziemā – tajos laikos bija visai apgrūtinošs pasākums. 23. janvārī Luters devās ceļā, viņu pavadīja viņa dēli un to mājskolotājs Aurifābers. Luters ņēma līdzi savus dēlus, jo saprata, ka šī var būt pēdējā iespēja parādīt tiem savu dzimto pusi, kurā viņš bija pavadījis bērnu dienas un jaunības gadus.

Ceļojums izrādījās smagāks, nekā bija domāts. Ceļu aizšķērsoja pārplūdusī Zāles upe, un ceļotājiem vairākas dienas vajadzēja gaidīt Hallē, līdz ūdeņi kritīsies. Tur viņiem pievienojās Lutera draugs un cīņu biedrs, Vitenbergas profesors Justs Jonass.

Visu rakstu ar paskaidrojumiem un atsaucēm lasīt šeit.

Iepriekš:
Ticības atjaunošanas svētku sprediķis (nobeigums)
Hermaņa Bacha Ticības atjaunošanas svētku sprediķis
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – ar ko sākas luteriskā reformācija man?
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – Luteriskās ticības apliecības
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – vienīgi ticība
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – Vienīgi žēlastība, vienīgi Kristus
Tuvojas Ticības atjaunošanas jeb Reformācijas svētki