Par šī sprediķa autoru pāris ievadvārdus sniedza Rūjienas draudzes mācītājs Edijs Kalekaurs. Hermanis Bachs dzimis 1871. gadā 27. novembrī. H.Bachs ir bijis rūjienietis, kura tēvs cēlies no Ķoņu pagasta Teimas Krastiņiem. Hermanis studējis Cimzes skolotāju seminārā, kur mainījis uzvārdu. Kaut arī Hermanis Bachs bijis vāciski ievirzīts, savas zemnieciskās izcelsmes dēļ atradis kopīgu valodu ar saviem draudzes locekļiem. Viņš labprāt piedalījies sarunās par saimnieciskām lietām, pētījis apdzīvotu vietu nosaukumus un par interesantajiem atklājumiem labprāt dalījies ar citiem. H. Bachs no 1921. g. līdz 1941. g. darbojies Rūjienā Dienvidu draudzē. Mācītājs Bachs izceļoja uz Vāciju, kur, cik zināms, kara mēra epidēmijas laikā mira.
Viņš savā sprediķī saka: "Turi, kas tev ir, lai neviens tavu kroni neatņem. Jāņa atkl.gr. 3:11"
"Ar lepnību šīs dienās svētkus svinam, šos savas baznīcas evanģēliuma ticīgos Lutera baznīcas svētkus. It kā paceltām galvām un pacilātu prātu esam sava baznīcā nākuši, kā laikam tādi, uz kā galvām mirdz kronis, dārgs, grezns, mirdzošs kronis. Viņš nav vis kalts no auksta metāla, viņš nav vis izgreznots cietiem dārgakmeņiem, kas ar savu spožumu acīs duras. Nē, šis kronis ir kalts šķīstā ugunī, un viņš ir izgreznots skaidriem Dieva vārdiem, šiem vārdiem, kuru spožums spožāks, nekā viss cits pasaulē. Mēs jau arī ziņām, kā to zeltkaļi sauc, kas ar Dieva palīgu šo kroni kalis. Tas bija Mārtiņš Luters, tas vīrs, pēc kura vārda par luterticīgiem saucamies, vārds, kam laba slava visā plašā pasaulē. Jā, mums ir tiesība lepniem būt, un mums nav jākaunas tā kroņa dēļ, ar ko Dievs mūsu galvas pušķojis.
Bet ko tad nu lai šodien šinīs svētkos darām? Vai gribam sen pagājušos laikus pieminēt? Vai gribam to vīru godināt un sumināt, kas mūsu ticību atjaunojis? To vīru, kas šodien pirms vairāk nekā 400 gadiem āmura cirtieniem, kas visā Eiropā atskanēja, pie Vittenbergas pils baznīcas durvīm piesita savus teikumus par grēcīga cilvēka atpestīšanu tik vien caur Dieva žēlastību, to vīru, kas ar savu reformācijas darbu cilvēcei jaunus ceļus rādījis? Vai gribam tos pagājušos lielos laikus slavēt – tos laikus, kad apbrīnojami liels darbs tika padarīts? Vai gribam savus tēvus pieminēt. Tos tēvus, kas savu māju un siržu durvis plaši jo plaši atjaunotai ticībai atvēra un savu kroni kā savu dārgāko mantu sargāja un aizstāvēja visās vētrās, kas to bieži vien apdraudēja? Jā, to visu gribam darīt, tas ir īsts svētku darbs. Bet to darīdami neaizmirsīsim vienu nenoliedzamu lietu. To, ka kronis paliek tikai to galvā, kas to tur, to tur un sargā, un glabā, kā laikam dārgu mantu.
Un tur nu raisās jautājums: vai esam vēl šā kroņa nesēji? Vai viņš vēl ir mūsu īpašums, šis slaveno un apbrīnojamo tēvu– tēvu mantojums? Šinīs pēdējos gados esam daudz ko pametuši no tēvu mantojumiem. Mūsu dzīvē daudz kas savādāks palicis, un nevaram vis teikt, ka šie jaunu laiku ieguvumi visi būtu jo teicami, un ka tie tēvi, uz mums noskatīdamies, ar visu varētu miera būt.
Kā tas nu ir ar ticības kroni, vai viņš mums vēl ir tā dārgākā manta, tā, kuras dēļ esam gatavi no visa cita atsacīties, lai tik viņu izglābtu? Šis jautājums negrozās vis ap kādu niecīgu lietu, ap kādu tikai svētkos lietojamu rotu. Nē, viņš aizskar to kroni uz mūsu galvām un to pamatu, uz kā stāvam. Šis jautājums grozās ap gara virzienu, kas noteicošs priekš visas mūsu dzīves. Jūs varbūt teiksiet: saprotams, ka šis kronis mums vēl ir. Mēs Mārtiņu Luteru arvien vēl pieskaitām pie lieliem vīriem, kurus aizmirst nedrīkstam un negribam.
Mēs viņu apbrīnojam un mēs viņu augsti cienījam, un mēs teicam un slavējam viņa darbus, viņa gaišo prātu un viņa stipro un nelokāmo ticību. Vai tad ar to vēl nepietiek? Nē, ar to patiesi nepietiek. Apbrīnot un slavēt ir par maz. Ne tas krīt svarā, vai mēs viņu apbrīnojam, bet tas, vai vēl esam viņa gara bērni, vai vēl esam no sirds viņa domu piekritēji un viņa ticības biedri. Es jautāju atkal: vai tad vēl tādi esam? Un es dzirdu atbildi, kā liekas, pilnīgi pietiekošu atbildi. Viņa skan: saprotams, tāds esmu. Es esmu luterticīgs, es piederu pie šīs draudzes un man ne prātā nenāk no tās šķirties.
Bet vai tu arī kādreiz par to esi domājis, kamdēļ tu īsti pie šīs draudzes piederi, vai patiesi aiz pilnīgas sirdspārlieības, jeb vai varbūt tikai paraduma dēļ? Tu esi dzimis un uzaudzis kā luterticīgo vecāku bērns, tu varbūt esi novērojis, cik dārga taviem vecākiem šī ticība un baznīca bijusi. Tu varbūt arī kādreiz esi dzirdējis, ka tavi tēvi šīs ticības dēļ cīnījušies un cietuši. Tu kādreiz šīs baznīcas mācības esi mācījies. Tavi radi un pazīstami visi pieder pie Lutera draudzes, un tā tad arī tu skaities par viņas locekli — aiz paraduma. Un mēs jau visi zinām, cik liels, saistošs spēks paradumam. Bet tev īstenībā šīs tavas baznīcas mācības gluži vienaldzīgas, un tu varbūt nekad neesi nopietni par to domājis, ko tava baznīca no tevis un tavas dzīves prasa.
Un tad, ja nu šī baznīca nāk pie tevis, visu savu ārīgo spožumu pazaudējusi, nostādīta nicinātā, necienīta stāvoklī, ja viņa nāk no daudziem nolamāta, dubļiem apmētāta, ja viņa nāk aplaupīta un par nabadzīti palikusi — un tādā stāvoklī tā šobrīd pie mums nostādīta — vai tad tam paradumam vēl būs diezgan spēka tevi pie viņas saistīt? Vai tad tu vēl saredzēsi šā ne no dārga metāla kalta kroņa greznumu, vai tu tad vēl saredzēsi viņa maigo mirdzošo spožumu? Vai tad varbūt nepierādīsies, ka tavai piederībai pie Lutera baznīcas ar sirdspārliecību nav nekā kopīga?"