Vārdi par biblisko pestīšanu šķiet viegli. Vēl vairāk, tie šķiet tik viegli, ka lielākajai daļai ļaužu tie pat šķiet par vieglu. Tāpēc grēcīgais cilvēks nevis ar atvieglojumu un prieku uzklausa šo žēlastības vēsti un nes to tālāk savā dzīvē, bet gan, izdzirdējis to, aizdomās sarauc pieri un sāk pētīt, vai kaut kas no viņa nav noslēpts.
Kopš grēkā krišanas neuzticība, īpaši Dievam un Viņa pasludinājumam, ir cilvēka paradums. Tā vietā, lai pieņemtu Dieva vienkāršo patiesību, līdzīgi kā mēs ar vieglumu ievelkam katru savu elpu malku, grēcīgie cilvēki apšauba Dieva žēlastības vēsti, to kritizē un pat noraida.
Lielākā šādas rīcības problēma ir neuzticība un nevajadzīga kritizēšana, kas grēciniekus attur no visnozīmīgākā savas dzīves piepildījuma – attiecību "saremontēšanas" ar savu Kungu un Pestītāju. Un tas ir traģiski.
Turklāt šī neuzticība rada neiedomājamu skaitu visādu cilvēcisku mācību par to, kādai vajadzētu būt pestīšanai. Visu bezgalīgi lielo lērumu šo mācību, šķiet, visvieglāk var apvienot zem moto "Pestīšanai ir vajadzīgi kaut kādi darbi".
Tātad, tieši pretēji bibliskajai mācībai vienīgi želastība, kas ir patiesais Kristus mācības kodols, tiek pretstatīti cilvēciski darbi. Šī darbu mācību plejāde sākas ar pavisam šķietami nekaitīgiem pievienojumiem Kristus mācībai – tikai pareizi lietoti teoloģiski vārdi, tikai pareizi mests krusts, kāds svētceļojums, kāds gavēnis utt. Šie tik niecīgie novirzīšanās soļi ir ar savu daļu patiesības – ir pareizi būt zinošam Dieva mācībā, apliecināt savu ticību ar ārējiem darbiem un nepiesātināt savu dzīvi ar lieku miesas izlaišanu.
Tomēr katrai lietai sava vieta! Pestīšana nāk vienīgi žēlastībā un Kristus nopelna dēļ! Visas citas lietas ir labas, kamēr tās neaizēno Kristu un Viņa darbu.
Par darbu mācības tālākiem soļiem – jau nopietni izkropļotu kristietību un citām pasaules reliģijā – diez vai ir vērts šeit sīkāk rakstīt. Tās lielākai daļai kristiešu tāpat ir gana uzskatāmas. Taču tām visām ir viena problēma – bez Kristus nav un nevar būt pestīšanas.
Kā tad vislabāk pasargāt vienkāršo principu "vienīgi žēlastība"? Pestīšanas vēsture mums rāda lielu daudzumu piemēru, kā cilvēki to ir mēginājuši darīt. Viena daļa no grēciniekiem mēģinājuši šo principu piesaistīt kādam labam kristīgam darbam. Proti, viņi mēginājuši sev un citiem parādīt un pierādīt, kas jādara, lai mēs raudzītos vienīgi uz Kristu un Viņa nopelnu. Pat ar vislabākajiem nodomiem šādi centieni visbiežāk radījuši tikai jaunas darbu mācības.
Vēlmē nest vienkāršo patiesību lielākais izaicinājums ir nevis atrast kādu jaunu un labāku cilvēcīgu veidu, kā grēciniekam palīdzēt, bet pieturēties pie paša Dieva dotajiem veidiem. Jo vienīgi žēlastība nav cilvēciska gudrība, bet paša Dieva dota žēlastības dāvana. To nevar padarīt cilvēciski pieejamāku, labāku vai iepriecinošāku. To var vienīgi pasludināt tās vienkāršumā – vienīgi žēlastība. Tikai tad Svētais Gars caur šo vēsti var strādāt un cilvēku vest pie Kristus krusta upura atziņas un apliecības.
Apžēlotajam grēciniekam, atbilstoši apustuļa Pāvila vārdiem, ir jāpaliek pie Dieva gudrības, kas pasaulei nav saprotama un pieņemama (1 Kor 1). Šī ir tā vienkāršā gudrība, kas, līdzīgi katram elpas malkam, cilvēka dzīvi var uzturēt un tiesas dienā dāvāt vislielāko piepildījumu – mūžīgo dzīvi ar Radītāju un Pestītāju un Svētītāju.
Jā, bet ko tad darīt ar darbiem? Vai vienīgi žēlastība princips nesagrauj visu cilvēcisko kārtību. Jau pašā radīšanas sākumā Dievs lika cilvēkam strādāt, tas ir cilvēka uzdevums – kopt un uzturēt radību. Dievs to nav atcēlis. Tāpēc apžēlotam grēciniekam ir jāstrādā un jādarbojas, tomēr ne, lai saņemtu pestīšanu. Apžēlotjam grēciniekam ir jādarbojas, lai kā pestītam Dieva bērnam ar Dievu kopā šajā pasaulē darītu Viņa vislabākos darbus. Tas ir iespējams, jo pati galvenā lieta – pestīšana – apžēlotam grēciniekam jau pieder no žēlastības un Kristus krusta nopelna dēļ.
Iepriekš:
Tuvojas Ticības atjaunošanas jeb Reformācijas svētki