Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Saskaroties ar šo Kristus žēlastības dāvanas tik vienkāršo vēsti, rodās likumsakarīgs jautājums: kā to saņemt, satvert un paturēt? Kā pie šīs mācības turēties priekos un bēdās?

Šis jautājums ir īpaši aktuāls, jo, tiklīdz grēcinieks ir izdomājis (cilvēcisku) veidu, kā paturēt Kristus želastību, tas visbiežāk kļūst par cilvēcisku darbu. Darbi savukārt neved pie Kristus.

Uz jautājumu par "roku", ar kuru satvert pestīšanu, Dievs piedāvā vislabāko "rīku" – ticību. Šī īpašība, vārdiem izsakoties (vēstulēs ebrejiem (11. nod.)), ir: "pārliecība par neredzamām lietām", kas raksturīga katram cilvēkam. Nav pat īsti svarīgi, vai cilvēks ir ticīgs Dievam. Ticība kaut kam "neredzamam" piemīt katram cilvēkam. Vieni tic Dievam, citi māņticīgi seko dažādām likumsakarībām, vēl citi – horoskopiem vai vēl kam citam. Citiem vārdiem, katram cilvēkam ir ticība, tāpēc izšķirošs jautajums ir par ticības objektu.

Šķiet, šis ir visgrūtākais aspekts visā kristieša dzīvē. Tas ir tik grūts tāpēc, ka pašam cilvēkam ticību pareizajam objektam noturēt ir cilvēciski neiespējami. Turklāt ticību ir gandrīz neiespējami izvērtēt apkārtējiem. Citiem vārdiem, ja pat pats cilvēks tik bieži sev godprātīgi uzdod jautājumu: "Vai es arvien ticu Kristum? Vai mana dzīve un darbi arvien notiek atbilstoši patiesajai ticībai?", kur tad vēl varam izvērtet, vai kristieši līdzās patiesi tic?

Protams, ir kādas pazīmes, kas palīdz spriest, vai cilvēks ir kristietis, vai nav. Ja kristietis ir dedzīgs draudzē, apzinīgs mājās, kārtīgs un uzticams darbā, aktīvs sabiedrībā, tad ļoti gribas domāt, ka šads kristietis savu ticību ne vien balsta pareizajā pamatā, bet arī spēj ar savu dzīvi liecināt par savu ticību.

Un otrādi, tie cilvēki, kas noraida Dievu un Viņā žēlastību, nevar būt ticīgi.

Tomēr tik viegli ar ticīgajiem nav. Pirmkārt, ticība ir tikai Dievam redzama, tāpēc pat aiz visskaistākās un pārliecinoši kristīgākās ārienes var slēpties visnožēlojamākais liekulis. Te nu vietā ir Jaunās Derības farizeju paraugs. Pie tā gan jāpiebilst, ka ne tuvu visi labie un priekšzīmīgie kristieši ir liekuļi. Lielākā daļa no viņiem tiešām ir brīnišķīgi ticības paraugi. Tie daži liekuļi ir tie, kuru dēļ tik daudzi citi tiek nepamatoti vainoti liekulībā.

Vēl viena grupa, par kuru rodas pat vairāk dažādu jautājumu, ir tie, kuri gan apliecina Kristu, bet viņu dzīve par patiesas kristīgas ticības klātbūtni liecina ļoti minimāli. Tie ir dažādi zagļi un maukuļi, sava tuvākā aprunātāji un neuzticami ļaudis. Vai tiešām šādi "mutes bajāri" var būt patiesi kristieši?

Paldies Dievam [kāds varētu sacīt "diemžēl"] atbilde ir – jā. Arī nepilnīgi kristieši var būt patiesi kristieši. Tas ir ticības un želastības dāvanas paradokss – ticību redz tikai Dievs, pat ja tā ir paslepta vislielākā liekulī vai bandītā. Bez tam žēlastība – šī visvērtīgākā Dieva dāvana – ir paredzeta ikvienam. Tieši tāpēc žēlastību ticībā saņem ne vien tie, kas tic un to apliecina ar darbiem, bet arī tādi, kuru darbi ir nopelnījuši vienīgi elli. Te vispiemērotākais piemērs ir Kristus apžēlotais noziedznieks pie krusta.

Nav taisnīgi?! Tik tiešām, nav. Tomēr tā ir žēlastības būtība – to nevar nopelnīt.

Turklāt, pirms vainot Dievu netaisnībā pret citiem, ir labi ielūkoties pašiem sevī. Jo, tieši ielūkojoties sevī, mēs varam saprast to, ka savā dziļākajā būtībā katrs no mums ir grēcinieks. Pat, ja mūsu dzīve ir laba un teicama cilvēku acīs, tur ir kāds grēks. Tā kā katrs grēks mūs šķir no Kristus un pestīšanas, tad tikai Kristus žēlastība var pestīt kā mūs, tā arī ikvienu citu liekuli, meli, maukuli, un bezdievi. Tas nenozīmē, ka kristietim viss atļauts, gluži pretēji, Dievs katru aicina arvien uzlabot savu dzīvi. Tomēr tikai ticībā uz Dieva žēlastības apsolījumu mēs paturam Kristu.

Ticība ir vienīgais drošais, no Dieva dotais un ar Dieva apsolījumu savienotais līdzeklis, kā varam paturēt Kristu. Tieši tāpēc Reformācijā bija tik svarīgi uzsvērt – vienīgi ticība, jo grēcinieks vienīgi ticībā var saņemt Dieva apsolījumu – vienīgi žēlastībā Kristus nopelna dēļ.

Iepriekš:
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – Vienīgi žēlastība, vienīgi Kristus
Tuvojas Ticības atjaunošanas jeb Reformācijas svētki