Ir vajadzīgas gan darījumu ziņas, gan "pirmie aprīļi"
Mūsu profesijas pirmsākumi ir meklējami tālā senatnē. Mediji radās tad, kad cilvēkiem parādījās vajadzība dalīties ar informāciju. Darījumu cilvēki gribēja zināt, kāda ir ekonomiskā un politiskā situācija tajās zemēs, no kurām viņi saņēma izejvielas vai kur atradās viņu saražoto preču noieta tirgi. Tāpēc, attīstoties tālsatiksmei ar kuģiem un karavānām, reizē ar kravām ceļoja arī privātas vēstules. To pamatā bija darījumu informācija, kam vēstules autori bieži vien pierakstīja klāt ziņas par dabas parādībām un kādiem īpašiem notikumiem, piemēram, kazlēnu, kas piedzimis ar trim galvām.
Palielinoties darījumu apjomiem, interese par šīm vēstīm pieauga, un tās ieguva publisku nozīmi. Vēstules sāka izlikt uz informācijas stabiem, piemēram, tirgus laikā. Tie ļaudis, kuri nebija saistīti ar darījumiem, izlasīja stāstu par neparasto kazlēnu. Tā izklaidējošā žurnālistika nav tikai mūsu gadsimta izdomājums, ko pārmet komerciālajai televīzijai un dzeltenajai presei.
Ar šo īso atskatu vēsturē gribu pateikt divas lietas. Pirmā – masu saziņas līdzekļi funkcionē tad, ja cilvēkiem ir vajadzība pēc informācijas. Otrā – plašsaziņas līdzekļos ir nepieciešama gan nopietna un lietišķa informācija, gan izklaide. To nevar atdalīt, kā tagad sabiedrisko mediju reforma plāno veidot no sabiedriskās televīzijas tikai nopietnās informācijas avotu. Tas nav pareizi, jo cilvēkiem gribas izklaidēties, ir vajadzīgi arī "pirmie aprīļi".
Ko lasa biznesmenis, tas bezdarbnieku neinteresē
Lai runātu par darījumu jeb lietišķo informāciju, paskatīsimies, kam tā ir vajadzīga. Ielūkosimies biznesa rādītāju datos, lai redzētu, cik mūsu valstī ir uzņēmumu un cik aktīvi tie darbojas. Tendence rāda, ka to kļūst arvien mazāk. Tas nozīmē, ka arvien mazāk ir cilvēku, kuriem ir darījumu intereses.
Cilvēkam, kurš strādā, pelna naudu, ir svarīgi zināt, kā top likumi, jo tie ietekmēs biznesu. Ja cilvēks ir bezdarbnieks un saņem sociālo pabalstu, tad viņam nav tik konkrētu interešu un aprēķinu tālākai nākotnei.
Statistikas datos par iedzīvotāju sociālo aktivitāti redzam, ka partijās ir mazāk nekā 1 % cilvēku, bet nevalstiskajās organizācijās, kas darbojas galvenokārt sporta jomā, iesaistās ap 10 % iedzīvotāju.
Ja iedzīvotāju biznesa un sociālā aktivitāte ir zema, cilvēkiem pietiek ar internetā izlasītām ziņām un izklaides raidījumiem, jo viņiem nav vajadzības pēc žurnālistiskas informācijas, kas palīdzētu plānot dzīvi nākamajā nedēļā vai mēnesī.
Tās jau tikai Pētera domas
Ir jāsaprot, ka ne jau žurnālists rada informāciju. Žurnālists var aiziet uz domubiedru sapulci, biznesmeņu asociācijas sēdi vai sanāksmi, uzklausīt, apkopot dzirdēto informāciju un sagatavot publikāciju. Bet, ja šādas, piemēram, mežizstrādes biznesmeņu grupas nav, tad žurnālists iet pie mežinieka Pētera un uzraksta viņa domas. Interneta medijos mēs pārsvarā lasām viena avota ziņas, par kurām saka: "Jā, bet tās ir tikai Pētera domas. Tās ir subjektīvas, tāpēc ar tām var nerēķināties, jo tās jau neatspoguļo sabiedrības viedokli."
No vienas puses, tā ir žurnālistu atbildība, ka informācija ir sadrumstalota. Piemēram, runājot par ekonomiku, vienu dienu lasām akadēmiķes Raitas Karnītes viedokli, nākamajā ekonomista Ulda Oša, bet aiznākamajā – ekonomista un politiķa Ojāra Kehra domas. Šo speciālistu viedokļi nav apkopoti vienā publikācijā, tāpēc lasītājs neredz, ka vienā jautājumā visu trīs ekonomistu uzskati sakrīt, otrā domas dalās, bet trešajā tās ir diametrāli pretējas. Te var pārmest, ka no žurnālistu puses pietrūkst analīzes. Turklāt medijos dzirdam vienu un to pašu ekonomistu komentārus, bet valstī ir daudz vairāk speciālistu. Kāpēc viņi neienāk plašsaziņas līdzekļos ar savu viedokli? Vai viņi paši nav apliecinājuši sevi, vai žurnālisti viņus nepamana? Grūti teikt.
Žurnālisti man stāsta gadījumus, ka biznesmenis nemaz nevēlas runāt ar žurnālistu, jo, ko tur slēpt, šis tas viņa biznesā ir saistīts ar likumu neievērošanu, ar kādu "shēmiņu", uz ko ir pievērtas acis. Ir arī gadījumi, ka biznesmenis ir gatavs izklāstīt savu viedokli, bet tikai ar norunu, ka žurnālista diktofons būs izslēgts un teiktais neparādīsies presē. Cilvēks godīgi strādā, un sirds viņam ir tik pilna, ka gribas ar kādu parunāties, bet viņš nevēlas to darīt publiski.
Domāju, ka problēma ir tā, ka mēs pie visa pierodam. Daļa no mums ir ar mieru kaut ko zaudēt, jo mēs zinām, ka kaut ko iegūsim, pārkāpjot noteikumus vai tiekoties ar kontrolējošu iestādi, un tāpēc izvairāmies skaļi to apspriest. Daļa no mums dzīvo un pieturas pie saprātīgiem noteikumiem, bet pārdzīvo to, ka sabiedrībā šie noteikumi nedarbojas.
Ja tu kaut ko iegūsi, tad es kaut ko zaudēšu
Kopumā ņemot, šobrīd jautājums ir par to, ko mēs katrs uzskatām par izdevīgu esam un kad mēs sapratīsim izdevumu-ieguvumu bilanci. Patlaban mēs dzīvojam pēc noteikumiem, ko socioloģijā un ekonomikā sauc par "Nulles summas" spēli, kas balstīta uz principu, ja tu kaut ko iegūsi, tad es kaut ko zaudēšu. Tātad, lai svaru kausi būtu līdzsvarā, mēs nedrīkstam viens otram uzticēties.
Ja kāds sāks argumentēti runāt par to, kā būtu labāk rīkoties, tad kolēģi, kuri nodarbojas ar to pašu biznesu, vairumā gadījumu izturēsies divējādi. Vieni teiks: "Atradies te pareizais un gudrais!", jo viņiem ir labi tā, kā ir. Viņiem ir citi mehānismi, kā atrisināt jautājumus, un caurspīdīga sistēma var radīt problēmas un nest zaudējumus. Otra daļa kolēģu, kuriem patiktu skaidra un caurskatāma rīcība, noklausoties iniciatīvu par to, kā uzlabot biznesa vidi, dziļdomīgi noteiks: "Izklausās jau labi", bet pie sevis nodomā, ka jābūt piesardzīgiem, jo labajā idejā, visticamāk, ir kādi zemūdens akmeņi, kuru dēļ var rasties zaudējumi. Tāpēc drošāk būs tomēr neatbalstīt.
Nepietiek ar to, ka tikai domās esmu solidārs
Bailes uzticēties cilvēkiem bieži vien saista ar padomju laiku pieredzi. Tā jau ir, ka viss, ko esam piedzīvojuši, atstāj ietekmi, bet piecdesmit gadi tomēr ir salīdzinoši īss vēstures posms. Es ieteiktu palūkoties uz krietni senākiem notikumiem. Mārtiņš Luters māca, ka visa taisnība ir Svētajos Rakstos un tie nav jāinterpretē, tā iestājoties par katoļu baznīcas lomas samazināšanu, kurā priesteri skaidro Svēto Rakstu vietas. Luters uzskatīja, ka cilvēks pats var lasīt Bībeli un saprast patiesību, kas Svētajos Rakstos ir atklāta. Ja tas neizdodas uzreiz, tad, lasot desmito vai simto reizi, apgaismība tomēr nāks. Līdz ar to viss, kas ir vērtīgs, notiek cilvēkā pašā un cilvēka individuālajās attiecībās ar Dievu. Luters nenovērtēja politiku, un luteriskajā koncepcijā sociālā aktivitāte nav vajadzīga.
Lutera mācība lieliski palīdzēja dzīvot Latvijas lauku viensētās, kur saimnieks ar saimnieci paši visu izlēma, padarīja un par visu atbildēja. Pavisam cita situācija veidojās pilsētās, kur attīstījās rūpnieciskā ražošana un uz kurieni devās strādāt arvien vairāk cilvēku no laukiem. Iesaistoties ražošanā, pieauga nepieciešamība sadarboties, un šodien mēs redzam, ka, lai uztaisītu pat vienu datoru, ir vajadzīga sadarbība ar simtiem cilvēku, kuri ražo dažādas sīkas detaļas.
Latvijā sociālā aktivitāte nesniedzas pāri talkai. Mēs neesam pieraduši ikdienā mijiedarboties, lai risinātu mazākas un lielākas problēmas, gaidot, kā kāds mūs organizēs un pateikts priekšā, kādas mums ir intereses un kā tās jāaizstāv. Latvijā luterāņi pēc dievkalpojuma izklīst pa mājām līdz nākamajam dievkalpojumam. Savukārt Amerikā protestantu baznīcās ik pa brīdim atskan: "Tornado ir aiznesis Pētersona kunga mājas jumtu. Lūdzu, ejiet un palīdziet!", "Džonsona kundzes dēls ir karā Irākā. Sūtiet viņam atbalsta vēstules!", "Šmita kungs ir viens pats un atrodas slimnīcā. Lūdzu, pierakstieties uz apmeklējumu!".
Emigrācija bremzē attīstību
Mūsdienu cilvēks Latvijā ir tāds, kurš prot strādāt un atbildēt par sevi, bet nav solidārs ar citiem, kurnot piecieš notiekošo, ja var pietiekami nopelnīt. Bet tas, kuru zaudējumu-ieguvumu bilance neapmierina, brauc projām. Cilvēki, kuri ir emigrējuši uz Īriju vai Lielbritāniju, pierāda, ka viņi ļoti ātri tiek novērtēti, atzīti un darbā strauji virzās pa hierarhijas kāpnēm uz augšu. Piemēram, viesnīcās no istabenēm kļūst par viesnīcu menedžeriem. Jautājums ir, kāpēc šie cilvēki Latvijā nevarēja to, ko ļoti veiksmīgi dara citur. Atbildi parasti meklē tautas mentalitātē, kultūrā un ētikā, bet patiesībā tā ir jāmeklē valsts sociālajā, ekonomiskajā un juridiskajā struktūrā – spēles noteikumos, kādi valda valstī.
Īrijā un Lielbritānijā cilvēka darbs tiek novērtēts, un konjunktūra to parāda. Klienti sāk cienīt, piemēram, Līgas ceptu maizi, un iet uz viņas veikalu. Bet kaimiņos esošais beķeris, kurš zaudē klientus, nevis dedzina Līgas veikala durvis, bet gan domā par to, kā izcept vēl labāku maizi. Savukārt konfliktu gadījumā efektīvā tiesu sistēma nevilcinās ar domstarpību risināšanu. Tātad tur ir skaidri spēles noteikumi, un galvenais – tie darbojas.
Pie mums ir svarīgas neformālās attiecības ar pašvaldības ļaudīm, ar uzraugu, ar biznesa partneri. Biznesa uzsākšanai ir jāiegulda milzīgi laika resursi, lai iekļautos cilvēku attiecību tīklā, un tas kavē attīstību. Piemēram, ir grūti uzvarēt konkursā svešā institūcijā, jo nolikums ir rakstīts "savējiem".
Pastāstīšu piemēru, kas mani pārsteidz amerikāņu filmās. Tur pieņem darbā cilvēku, piemēram, juristi. Viņa tūlīt pat sāk strādāt un būtībā uzspridzina šo organizāciju no iekšpuses, jo viņa ir pieņemta darbā kā juriste, nevis kā draudzene, un darbavieta viņai nav nekāda sociālā patversme. Viņai kā juristei nedēļām ilgi nav jāieiet procesā, jo grāmatvedība visur ir vienāda.
Var saprast mūsu cilvēkus, kuri dodas emigrācijā, bet ir jāatzīst, ka emigrācija bremzē attīstību, jo tā vietā, lai panāktu pārmaiņas šeit, mēs meklējam sakārtotu vidi citur un realizējam sevi tur.
Labāk ir to telefonu izmest un nopirkt jaunu
No vienas puses, valsts pārvalde ir atbildīga par sociālo, ekonomisko un juridisko sistēmu, kas valda Latvijā. Bet no otras puses, ir vajadzīga arī iedzīvotāju sociālā aktivitāte un stiprie mediji: ar to starpniecību cilvēki apzina kādu problēmu un aicina to risināt kopīgiem spēkiem.
Ir daudzas jomas, kurās valstij vispār nebūtu jāiejaucas. Piemēram, es nopērku mobilo telefonu, bet tas nestrādā. Es eju atpakaļ uz veikalu. Kas notiek? Nu nekas nenotiek. Labāk ir to telefonu izmest un nopirkt jaunu. Kāda ir tipiskā reakcija? Vajag valsts iestādi, kas to kontrolētu. Un tā tiek radītas šīs birokrātiskās institūcijas, kuru vienīgā funkcija ir funkcionēt. Un pats bizness nesaprot, ka labāk ir telefonu pēc pirmās reklamācijas samainīt un iegūt pircēja simpātijas, kurš pēc tam visiem stāstīs: "Man gadījās ķibele, bet šis veikals to momentā atrisināja, brīnišķīga firma!"
Pēc būtības šis un daudzi citi līdzīgie ir biznesa jautājumi, kuros veikalniekam ir jāizsver, kad viņš zaudē un kad iegūst. Vai viņš zaudē, ja pēc pirmās reklamācijas apmierina pircēja prasību, un vai iegūst, ja liek pircējam mēnešiem ilgi staigāt pa visādām komisijām un internetā lasīt komentārus par veikalu, kuram nevar uzticēties.
Būdams Amerikā, piedzīvoju gadījumu, ka cilvēks tuvējā restorānā saindējas ar picu. Vietējos medijos momentā parādījās informācija, un cilvēki gāja ar līkumu šim restorānam. Ko darīja īpašnieks? Viņš vienu dienu nedēļā aicināja cilvēkus nobaudīt picu par velti, līdz pamazām atguva klientus.
Laikā, ko pavadīju Parīzē, biju pieradis, ka, ja nokavēju autobusu, kas bija izbraucis no pieturas un apstājies pie sarkanās gaismas luksoforā, es varēju pieklauvēt pie durvīm, un vadītājs man tās laipni atvēra par pliku "Paldies!". Atgriezies Rīgā, es darīju to pašu. Protams, neviens man durvis vaļā nevēra un saprotošus skatienus neveltīja. Es par to biju sašutis un, stāstot citiem, salīdzināju francūžu mentalitāti ar mūsējo. Līdz viens students man zināja paskaidrot, ka transporta līdzekļa vadītāja instrukcijā ir skaidri un gaiši rakstīts, ka viņš nedrīkst atvērt durvis. Tātad, ja šoferis, kurš izbraucis no pieturas, pusnaktī atvērs durvis, lai paņemtu grūtnieci, policija viņu var apturēt un likt samaksāt sodu.
Šādu stāstu par rīcību, kas izriet no absurdām instrukcijām, kuras ignorējot cilvēkam draud sods, pie mums ir simtiem. Nevienam, protams, nepatīk šī birokrātija – valstiskie mehānismi, kuru vienīgais uzdevums ir kontrolēt, imitējot procesu tikai procesa pēc. Viņi jau nerisina situāciju, ja konstatē kļūmi, bet tikai pārcilā instrukcijas, pēc kurām piemērot sodu.
Birokrātiju stutē kompetences trūkums un bailes no atbildības
Kāpēc birokrātija ir tik dzīvotspējīga? Tāpēc, ka tā sakņojas cilvēku bailēs uzņemties atbildību par lēmumu pieņemšanu. Birokrāts visu grib atrisināt ar instrukcijām un likumiem, noveļot uz tiem atbildību par to, ka kaut kas nedarbojas labi.
Meklējot darbu, cilvēks raksta CV, kas ir viņa spogulis. Viens savā CV norāda 12 realizētus projektus, bet otrs tikai divus. Darbu dabūs tas, kuram ir 12 projekti, nevis tas, kuram ir tikai divi, bet izcili projekti, jo vērtēšana notiek matemātiski. Tas pats vērojams valsts iepirkumu konkursos, kuros uzvar tas, kura tāmē izdevumi ir par dažiem santīmiem mazāki. Instrukcija ir svarīgāka pār racionālo aprēķinu, jo aprēķins vēl ir jāpamato, bet ar instrukciju nav jādomā par nākotni.
Kas traucē sliktam dejotājam?
Uzlabot dzīves kvalitāti valstī kavē arī tas, ka cilvēkiem ļoti patīk tēlot cietējus. Ir izdevīgi vainu novelt ne tikai uz birokrātiju, bet arī uz sliktu priekšnieku, nepiemērotiem darba apstākļiem. Sliktam dejotājam vienmēr kaut kas traucē – ir, ar ko taisnoties. Sliktais priekšnieks nesamaksā pietiekami lielu algu, tāpēc drīkst kavēt darbu un haltūrēt, jo priekšnieks man ir parādā.
Bet, kad cilvēkam pajautā: "Kāpēc tu tur strādā?", viņš atbild: "Nu, tur ir arī zināmi labumi." Padomju laikā par šo tēmu bija anekdote: "Valsts izliekas, ka mums maksā, bet mēs izliekamies, ka strādājam." Jautājums ir, kāda no tā jēga? Taču acīmredzot šādi spēles nosacījumi mūs joprojām apmierina.
Vieglāk ir kritizēt un gaidīt, ka valdība vai kāds cits visu atrisinās un radīs labus dzīves apstākļus. Tagad daudz runā par Latvijas attīstību un inovācijām, un cilvēki gaida, lai valsts pasaka priekšā, ko mums ražot. Taču ne jau valsts to pateiks, bet gan, piemēram, galdnieks Pēteris, jo viņš zina, kādu mēbeļu ražošana mums ir perfekta un ko ir vērts attīstīt.
Presi gluži kā Itālijā izmanto politiskie grupējumi
Valstīs, kurās ir aktīva sabiedrība, notikumi risinās reālajā dzīvē. Līdz ar to sabiedrībā veidojas viedokļi, ko žurnālisti var uzrakstīt, un cilvēkiem ir vajadzīga šī informācija. Mūsu masu mediji drīzāk ir tāds itāliešu modelis, kur presi izmanto galvenokārt politiskie grupējumi savstarpējai komunikācijai. Acīmredzot patlaban tas ir vienīgais ekonomiski iespējamais risinājums.
Kāds sašutums sacēlās sabiedrībā, kad sāka runāt par sabiedriskā medija abonenta maksu. Bet, ja sabiedriskā masu medija nav, tad pasūtītāji ir politiskie grupējumi. Tur žurnālists neko īpaši nevar ietekmēt, jo, kas maksā, tas pasūta mūziku. To redzam, skatoties, kas ir noticis, piemēram, ar TV3. Šī gadsimta sākumā TV3 ilgi nevarēja saņemt licenci nacionālajai apraidei, jo principiāli neiesaistījās politikā. Patlaban redzam, ka TV3 ir kļuvis vairāk politizēts, kas agrāk nekad nebija bijis.
Samudžinātus noteikumus nevar izpildīt
Rezumējot gribu teikt, ka cēloņi tam, kā mēs dzīvojam, nav jāmeklē cilvēku mentalitātē, kultūrā, morālē vai ētikā. Iemesli ir spēles noteikumos. Cilvēkiem ir vajadzīgi vienkārši, skaidri, racionāli noteikumi, kas darbojas. Latvijā likumi ir gari, neskaidri un tāpēc grūti izpildāmi. Mūsu kaimiņiem igauņiem likumi ir īsāki, konkrētāki un viņiem ir uzraudzības institūcijas, kas nodrošina, ka tie darbojas. Cilvēkiem ir gan iespēja brīvi un radoši izpausties, gan arī likumīgs rāmis viņu neizdarībām.
Vajadzības, kas ir sabiedrībā, līdz saprātīgai robežai ir jāatļauj, jo, ja tās aizliedz, tās aiziet darboties pagrīdē un ir grūtāk pārraugāmas. Tāpēc, lai iedzīvotājiem nevajadzētu krāpties, viņiem ir uzlikti pieņemami rāmji, ar kuriem jārēķinās.
Mūsu iedzīvotājiem ir daudz ideju par to, kā sakārtot savu valsti, bet tālāk par tām netiek tāpēc, ka cilvēkiem pietrūkst savstarpējās sadarbības. Pēteris pasaka vienu, Jānis otru, Līga trešo, bet tie ir tikai subjektīvi viedokļi. Žurnālists no cilvēkiem nevar izveidot domubiedru grupu vai asociāciju, ja viņi paši nejūt šādu vajadzību. Sēžot redakcijā, žurnālists nevar hipotētiski izdomāt, kur likumdošanā ir nepilnības, kas traucē kādas konkrētas nozares attīstību, jo reālo situāciju pārzina šajā nozarē strādājošie. Viņiem vispirms pašiem tās ir jāapkopo un tad žurnālistiem būs, ar ko iepazīstināt sabiedrību.
Iepriekš:
Mērsaraga mērs: Sabiedriskie mediji savu misiju ir zaudējuši
Dzintris Kolāts: cīņa par neatkarību, dominējošo viedokli un mediju vērtību privatizēšanu
Ivars Redisons: "Daudzi grib tikt pie varas, bet īsti nav skaidrs mērķis – kāpēc"
Aivars Borovkovs: "Laba produkta vietā vieglāk iesmērēt popkornu"
Mediju vide priekšvēlēšanu laikā – ceļš uz elli bruģēts labiem nodomiem