Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Viņš ar nožēlu atzīst, ka mūsdienu medijos humānās vērtības kļūst aizvien nabadzīgākas. I. Redisons teic, ka nodzīvojis pagaru mūžu, tāpēc gadu gaitā izdevies novērot un salīdzināt plašsaziņas līdzekļu tendences un žurnālistu dažādo darba stilu. Uzreiz gan vienojamies, ka šoreiz saruna nebūs par "pērkamajiem medijiem" jeb tiem, kas par samaksu gatavi celt debesīs vai iemīt dubļos jebkuru pretimnācēju. "Tādi žurnālisti ir bijuši visos laikos," piebilst I. Redisons. "Runa ir par neatkarīgiem medijiem, par paviršību, kas tajos valda."

Sajūta, kā laižoties bezdibenī
I. Redisons ieskicē trīs Latvijas mediju iezīmes, kas aptuveni 30 gadu laikā mainījušās teju līdz nepazīšanai. "Padomju laikā žurnālisti visu saskaņoja, publikācijas un faktu atspoguļojumi bija precīzi. Jā, eksistēja cenzūra, bet neviens par to lieki nesatraucās." Savukārt 80. gadu beigu, 90. gadu sākuma žurnālistiku apvijusi sajūsmas aura, veidojušās daudzas jaunas redakcijas. "Žurnālistiem bija vēlme parādīt kaut ko jaunu! Laiki bija grūti, bet iekšēji bija cerība," atceras I. Redisons. "Man šis laiks patika vislabāk. Taču mūsdienu laiks ir nožēlojams," skarbi pauž jurists un pašreizējo mediju darbu vērtē ar vārdu "pavirši".

"Ir jūtams, ka bieži autors tikai pilda plānu: sadabū rakstiņu, ātri pagrābj faktus, ko nepārbauda, kaut mūsdienās ar interneta starpniecību to izdarīt ir vienkāršāk par vienkāršu. Personīgās attieksmes nav." Tāpat aizmirstībā nodots 90. gados lietotais nerakstītais likums par "otras puses uzklausīšanu".

"Kāds ir pateicis, ka visiem tagad jābūt eiro zonā, jo tā esot rakstīts līgumā, ko noslēdzām, iestājoties Eiropas Savienībā. Visi piebalso tam līdzi, bet līgumu taču neviens nav redzējis! Patiesībā tur nekas tāds nav rakstīts," aklo uzticēšanos, neizpētot faktus, uzsver I. Redisons un neslēpj, ka pašlaik dzīve Latvijā atgādina traukšanos bezdibenī – gluži tādu pašu kā traģiskajā negadījumā, kad 1987. gada 17. maijā neapdomīgi vizinoties Līgatnes papīrfabrikas vagonetē, dzīvības zaudēja 11. klases absolventi. "Pēc balles skolēni jautrā prātā izlēma laisties lejā no kalna fabrikas vagonetē. Daži teica, ka tas ir bīstami un nevajag, taču visi sasēdās iekšā un drāzās lejā no kalna, sajūsmā bļaujot. Toreiz gāja bojā trīs cilvēki."

Latvijā esot vērojama līdzīga situācija – viens mēģina nospiest bremzi, bet pārējie sakrīt virsū un to neļauj darīt. I. Redisons uzskata, ka mediju spēkos ir mainīt situāciju, taču "žurnālistam vispirms jāiemācās cienīt pašam sevi".

Atpakaļ – uz tēva mājām
Nevēlēšanās iedziļināties – viens no galvenajiem iemesliem medijos valdošajai paviršībai, uzskata I. Redisons. "Cilvēkam visās lietās ir vajadzīgs mērķis, vienmēr kaut kam jātic, bet ticēt var tikai tas, kurš interesējas par savām saknēm – dzimtas, tautas vēsturi un izcelsmi." Tomēr mūsdienu sabiedrībā lielākas rūpes raisot cits: kā katrai govij ierīkot dušu, vistai pastaigu laukumu vai izaudzēt taisnus gurķus, taču lietas, kas attiecās uz cilvēka labklājību, ģimenes vērtībām, palikušas novārtā.

"Visi ir ļoti nadzīgi uz likumu rakstīšanu. Ik pārdienas presē dzird saucienus, ka vajag jaunus likumus. Priekš kam? Pirmkārt, jātiek skaidrībā, ko gribam panākt. Visbīstamākā lieta ir, ka bariem staigā ar saukli, ka jāmaina Satversme. Taču šis senais 1922. gada dokuments ir vienīgais, kas mūs satur kopā ar veciem laikiem, nes šodienā tēvutēvu gribu. Kāpēc no viņas jāatsakās?" retoriski vaicā jurists un pauž, ka būtiskāk un lietderīgāk būtu uzlabot un izmantot vecās, jau pazīstamās lietas un metodes. Taču mūsdienās aizvien vairāk cilvēku nodarbojas ar sevis izrādīšanu, nevis sabiedrībai būtisku mērķu sasniegšanu.

"Te var minēt pašvaldību vēlēšanas – daudzi grib tikt pie varas, bet īsti nav skaidrs mērķis – kāpēc. Pēc vēlēšanām visi darītāji pazūd. Ja cilvēks grib patiesi kaut ko paveikt, viņš turpinās to darīt neatkarīgi no veiksmes amata iegūšanā, būs konsekvents. Tā ir mūsu nelaime, paviršība." I. Redisons uzskata, ka savu lomu te spēlējusi arī nekvalitatīvā izglītības sistēma, kas spēj izaudzināt zombijus. "Šīs sistēmas pretstatam būtu jābūt ģimenei, jo mums taču nav nekā svarīgāka par ģimeni," patiesās vērtības atgādina I. Redisons un izceļ vēl kādu, viņaprāt, būtisku un tieši mūsdienām raksturīgu trūkumu medijos – anonimitāti. "Kādreiz gandrīz visi uzņēmumi bija personalizēti, piemēram, "Kalējs un dēli" vai "Jansons un dēli". Cilvēks ar savu vārdu apliecināja kvalitāti, taču šobrīd valda anonimitāte."

Anonīmi mūsdienās ir ne tikai raksta autori, bet arī interneta portālu ziņu komentētāji. "Vārda brīvību nedrīkst aizliegt, bet vārda brīvība nenozīmē visatļautību. Vari izteikt kritiku, bet ne ņirgāties!" Nereti ar šiem komentāriem vai medijos izplatot vēl līdz galam neizstrādātu ideju, iespējams, labā iecere tiek nosista. "Tā mēs nositam paši sevi," skumji atzīst I. Redisons.

Uzklausi, bet spried pats
"Kad cilvēks nomaldās mežā, ir svarīgi nonākt atpakaļ vietā, kuru pazīsti. Tad tālāk vari iet uz citu pusi. Arī tagad ir jāsaprot, ka nav labi un vajag citādāk," iespēju atveseļot noplukušo, paviršības ieskauto vērtību skalu medijos rekomendē I. Redisons. "Nevajag gudrot kaut ko pilnīgi jaunu, bet atgriezties pie tā, ko pazīstam, – šajā gadījumā pie 20. gadu lēmumiem, un no tā punkta sākt no jauna. Katram ir jāatnāk atpakaļ uz savām tēva mājām." I. Redisons pauž, ka šajā situācijā mūsu tautai pats svarīgākais ir fiziski izdzīvot, neaizbraukt no Latvijas, atrast katram savu mērķi.

"Kad pabeidzu augstskolu, strādāju ministrijā. Taču pēc ilgākiem gadiem, kad jau nonācu Siguldā, bija jāraksta atskaites uz Rīgu. Pētīju tabulas, kas bija jāaizpilda, un brīnījos, kāds muļķis tās ir sastādījis. Tikai rūpīgāk ieskatoties, aptvēru, ka to autors esmu bijis es pats," amizanto situāciju atceras jurists. "Ar citu "uz zemes" gūto praktisko pieredzi varēju teikt, ka esmu bijis nepraša, bet toreiz taču tabulas veidoju pēc labākās pārliecības, ka prasītie skaitļi uzlabos pārvaldību. Bet izrādījās – bez tiem var iztikt. Tātad ir vajadzīgi ne tikai labi nodomi, bet arī pieredze."

I. Redisons uzsver, ka ikvienam ir jāiet savs ceļš, bet ir svarīgi ieklausīties citu pieredzē. "Mums neder citu tautu receptes, kā dzīvot. Svarīgākais ir cienīt savu tēvu un māti, arī sevi. Tad tas būs jauns sākums." Tikpat svarīgi sevi cienīt ir arī žurnālistam, nevis tikai iztapīgi veidot ziņas, kurās neieliek ne grama sava skatījuma. "Protams, ir vadlīnijas, kā veidot ziņas, bet šajās robežās var rakstīt dažādi. Katram ir jādzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu, un viss nostāsies savās vietās. Jau Rainis pirms simt gadiem teicis – klausies katrā padomā, bet spried pats!" aicina I. Redisons.

Iepriekš:
Aivars Borovkovs: "Laba produkta vietā vieglāk iesmērēt popkornu"