– Kā jūs raksturotu esošo mediju vidi Latvijā?
– Tā ir neviendabīga un ar lielām pretenzijām. Pretenzijām uz neatkarību, galveno vai dominējošo viedokli, uz mediju vērtību privatizēšanu. Mediju vidē šobrīd ir milzīga pretruna sakarā ar neskaidrību Eiropā un pasaulē, kuru rada gan finanšu krīze, gan pasaules politisko uzsvaru maiņa un tamlīdzīgas lietas. Līdz ar to, manuprāt, Latvijas mediju vidē ir ļoti liela pretruna starp konservatīvajiem un liberālajiem uzskatiem. Tas rada neviendabību un nesakārtotību.
Es neesmu dzirdējis, ka citi radošo profesiju pārstāvji, piemēram, vieni aktieri publiski nozākātu citus. Vai viens teātris par otru teiktu, ka tas nu gan ir tāds mazvērtīgs, viduvējību un netalantīgu aktieru kolhozs, kurš tiražē tikai lētus kases gabalus. Protams, individuālās sarunas pie alus kausa vai kafijas tases ir cita lieta, bet publiski tādas lietas nenotiek. Žurnālistu vidē tas ir pilnām mutēm, nemitīgi tiek radītas negācijas, kas norāda uz cīņu par ietekmi, par viedokļu līderību un tamlīdzīgām lietām.
– Vai, jūsuprāt, sabiedriskie mediji šobrīd tiek galā ar saviem galvenajiem uzdevumiem – sniegt objektīvu informāciju un stiprināt nacionālo identitāti?
– Daļēji, bet viņiem ir liels potenciāls, lai to izdarītu. Diemžēl politiķi to neļauj realizēt un nesaprot lietas, kas grozās ap sabiedrisko mediju, tāpēc es nākotnē raugos skeptiski. Televīzija ir nomocīta visādās kaislībās un nemitīgi atrodas citu žurnālistu pārraudzības un pārlūkošanas krustpunktā. Pilnīgi nemaz neizskatās, ka valdībai tas kaut kādā mērā interesētu.
Es gan negribētu teikt neko sliktu par nacionālo plašsaziņas līdzekļu padomi. Jaunais sastāvs mēģina sevi pierādīt, dara, ko var, ir izveidojuši lielu projektu sabiedriskā medija atdzimšanai. No viedokļiem, kas izskan, liekas, ka projekts nevienu neinteresē. Politiķu vārdi, ka tas viss ir vajadzīgs, protams, ir skaisti. Katrs to saka no savas partijas pozīcijām – "Nacionālā apvienība" vairāk uzsver nacionālās vērtības, liberālāki politiķi aizstāv eiropeiskas un pasaules vērtības, bet tie visi ir tikai vārdi. Īstenībā tam nav nekāda politiska seguma un izpratnes.
Atceros no laika, kad pats vadīju "100. pantu", kultūras ministre apjuka, kad viņai jautāja, kas ir vienotā mediju telpa. Viņa nezināja, kas tas ir, un ilgu laiku ēterā valdīja klusums. Šīs un daudzas citas lietas norāda uz to, ka patiesībā politiķiem ir vajadzīgs vājš medijs, ar kuru var manipulēt, kaut ko solot, kaut ko piedraudot.
Tomēr esošajā situācijā, piemēram, Latvijas Radio 2 realizē nacionālo sektoru. Varbūt tas ir primitīvi teikts, bet ir viena kārts, ar kuru tiek realizēta nacionālās identitātes iekodēšana cilvēku apziņā. Tā ir latviešu valoda un latviešu mūzika.
Vēl viena lieta, kas traucē kvalitatīvam darbam, ir milzīgais konveijers, kas valda sabiedrisko mediju štata žurnālista ikdienā. Viņi ir tik noslogoti, ka neatliek laika radoši padomāt. Atalgojums vēl nebūtu tas trakākais, bet trūkst kaut kādas adekvātas attieksmes. Laika radošām domām un darbībām nav. Ļoti švaki jau ir arī ar morālā "paldies" pateikšanu. Lielākā daļa žurnālistu un politiķu uzskata par nepieciešamu visādā ziņā un par katru cenu nokritizēt un noliet ar vircu vienu vai otru sabiedrisko mediju žurnālistu.
– Teicāt, ka skeptiski raugāties nākotnē. Kāda tā jums izskatās tuvāko desmit gadu laikā?
– Man šķiet, ka vide kļūst konservatīvāka. Tādā savas identitātes apzināšanās aspektā. Eiropas kontekstā liberālās vērtības piedzīvo krīzi, kuras indikācijas dažreiz ir ļoti traģiskas. Tā ir cilvēcisko vērtību krīze, kas rodas no milzīgām pretrunām. Cilvēki Eiropā īsti nav sapratuši, ko iesākt ar savām brīvībām un vērtībām. Gribēdami būt ļoti labi, viņi paši sev un saviem bērniem ir izdarījuši lāča pakalpojumu, kura indikators ir, piemēram, Breivīks.
Nākotnē spēcīgākas pozīcijas ieņems uz zināmu toleranci, bet tomēr savrup orientēti spēki, kas atspoguļojas arī sabiedriskajos medijos. Tādā gadījumā vajadzība pēc sabiedriskajiem medijiem būs lielāka. Droši vien tiem arī vajadzēs apvienoties. Es ceru, ka beidzot tiks atrisināts muļķīgais un līdz pēdējam atgremotais jautājums par mājām – kur tad īsti atradīsies.
Iekšēji manī kā vidējā latvietī kaut kāds pesimisms jau ir, bet domāju, ka sabiedrībai un politiķiem būs vajadzība pēc šī medija. Domāju, ka finanšu jautājums tā arī netiks atrisināts, gadu no gada tiks atlikts. Diemžēl tā nav pozīcija, kas ir politiķu uzskatu vai ikdienas krustpunktā. Par pensijām un ceļiem var runāt, par investīcijām, rūpnīcām, arī kultūru, bet mediji – tas tā, ne pārāk.
Manuprāt, sabiedriskais medijs nākotnē būs viena no retajām vietām, kur tāda īsta žurnālistika varēs izpausties. Privātajiem paliks divi citi veidi – tā saucamā apkalpojošā vai servisa žurnālistika, kas, piemēram, būtu dārza padomu aprakstīšana, kā labāk mēslot rododendrus. Un otrs būs izklaides sektors. Ziņas un aprakstošā žurnālistika paliks sabiedrisko mediju galvenais sektors. Privātajiem tas būs tik tālu, cik būs izdevīgi vai varēs apkalpot vienu vai otru politisko spēku, izejot no īpašnieka simpātijām.
– Vai šobrīd tirgū ir vieta jauniem medijiem? Avīzēm, žurnāliem, radio vai televīzijas kanāliem... Un vai pēc tā ir nepieciešamība?
– Piemēram, radio redzu dažas brīvas nišas. Bet šodien jau katrs var radīt savu mediju. Kaut vai caur sociālajiem tīkliem un blogiem. Virtuālajā telpā vieta fiziski ir bezgalīga. Katrs cilvēks sevi var pieteikt ne tikai kā žurnālistu, bet arī kā mediju. Es nedomāju, ka šobrīd ir vieta kaut kādai universālai un visaptverošai televīzija. Tādu taisīt nebūtu prāta darbs, un tas arī neietu krastā no tehnoloģiju viedokļa. Varbūt var operēt ar konkrētiem raidījumiem.
Lai būtu internetā, nevajag, lai kāds tevi pirktu, maksātu, liktu reklāmas. Samaksā gada maksu par serveri un aiziet, izpaudies. Bet avīzēm un žurnāliem taču vajag, lai tos pirktu, radio vajag klausītājus, televīzijai skatītājus. Svarīgi, lai produkts var ieinteresēt, pelnīt un izdzīvot.
Kas attiecas uz klasiskiem žurnāliem, tirgus tiešām ir ļoti piesātināts. Iespējams, ir kāda brīva niša, kuru es šobrīd nevaru iedomāties. Laikā, kad avīzēm neklājas viegli, ir prognozējama kaut kāda pārveidošanās no viena formāta citā. Jābūt ļoti elastīgiem. Sabiedrība ir grūti prognozējama, pēkšņi tai sāk interesēt, piemēram, kaut kādas mistiskas lietas. Nevaru saprast kāpēc, bet tas tā ir. Vai arī pēkšņi visi kļūst par baigajiem praktiķiem. Tad žurnāls, kas iepriekš rakstījis par suņiem un kaķiem, varētu pārorientēties par žurnālu, kas raksta par misticismu. Jo tas konkrētajā brīdī ir pieprasīts. Līdz ar to tradicionālo formātu dzimšana ir maz paredzama.
Radio vide ir mazliet atšķirīga. Tur galvenais fons ir mūzika, un esmu ievērojis dažus formātus, kas Latvijā šobrīd nav pārstāvēti un kuri, pārredzot sabiedrības modeli, varētu tikt akceptēti. Cilvēki tomēr ir konservatīvi. Pavisam nesen skatījos klausītāju struktūru – visi jaunie formāti sēž uz viena procenta. Un tad ir lielie – Latvijas Radio 2, Latvijas Radio 1, Radio "Skonto", SWH, krievu raidstacija. Visi pārējie novatoriskie nišas produktu sēž uz viena procenta. Radio balstās uz konservatīvāku publiku, kuri internetu negrib, nemāk vai tas viņus baida. Tā ir vidējā un vecākā paaudze, un varbūt daži īpatņi no jauniešu vidus.
– Iepriekš teicāt, ka daudzi profesionāli žurnālisti ļoti daudz strādā un viņiem neatliek laika radoši izpausties. Tajā pašā laikā augstskolas ražo kvantumus ar jaunajiem žurnālistiem, kurus neviens neņem darbā.
– Pat praksē negrib ņemt. Tāpēc, ka ir liela plaisa starp skolā mācīto un praksi. Cik es ar jaunajiem esmu strādājis, tā ir liela noņemšanās, lai viņi vispār saprastu, kā veidojas ziņas. Ar gariem zobiem mediji ņem praksē žurnālistus, jo viņi neizprot lietas, nesaprot, kā ziņas plānojas.
Otra lieta ir žurnālistu specializācija. Bieži vien labas sekmes žurnālistikā gūst tie, kas ir ar citu pamatizglītību. Juridisko, ģeogrāfisko, ekonomisko. Viņi labi pārzina nozari, un tas ir ļoti labs savienojums.
Iepriekš:
Ivars Redisons: "Daudzi grib tikt pie varas, bet īsti nav skaidrs mērķis – kāpēc"
Aivars Borovkovs: "Laba produkta vietā vieglāk iesmērēt popkornu"
Mediju vide priekšvēlēšanu laikā – ceļš uz elli bruģēts labiem nodomiem