Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Paredzētie grozījumi ļaus sodīt tos, kuri publiskajā telpā slikti izteiksies par homoseksuāliem cilvēkiem. Iemesls – nepieļaut, ka kādai grupai piešķir lielākas tiesības nekā pārējai sabiedrībai.

– Pastāstiet, kāpēc cilvēkiem būtu jāparakstās pret izmaiņām Krimināllikuma 78. panta grozījumus, jo teorētiski tas izklausās nevainīgi – kriminalizēt to, ka kāds virtuālajā vidē slikti izsakās par tādām grupām kā pensionāri, invalīdi...?
– Es aicinu visus parakstīties tādēļ, ka ir pamats bažām, ka tie ir centieni ar varu ierobežot izteikšanās brīvību attiecībā uz vienu konkrētu sabiedrības grupu – homoseksuāļiem. Ne jau pensionāri vai invalīdi tiem rūp. Visa pamatā ir tas, ka, sākot ar 2015. gada 1. janvāri, mūsu valsts uz sešiem mēnešiem kļūs par Eiropas Savienības Padomes prezidējošo valsti.

Zīmīgi, ka šajā gadā Latvijā notiks arī vēl viens būtisks pasākums – jau tradicionālais geju un lesbiešu gājiens "Europride". Lai tas notiktu bez starpgadījumiem un Latvijas iedzīvotājiem nebūtu tiesības izteikt savu neapmierinātību kaut vai, piemēram, internetā, Saeimas Aizsardzības, tieslietu un korupcijas novēršanas komisija uzdevusi Tieslietu ministrijai apsvērt grozījumu izdarīšanas nepieciešamību Krimināllikuma 78. pantā, kas nosaka atbildību par nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšanu, aicinot attiecināt šo pantu uz "plašākām naida izpausmēm", konkrēti – "homoseksuālistiem".

– Par to, kāpēc naidu vajag apslāpēt, ir skaidrs, bet – kur tas radies?
– Lai to saprastu, vispirms mums ir jāieskatās mūsu tautas vēstures lappusēs. Ir cilvēki, kuri neatzīst Dievu un kristietību, saka, ka mums ir jāatgriežas pie dievturības un dainām. Taču, arī ieskatoties Krišjāņa Barona Dainu skapī, mēs neatrodam nevienu tautasdziesmu, kurā būtu pieminēts, ka homoseksuālisms ir tikums vai kaut kas atbalstāms. Arī dievturības pamata uzstādījumos mēs ne ar ko tādu nesaskaramies. Līdz ar to, tur nav radusies šī ideja, ka mīlestība uz savu dzimumu ir bijusi mums līdzās visu laiku. Tas mums ir mākslīgi uzspiests pēdējās desmitgades laikā, un visu, ko mums cenšas uzspiest ar varu, mēs savukārt tiecamies atgrūst, kā vien mākam.

Tādēļ šī naida runa pret homoseksuāļiem, ko daži ieinteresētie cenšas padarīt par krimināli sodāmu darbību, patiesībā ir tikai aizsargreakcija. Tas ir līdzīgi kā dzīvnieku pasaulē, piemēram, kaķis šņāc un skrāpē, ja kāds tam cenšas darīt pāri. Taču cilvēki nevar kādam kost un skrāpēt, tāpēc viņi savu pašsaglabāšanās instinktu realizē tā, kā var – kaut vai rakstot komentārus internetā.

– Jūsu mērķis ir savākt 10 000 parakstu. Taču cilvēki, pat kristieši, kuriem teorētiski būtu jābūt pirmajiem, kuri parakstās, to nedara.
– Diemžēl tam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums. Ne tikai kristieši, bet arī neticīgie nesaprot, kāpēc vispār homoseksuālistu tiesību īpašai aizsardzībai ir pievērsta tāda uzmanība no valsts institūciju un likumdevēja puses, jo Latvijas iedzīvotājiem tas ir kaut kas svešs, turklāt neaktuāls, jo mēs esam par tradicionālas ģimenes institūcijas stiprināšanu, tāpēc agresīvā vēlme parādīt, ka homoseksuāļi un viņu tiesības ir kaut kas mūsu valstī īpaši aizsargājams, liekas kaut kas nesaprotams. Kā mākslīgs veidojums uz ķermeņa. Tas nav mūsu, tāpēc lielākā daļa izvēlas norobežoties no tā. Kā jau teicu – patika uz savu dzimumu nav nekādā mērā saistīta ar mūsu nacionālo identitāti, tāpēc ir tā nesapratne, kāpēc mums par to ir jārunā.

– Latvijā gan heteroseksuāli, gan homoseksuāli orientētus cilvēkus taču aizsargā cilvēktiesības. Vai nav tā, ka šī vēlme padarīt vienu grupu īpašāku par citām, ir pārējās sabiedrības vārda brīvības ierobežojums? Par heteroseksuāļiem mēs taču varēsim rakstīt sliktus komentārus internetā, bet par homoseksuāļiem pēc šo normu stāšanās spēkā gan ne.
– Tur jau tas paradokss, ka līdz ar valstiskās brīvības atgūšanu Latvijas iedzīvotāji ieguva arī tiesības uz savu viedokli, taču ar šādiem ierobežojumiem un draudiem par sodu tās atkal tiek ierobežotas. Tas arī nonāk pretrunā ar Satversmi, kuras 100. pantā rakstīts, ka "cenzūra ir aizliegta". Taču – vai iecerētās izmaiņas likumu normās patiesībā nav visīstākā cenzūras atjaunošana?

Pat vairāk – tā ir visīstākā nekaunība no homoseksuāli orientēto cilvēku puses. Vispirms – kāds sakars Latvijas cilvēkiem ar praidu? Nekāds īstenībā.

Šokē arī tas, ka prasības ar katru gadu tikai aug. Ir iecere, ka nākamo šāda veida pasākumu vajadzētu rīkot pie Brīvības pieminekļa. Tā ir mūsu tautas svētvieta, tādēļ nedrīkstam pieļaut, ka tā šādā veidā tiek apgānīta ar aktivitātēm, ar kurām lielākajai Latvijas iedzīvotāju daļai nav nekāda sakara. Tas atkal raisa cilvēkos dusmas, kuras homoseksuālo ideju propagandētāji izmanto savā labā.

– Vispirms satracinot citādi domājošos, piemēram, kristiešus, un tad paradot viņus par kliedzošiem mežoņiem ar Bībelēm rokās iepretim smaidīgajiem gājiena dalībniekiem?
– Tieši tā. Un tās dusmas jau nav tikai par to, ka šie cilvēki tādā gājienā iet un teju vai ar varu mums cenšas uzspiest savas vērtības, bet arī par to, ka Latvijas valstsvīri ir tik nespēcīgi, jo, tā vietā, lai risinātu jautājumus, kas mums pašlaik ir aktuāli, piemēram, sekmēt dzimstību un aizsargāt tradicionālās ģimenes institūciju, tiek pieliktas milzu pūles, lai vienu sabiedrības grupu, kura turklāt vēl ir krietnā mazākumā, padarītu īpašāku par citām.

– Ja sabiedrībai tas nav aktuāli, kāpēc, jūsuprāt, valstsvīri tā cenšas?
– Tāpēc, ka mūsu politiskā elite visu laiku domā, kā tikai izdabāt Eiropai. Ja tur ir galējs liberālisms, tad arī Latvijā tā vajag. Pat neieklausoties tajā, ko par to saka sabiedrība. Līdzīgi taču notiek arī eiro ieviešana. Vai tad kādu politiķi uztrauc tas, ka sabiedrība pret to ir ļoti negatīvi noskaņota? Taču nē. Tāpat mums par visām varītēm to vajag, aizmirstot, ka arī lats ir viena no mūsu nacionālajām vērtībām.

Līdzīgi ir arī ar praida gājieniem. Katru reizi pirms tiem tiek vākti paraksti, lai šo pasākumu aizliegtu, jo lielākā daļa sabiedrības ir pret tādu homoseksuālisma propagandu. Šajā ziņā mēs varētu pamācīties no Krievijas. Tur šis pasākums ir aizliegts 100 gadus, jo tauta to negrib, tādēļ katru reizi, šo jautājumu aktualizējot, sabiedrība tiek lieki musināta. Tā ir tikai lieka agresija. Lai no tā izvairītos, praids Krievijā vienkārši nenotiek.

Šo lēmumu nevar mainīt ne mūsu tik ļoti apjūsmotā Eiropa ar savu pārspīlēto liberālismu, nedz kāda cita organizācija. Bet pie mums... Latvija tikai cenšas skriet pakaļ Eiropai, nemaz nedomājot, vai to vajag vai ne. Ir pagājuši 23 gadi kopš neatkarības atjaunošanas, un tauta gaida kaut ko citu no valstsvīriem. Par to, kā stiprināt mūsu nacionālās vērtības.

Politiķiem mazāk ir jādomā, kā nostādīt homoseksuāļus augstāk par citiem, bet gan – kā risināt emigrācijas un demogrāfijas problēmas. No vienas puses, mēs dzirdam, ka ģimene it kā esot prioritāte, taču kā ar to ir praksē? Tiek radīti apstākļi, lai tradicionālo ģimeni kā vērtību grautu.

– Vai tajā sava vaina nav jāuzņemas arī masu medijiem, kuros tiek bieži redzam citādākas ģimenes modeli? Agrāk ik pēc laiciņa mēs lasījām, kā Eltons Džons un citas pasaules mēroga slavenības audzina bērnus kopā ar partneriem, bet tagad jau savā pieredzē dalās arī vietējie pāri. Mēs atkal cenšamies skriet pakaļ kaut kādai mistiskai modei.
– Tieši tā. Mums ar mediju starpniecību jau pamazām tiek "potēts" šāds ģimenes modelis, lai gan paši neesam vēl nemaz gatavi tādu pieņemt. It īpaši, ja runājam par bērniem, kurus šādiem pāriem ļauj adoptēt, vai tos dzemdē, piemēram, surogātmāte. Vai mēs esam gatavi pieņemt bez aizspriedumiem tos bērnus, kuriem būs divas mammas vai divi tēti?

Kā šāds bērns jutīsies sabiedrībā? Lai gan homoseksuāļu atbalstītāju propaganda ir ļoti spēcīga, ir pētījumi, kuri, par spīti visam, ir publicēti, un to rezultāti šokē. Bērni, kuri auguši šādās ģimenēs, jau agrīnā vecumā domā par pašnāvību, turklāt – viņiem ir pilnīgi citādāka vērtību sistēma.

– Taču noteiktu cilvēku kopumu par sabiedrību veido tieši kopīgās vērtības. Jau empīriķis Deivids Hjūms uzsvēra, ka pat laupītāju barā ir savas normas. Ko tas nozīmē? Ja kādam ir diametrāli pretējas vērtības, viņš no konkrētās kopienas tiek uzstumts.
– Tieši tā, un tādēļ mēs atkal atgriežamies pie tā, kāda būs šo bērnu vērtību sistēma, un vai viņi iederēsies konkrētajā kopienā. Ja cilvēks nejūtas sabiedrībai piederīgs, tad arī rodas šīs domas par pašnāvību. Vai mums ir tiesības ko tādu šiem bērniem novēlēt, ļaujot adoptēt homoseksuāliem pāriem? Es domāju, ka mums to nav. Tādēļ es uzskatu, ka homoseksuāļiem nedrīkst ļaut adoptē bērnus. Latvijas sabiedrība tam nav gatava, un šaubos, vai vispār kādreiz būs. Jo homoseksuālismam nav dziļas saknes, tā nav mūsu nacionālās identitātes sastāvdaļa.

– Taču, ja mēs būtu grieķi? Viņiem taču ir Platons, kurš jau pirms vairāk nekā 2000 gadiem rakstīja par to, ka divu vīriešu mīlestība ir kas augstāks par "parastajām seksuālajām attiecībām".
– Bet mēs neesam grieķi, un mums ir jābeidz skatīties uz citiem. Tā vietā ir jākoncentrējas uz to, kas piederas latviešu nacionālajai identitātei, un homoseksuālisms tas nav. Tieši tādēļ mums "patiku" cenšas uzspiest tik varmācīgi kā tagad – ar praidiem un izmaiņām Krimināllikumā.

Vairāk informācija par ieceri PRET šiem grozījumiem var atrast šeit.
Parakstīties pret šiem grozījumiem Krimināllikumā var šeit.

Iepriekš:
Naida runas kriminalizēšana – centieni aizliegt homoseksuālisma kritiku
Vājprāts: Francijā aiztur cilvēkus par atrašanos publiskā vietā ar krekliem, uz kuriem attēlota tradicionālā ģimene
Mērķis: laulības institūcijas likvidācija
Juvenālā justīcija pie mums jau ir realitāte
Norvēģija – pedofilu zeme?