Latvija Eiropā pēc veselības aprūpes kvalitātes aiz sevis atstāj vien trīs valstis – tā pagājušajā nedēļā atzinis Latvijas Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrības valdes priekšsēdētājs Valdis Keris. Turpinot tēmu par medicīniskās palīdzības nodrošināšanu Pierīgas novados, pārliecinājāmies, ka situācija no galvaspilsētas attālākos nostūros patiešām ir bēdīga.
Radinieki aizbraukuši, ceļi aizsniguši
"Vēl šonakt pulksten pustrijos saņēmu zvanu, ka vajag palīdzēt kādam cilvēkam," sarunu sāk ģimenes ārste Jevgeņija Sprūde no Mālpils. "Mums jāapkalpo visi – gan ikdienas klienti, gan smagi akūti pacienti. Novadā ir daudz vecu cilvēku, kuriem bērni aizbraukuši uz ārzemēm vai pārcēlušies citviet, tādēļ tiem nepieciešama pieskatīšana. Bieži zvana sociālie darbinieki un lūdz mūsu palīdzību, jo šādiem cilvēkiem veselības problēmu netrūkst."
Viņa stāsta, ka īpaši smagi ir ziemas laikā, kad novadā daudzi ceļi, it sevišķi nomaļāki, ir neizbraucami. "Ir gados veci cilvēki, kuriem, piemēram, nepieciešams zāles vai medikamentus dot vairākas reizes dienā. Viņi paši to bieži vien aizmirst vai kaut kādu iemeslu dēļ nevar izdarīt. Tad palīdzība jāsniedz mediķiem, bet, ko gan var iesākt, ja pacients dzīvo vairākus kilometrus no ceļa un sniegs nav notīrīts!"
Daktere atceras gadījumu, kad pagājušajā ziemā cilvēks miris, jo feldšeris pa sniegu un neizbrienamajiem ceļiem nevarējis laikus nokļūt līdz viņam. Līdzīga situācija bijusi vienā no kaimiņu novadiem, kad cilvēks aizsaulē aizgājis līdzīga iemesla dēļ, kaut gan mājās bijuši bērni, taču tie nezinājuši, kā pareizi iedot medikamentus.
Tuvākā slimnīca Mālpilij ir Rīgas rajona slimnīca Siguldā. Piemēram, lai veiktu rentgenu, cilvēkam jāmēro ceļš turp un atpakaļ, jāpielāgojas reti kursējošajam sabiedriskajam transportam, kā arī aptuveni pusotru dienu jāgaida rezultāti.
Katastrofāli trūkst medmāsu, naudas pietiek "galu savilkšanai"
Viena pati ar visu tikt galā J. Sprūde nevarētu, tādēļ viņai, līdzīgi kā citiem ģimenes ārstiem, palīgos ir divas medmāsas, taču arī to nepietiek, turklāt ir viena liela problēma – gandrīz pastāvīga kadru maiņa. "Arī māsām astoņu stundu darba dienā darba ir tik daudz, ka bieži pat nesanāk normāli ieturēt ēdienreizes vai padzert tēju," stāsta daktere. "Taču atalgojums salīdzinājumā ar Rīgu ir ievērojami mazāks, savukārt darāmā – vairāk. Tādēļ māsiņas regulāri mainās – vienas pamet darbu, citas nāk vietā, bet arī ilgi neiztur."
Nesen aizsaulē aizgājis kāds jau ievērojamos gados, un nu palikusi tikai sieva, kurai jau bijis insults. Tādēļ ģimenes ārste ir vēl jo vairāk nobažījusies, jo nav zināms, kā ar pašreizējiem cilvēku resursiem izdosies nodrošināt medicīnisko aprūpi šajā un citos līdzīgos gadījumos. "Labprāt darbā pieņemtu vēl vienu māsiņu, jo patlaban visu pagūt izdarīt ir ļoti grūti," norāda J. Sprūde, aicinot interesentus zvanīt pa tālruni 67925155.
Par medmāsu trūkumu norūpējusies arī Latvijas Māsu asociācijas prezidente Jolanta Zālīte, kura raidījumā Latvijas Radio 1 atklāja, ka Latvijā ir piecas līdz sešas reizes mazāk māsu attiecībā pret iedzīvotāju skaitu nekā citās Eiropas Savienības valstīs. Tāpat J. Zālīte piekrīt J. Sprūdes teiktajam, ka medmāsas darbs ir fiziski smags, ne tikai atbildīgs. Turklāt Latvijā izglītības līmenis māsām ir augsts, un tās ir ļoti zinošas.
Teju visa aparatūra J. Sprūdes ģimenes ārstes praksē iegādāta par pašas naudu. Valsts finansējums algām, medikamentiem, telpu īrei un uzturēšanai ir ļoti ierobežots. "Viesojoties Vācijā, kolēģi sacīja, ka par šādu naudu ne pirksta nekustinātu," Rietumu mediķu Latvijas medicīnas sistēmas vērtējumu raksturo daktere, kura par iedzīvotāju veselību rūpējas jau aptuveni 30 gadus.
Risinājums – pacientu skaita samazināšana
Savukārt nomaļā Sējas novada ģimenes ārste Sandra Ozoliņa, kuras prakse atrodas Pabažos un kura arī nostrādājusi teju trīs desmitgades mediķes arodā, ar pacientu aprūpi tiek galā bez grūtībām: "Uz vietas darbojas vēl feldšeris, kurš ir tiesīgs veikt daudzus ģimenes ārsta pienākumus, tādēļ ir ļoti nozīmīgs atspaids, turklāt strādājam arī sestdienās. Tāpēc pacientu rindas ārpus darba laika neveidojas. Akūtu gadījumu pieņemšanai atvēlētais stundu skaits arī ir pilnīgi pietiekams. Sirdzējus vajadzības gadījumā var ērti pārvest uz Rīgas rajona slimnīcu Siguldā, Rīgas Austrumu slimnīcu vai Saulkrastu slimnīcu."
S. Ozoliņa stāsta, ka līdz 1990. gadu vidum Pabažos bijis feldšerpunkts, kas vēlāk pārtapa par doktorātu, bet kopš 2010. gada pierakstītos novada iedzīvotājus sadalīja starp divām ģimenes ārstu praksēm – otra ir Lojā. S. Ozoliņas aprūpē no 1800 cilvēkiem palika aptuveni 700.
Jau rakstījām, ka agrākā Rīgas rajona 17 novados strādā tikai viens no valsts un pašvaldību finansētajiem 93 feldšerpunktiem. Feldšerpunkti izveidoti teritorijās, kurās ir nepietiekams ģimenes ārstu nodrošinājums un apgrūtināta veselības aprūpes pie-ejamība. Acīmredzot ministrijā secināts, ka Pierīgā vienīgi Ropažu novadā ir nepieciešamība pēc šāda feldšerpunkta jeb primārās veselības aprūpes nodrošināšanas. Pārējās pašvaldībās līdzīgu funkciju īsteno vai nu to pašu izveidotas ārstniecības iestādes, vai privātas medicīnas struktūras. Piebilstams, ka otrdien, 20. novembrī, septiņas mediķu organizācijas parakstījušas aicinājumu Eiropas institūcijām izvērtēt veselības aprūpei piešķirto finansējumu Latvijā.
Medicīnas māsa Svetlana Bugina savā darba vietā Mālpilī.