Tagad, kad iniciatīvu diskusijai par tautas vēlētu prezidentu uzņēmusies nevalstiskā organizācija "Par tautas dzīvību", viņš no savas pārliecības neatkāpjas, kā arī skaidro, kādēļ Latvijai tas ir svarīgi un kādas būtu valsts priekšrocības, ja visa tauta ievēlētu prezidentu, dodot viņam plašākas pilnvaras un lielāku atbildību.
Jūs bijāt viens no cilvēkiem, kas jau agrāk runāja par tautas vēlēta prezidenta nepieciešamību. Kādēļ jums ir tāda pārliecība?
Mana pozīcija bija ļoti noteikta. Es kategoriski uzskatīju, ka tautas vēlēts prezidents Latvijā nevar tikt radīts, pirms mēs neesam iestājušies Eiropas Savienībā (ES) un NATO. Turpretī, iestājoties ES un NATO, kur mēs esam jau gandrīz desmit gadus, manuprāt, tautas vēlēta prezidenta nepieciešamība ir nobriedusi.
Protams, mēs varam skatīties uz Vāciju, kuras prezidenta vārdu lielākā daļa cilvēku pat nezina. Tomēr Latvijas izmēri ir citi nekā Vācijai. Un Latvijas situācija ir cita. Mūsu valsts ir tik maza, ka jautājumi, kuri cilvēkiem sāp un kuri ir jārisina premjeram, neizbēgami nonāk pie prezidenta, jo premjers ne visu atrisina un var visus jautājumus atrisināt. Un ir jautājumi, kurus premjers nemaz negrib risināt. Kur vērsīsies cilvēki? Pie prezidenta. Viņš jau tepat vien ir. Pēc būtības dažu soļu attālumā no premjera.
Domājiet, ka cilvēki labi zina, kādi pienākumi ir prezidentam? Un ka prezidents nav politiski ne par ko atbildīgs? Ka prezidents ir simbols kā Lielbritānijas karaliene? Tāpēc, manuprāt, tomēr akcenti ir jāsaliek pareizi.
Es diezgan daudz esmu domājis par to, ka vajadzētu nostiprināt premjera funkcijas. Premjera varu. Šobrīd premjers var vēl mazāk nekā es varēju, kad biju premjers. Savā laikā, ja es aizbraucu uz Dagdas skolu un redzēju, ka tur ir ieplaisājusi siena, varēju parakstīt dokumentu uz vietas un jautājumu atrisināt. Par pieciem tūkstošiem to sienu salaboja. Dagdas skolas direktors droši vien to vēl šodien atceras. Tagad premjers nevar uzreiz šādus jautājumus risināt.
Mēs esam par daudz birokratizējušies. Tautas vēlēta prezidenta institūcijas iestrādāšana Satversmē nenozīmē, ka mēs atrisināsim savas problēmas. Ļoti interesants piemērs, kas man liek domāt, ka varbūt man nav taisnība, ir Ungārija. Ungārijas premjerministrs savā laikā tika uzskatīts par Ungārijas Kenediju. Ļoti pozitīvi. Bet viņa partija mainīja seju un kļuva par konservatīvu partiju un nesenajās vēlēšanās ieguva pārliecinošu vairākumu. Un sāka strauji pieņemt jaunus likumus, jo ar pilnu vairākumu parlamentā spēcīga vienas partijas valdība var ļoti daudz izdarīt. Un es nešaubos, ka tas, ko viņš dara, ir domāts Ungārijas labā. Bet rezultātā pret viņu ir protesti, viņš ir kļuvis par Eiropas Savienības peramo zēnu, viņš ir tas, kas šobrīd ar pilnu spēku, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, realizē savas idejas. Savas partijas idejas. Viņam spēka pietiek, bet to neviens īsti neatbalsta, izņemot pašu partiju.
Tādēļ jautājums, kam dot varu rokās, cik stipru, kā varu sadalīt arī pie tautas vēlēta prezidenta, paliek. Ja mēs vienkārši padarīsim prezidentu par tautas vēlētu, viņam būs lielāks mandāts, iespējas, viņam būs lielāka autoritāte, lielākas prasības pret viņu, tas nebūt nenozīmē, ka valstī no tā dzīve kļūs labāka, ka lēmumi tiks pieņemti pareizāk, efektīgāk. Tāpēc jaunā iniciatīva, prezidentam izvēloties ministrus, ir ļoti svarīga.
Es mūsu prezidentam Andrim Bērziņam vienā pieņemšanā neilgi pēc ievēlēšanas teicu – prezident, ir nepieciešams daudz rūpīgāk atlasīt ministrus. Jums ir jākontrolē, kādus ministrus premjers izvēlas. Ir pārāk liels neprofesionālisms. Viņš paskatījās uz mani un teica – kā, vai tad tas nenotiek? Tas patiešām nenotiek. To mēs esam redzējuši ar šo valdību un arī ar iepriekšējām valdībām. Tāpēc mana pārliecība ir, ka ministrus vajadzētu izvēlēties tāpat kā komisārus, vismaz parlamentam pirms katra ministra ievēlēšanas vajadzētu viņu nopratināt.
Prezidenta koncepcijā ir, ka prezidents izvēlas premjeru, bet ministru izvēle paliek premjera ziņā. Daudzās valstīs prezidents izvēlas svarīgākos ministrus, tie ir spēka ministri – aizsardzības, iekšlietu, ārlietu ministri. Tas, kas ir vajadzīgs Latvijai, ir profesionālisms. Man ir pilnīgi vienalga, kādā veidā izvēlēsies ministrus, bet gribu redzēt tur profesionāļus. Profesionālus politiķus un profesionālus noteiktās nozarēs. Tā ir viena lieta.
Otra lieta, ko vēlos redzēt, ir tas, ka valsts mehānisms strādā neticami ātri. Jo tam ir jāstrādā neticami ātri. Mazas valsts spēks ir vienīgi tad, ja tā ātri pieņem lēmumus. Man pirms divām dienām izstāstīja gadījumu, ka cilvēks, kurš nolēmis veikt labu darbu – iekārtot bērnu slimnīcā vannu uroloģijas nodaļā, atvest no Holandes bērnu rotaļlietas, noflīzēt, visu uztaisīt, bija spiests astoņus mēnešus cīnīties par visādām atļaujām, lai to varētu izdarīt. Latvijas valsts birokrātiskais mehānisms strādā lēni, garlaicīgi, neproduktīvi. Es joprojām palieku pie savas pārliecības, ka vajadzētu visus ierēdņus atlaist bezalgas atvaļinājumā un paskatīties, kādi darbi iet uz priekšu un kādi neiet, jo liekas, ka nekas nemainītos.
Kāpēc bijāt pret tautas vēlētu prezidentu, līdz Latvijas iestājai ES un NATO?
Ļoti vienkārši – viens vienīgais atbildīgais valstī var nodot, var tikt nopirkts un var tikt nogalināts. Savukārt parlamentu nevar nopirkt, jo tajā vienmēr atrodas arī godīgi cilvēki, un vienīgais gadījums, kad parlamentu mēģināja nogalināt, bija Armēnijā, bet arī tad visus nenogalināja. Tā ir kolektīvā vara. Diskusijas un debates, kas tautai bieži vien šķiet vienkārša pļāpāšana, ir absolūti nepieciešams demokrātijas instruments, kas diemžēl visu palēnina. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc mūsu valsts pārvaldes mehānisms ir samērā lēns.
Kādas būtu Latvijas priekšrocības pēc iestājas ES un NATO, ja mums būtu tautas vēlēts prezidents?
Ar tautas vēlētu prezidentu mēs lietas uzreiz neuzlabosim. Protams, prezidenta kvalifikācija arī ir svarīga. Vaira Vīķe-Freiberga kā valsts prezidente bija ļoti efektīga, arī nebūdama tautas vēlēta. Arī citi prezidenti ir centušies. Bet tautas vēlēts prezidents iedotu prezidentam lielāku nozīmi pat tad, ja nemaina Satversmi. Ja viņš ir tautas ievēlēts, viņa mandāts ir lielāks. Latvijas kā nelielas valsts sasāpējušie jautājumi agri vai vēlu no premjera nonāk pie prezidenta, bet ne viens, ne otrs nevar palīdzēt.
Tomēr, dodot tautai tiesības ievēlēt prezidentu, vai nepastāv risks, ka cilvēki izvēlēsies kādu populāru cilvēku vienkārši tāpēc, ka viņš ir simpātisks, bet viņam nepiemīt prezidentam nepieciešamās kvalitātes?
Pasaule rāda daudzus tādus piemērus. Tāds risks neapšaubāmi pastāv. Bet tautai jāļauj kļūdīties. Ja ievēlēs smuku ģīmi, vismaz papriecāsies četrus gadus, bet pēc četriem vēlreiz neievēlēs, ja viņš nebūs neko izdarījis. Varbūt ne tik daudz smuks ģīmītis, vai aktieri vai popzvaigznes, kā tas ir gadījies vairākās valstīs, tad cilvēku, kas ir populistisks un sola to, ko nevar paveikt, bet kuram notic – tādu ir samērā viegli par tautas vēlētu prezidentu padarīt. Lai tas nenotiktu, mums ir nepieciešams daudz vairāk uzmanības veltīt izglītības sistēmai. Neviens nav paglābts no demokrātijas kļūdām.
Un tomēr – Latvija ir piedzīvojusi Ulmaņa apvērsuma un pie kā tas noveda.
Fakts, ka Latvija, Lietuva un Igaunija zaudēja demokrātiju pirms kara, lika mums zaudēt neatkarību, jo, ja mēs paskatāmies uz Somiju, viņi saglabāja demokrātiju. Var redzēt, cik ārkārtīgi daudz Somijas parlaments traucēja un kļūdījās, pieņēma nepareizus lēmumus, bet tomēr Somija palika neatkarīga valsts. Es domāju, ka Latvijas, Lietuvas un Igaunijas liktenis būtu citādāks, ja mēs būtu saglabājuši parlamentāro demokrātiju.
Vai šis risks nepastāv arī tagad, ja mēs izvēlamies tautas vēlētu prezidentu?
Jūs man it kā liekat saprast, ka tautas vēlēts prezidents būs tas, kas taisīs nākamo apvērsumu. Nē, es domāju, ka nē. Par to mani pārliecina Ungārijas pieredze. Tur ir tieši otrādi – mēģinājums nostiprināt premjera varu ir tik tālu un ierobežot konstitucionālās tiesas varu, lai varētu ātrāk risināt Ungārijas attīstības jautājumus. Pret tiem iebilst prezidents, bet iebilst ļoti klusi, jo viņš ir no tās pašas partijas, no kuras premjers.
Man savulaik bija intervija, kas saucās – Latvijai ir bīstams pārāk liels vairākums Saeimā. Tas bija [Aigara] Kalvīša gadījums, lai gan tas vairākums nebija tik liels, bet tas dod iespēju ļoti aktīvi darboties, aktīvi virzīties uz priekšu un ignorēt pārējos. Tieši tāda sajūta ir premjeram, ja viņam ir liels spēks aizmugurē parlamentā. Tāpēc par izmaiņām, kas ir iecerētas, ļoti rūpīgi jādiskutē. Arī pašreizējās Satversmes ietvaros valsts varas efektivitāti var ievērojami uzlabot.
Ir cilvēki, kas uzskata, ka, kamēr nav nosaukti konkrēti prezidenta amata pretendenti, diskusija par tautas vēlētu prezidentu nav pilnīga. Vai jums ir konkrēti kandidāti, kam varētu uzticēt šo godu?
Es vārdus nesaukšu, jo tā nostāja, ka diskusija par tautas vēlētu prezidentu ir tukši vārdi, ja nav kandidātu, ir nepareiza nostāja. Domāju, ka kandidātiem ir jānobriest konkrētam amata ar konkrētu pienākumu apjomu. Mēs jau redzējām, kādus kandidātus izvirzīja iepriekšējās prezidenta vēlēšanās, kādus amata kandidātus vēlas redzēt tie, kas paši var ietekmēt ievēlēšanu. Domāju, ka tad, ja tas būs tautas vēlēts prezidents, parādīsies pilnīgi jauni un negaidīti kandidāti, starp kuriem var atrast īsto – tādu, kas būs spēka, vīzijas un enerģijas pilns. Tepat jau viņi apkārt kaut kur staigā.
Kas būtu svarīgākais, kas tautas vēlētam prezidentam būtu jāpaveic?
Tas taču ļoti vienkārši – jāattaisno tautas uzticība. Prezidents, protams, ir valsts spogulis. Ko viņš runā, kā viņš runā – tas ir prezidenta spēcīgākais instruments. Pie pašreizējās Satversmes spēcīgākais instruments prezidentam ir vārds. Arī tautas vēlēta prezidenta vārds būs svarīgs, jo prezidenta amats pirmām kārtām simbolizē valsti.
Der atcerēties, kā rīkojās Igaunijas prezidents Lennarts Meri. Viņš sasauca vienā telpā visus Igaunijas spēcīgākos stratēģiski domājošos cilvēkus un pateica – mēs neiziesim no šīs telpas, kamēr nepateiksim, kas Igaunijai ir svarīgākais nākamajos desmit gados. Kad viņi pēc vairākām diskusiju stundām iznāca ārā, viņš sacīja, ka Igaunijai ir jākļūst par līderi elektroniskās pārvaldes jomā. Igauņi desmit gadus uz to gāja. Viņi pirmie ieviesa valdībā datorus, viņiem ir ekselences centrs, viņi jau darbojas kosmosā, "Skype" ir igauņu, igauņi piedalās ar savām programmām to svētceļotāju apkalpošanā, kas dodas uz Meku.
Igauņiem ir nevis desmitiem prioritātes, bet viena, uz kuru valsts gāja ļoti nopietni un ieguldīja šajā virzienā naudu. Tāpēc prezidentam nevajag aizstāt valdību, prezidentam ir jāredz lieli mērķi vai viens liels mērķis un jāmobilizē cilvēki, jo līderis ir nevis tas, kas stāv priekšgalā, kurš ir amatā, bet gan tas, kurš pārliecina cilvēkus.
Iepriekš:
Diskusija "Tautas vēlēts prezidents – ieguvumi un riski"
Vai Latvijā ir pienācis laiks izšķirties par tautas vēlētu prezidentu? (papildināta)
Ar konferenci rosina sākt diskusiju par tautas vēlētu prezidentu