Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Viņu ar mūsu laikraksta palīdzību atraduši radi Ukrainā, ar kuriem bija pārtrūkuši sakari.

"Izlasījusi es uzreiz sapratu, ka tas ir par mani. Lai arī, minot dzimšanas gadu, brāļa meitiņa mani bija padarījusi nedaudz vecāku, viss pārējais sakrita. Mans meitas uzvārds Dudeniča ir rets, un Vangažos, iespējams, vienīgais. Tūdaļ piezvanīju uz RAA redakciju un teicu, ka esmu Ņina Kalniņa, kuru meklē brāļa meita.

Redakcijā man iedeva cilvēku meklētāja Mārtiņa Zieberga tālruni, jo, pateicoties viņa sadarbībai ar Krievijas televīzijas raidījumu "Gaidi mani", šis sludinājums nonāca avīze. Mārtiņš man tūdaļ iedeva brāļa meitas e-pastas adresi, un mēs tajā pašā dienā sazinājāmies. Kopš 2003. gada, kad pārtrūka mani sakari ar brāļa ģimeni, pagājuši gandrīz desmit gadi, kuros bijis daudz smagu brīžu gan brāļa, gan manā ģimenē, tāpēc pirmajās dienās, kopš atjaunojām sakarus, man prieks mijās ar skumju asarām.

1981. gadā mans brālis apprecējās un aizbrauca dzīvot pie sievas uz Ukrainu. Viņš iestājās dabā šahtā, un viņiem piedzima dēls un meitiņa. 90. gados, kad sāka jukt Padomju Savienība, viņiem Ukrainā neklājās viegli, līdz man pienāca vissāpīgākā ziņa par to, ka brālis ir miris. Gribēju noskaidrot kaut ko vairāk, un rakstīju viņa sievai, sākumā parastas vēstules, pēc tam ierakstītas. Ne uz vienu no tām atbildi nesaņēmu, lai arī ierakstītie sūtījumi bija sasnieguši adresātu, par ko liecināja brāļa sievas paraksts, jo viņas rokrakstu es labi pazinu. Tad arī es pārstāju rakstīt. Tikai vēlāk uzzināju, ka gadu pēc brāļa nāves nomira arī viņa sieva. Kad abi brāļa bērni palika vieni, meita man bija rakstījusi uz iepriekšējo dzīvesvietas adresi, bet neviena vēstule mani nesasniedza.

Jāteic, ka arī mums Latvijā aizvadītie desmit gadi bija gana grūts periods. Pārdzīvojām tuvinieku zaudējumu. Taču nu bēdas ir pārdzīvotas, asaras ir izraudātas, un varu atzīt, ka pa šo laiku ir noticis arī daudz kas labs. Gan brāļa, gan mana jaunākā meita ir apprecējušās. Pateicoties internetam, e-pastā varēju apskatīt brāļa meitas kāzu foto un biju ļoti pārsteigta par to, cik mēs abas esam līdzīgas pēc izskata. Mūsu meitām ir piedzimuši bērni, kuriem ir tikai gada starpība, un viņām abām ir daudz ko pārspriest. Jūtu, ka manas un brāļa bērnu attiecības būs jaukas un sirsnīgas. Ļoti gribu apciemot brāļa meitu, lai arī viņa dzīvo 2000 kilometru attālumā, vietā, uz kuru nelido lidmašīnas, un bez pārsēšanās nevar nokļūt ne ar vilcienu, ne autobusu. Arī vīza izbraukšanai uz Ukrainu jākārto. Taču ļoti gribas viņu satikt, lai izrunātos par visu, kas mums abām pa šiem gadiem sakrājies uz sirds, jo e-pastā visu uzrakstīt nevar, un pa skaipu mēs sazināties nevaram, jo viņu dzīvesvietā Ukrainā šie sakari nav pieejami."

Iepriekš:
Detektīvs, kurš palīdz cilvēkiem atgūt laimi - savas ģimenes
Krimuldietes stāsts: ģimenes atkalsastapšanās pēc 23 gadiem