Bērnudārza "Ezerciems" auklītei Alisei Jasmanei šis pavasaris ir dāvājis ļoti laimīgu notikumu - viņa ir atradusi savu brāli un viņa ģimeni.
Kā sanāca, ka tik ilgi bija jāgaida, stāsta Alise Jasmane pati: "Tas bija 1974. gadā, kad brālis ar sievu devās uz Murmanskas apgabalu, lai pelnītu naudu. Tajā laikā populāras bija komjaunatnes triecienceltnes, un viņš iestājās darbā metāla raktuvēs, brauca par šoferi uz milzīgas "Belaz" mašīnas. Brāļa meitiņai toreiz bija divi gadi, un viņa palika pie mums, kamēr vecāki iedzīvojas jaunajā vietā. Kad brāļa meitai vajadzēja sākt iet skolā, mēs viņu aizvedām pie vecākiem uz Murmansku.
Pēc tam brālis vairākas reizes apciemoja mūs Latvijā. Pēdējo reizi viņu redzēju 1988. gadā, kad man piedzima jaunākais dēls un brālis atbrauca raudzībās.
Tad sākās perestroikas laiks, pēc tam Latvija atguva neatkarību. Brālis gribēja atgriezties, lai nokārtotu pilsonību, jo mēs esam dzimuši Latvijā un šeit dzīvoja mūsu vecāki. Bet viņš uzreiz neatbrauca un pēc tam mūsu sakari pārtrūka. Uz manām vēstulēm brālis neatbildēja. Pa telefonu viņu sazvanīt nevarēju.
Es ļoti pārdzīvoju par savu brāli. Mani bērni bija mazi; lai brauktu uz Murmansku, bija jākārto vīza, un sākumā es braucienu atliku. Domāju – varbūt viņš atbrauks, bet vēlāk sāku šaubīties, vai brālis ar ģimeni vēl dzīvo Murmanskas apgabalā. Domās, meklēdama atbildi, kāpēc no viņa nav ziņu, es visu ko biju izdomājusies. Neziņas pilni pagāja 23 gadi.
Pēkšņi pirms pāris nedēļām man zvana no pašvaldības un paziņo, ka ar raidījuma "Ždzi meņja"* palīdzību mani meklē brāļa meita. To izdzirdot, mani pārņēma tāds uztraukums, ka pilnīgi zosāda uzmetās. Pašvaldības darbiniece pastāstīja, ka viņai piezvanījis Mārtiņš Ziebergs. Tā kā viņa minētie dati par mani un brāļa meitu sakrita, es apstiprināju šīs ziņas. Pēc tam Mārtiņš caur raidījumu "Ždzi meņja" dabūja brāļa meitas telefona numuru, e-pastu un ieteica pajautāt arī par iespēju sazināties caur "skype".
Kad mēs abas pirmo reizi sazvanījāmies, no saviļņojuma nevarējām pat parunāt, jo katra savā telefona galā raudājām. Meitenītei, kuru es pēdējo reizi redzēju pirmsskolas vecumā, šodien jau ir četrdesmit gadi. Viņai ir ģimene un septiņpadsmit gadus vecs dēls. Mans brālis ar sievu joprojām dzīvo Murmanskas apgabalā. Viņi abi ir pensijā, jo Krievijā pensijas vecums joprojām ir no 55 gadiem. Ceru, ka pavisam drīz mēs atkal redzēsimies! Par to vislielākais un vissirsnīgākais paldies [detektīvam] Mārtiņam Ziebergam!"
* Gaidi mani (no krievu val.)