Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Sabiedrībai, kurai pašlaik tiek stāstītas brīnumu lietas par dzimuma maiņu, viendzimuma laulībām un tamlīdzīgām lietām...

Viena no visu laiku pārbaudītākajām vērtībām ir laulība starp sievieti un vīrieti, kurā dzimst vai tiek adoptēti bērni. Kā šābrīža "pasaules uzskati" savienojami ar tradicionālo baznīcas mācību, jautājām Ādažu ev. lut. draudzes Baltezera baznīcas mācītājam Mārim Sarmam.

– Kā jūs vērtējat saasināto uzmanību ģimenes veidošanas jomā – laulības starp viena dzimuma pārstāvjiem, bērnu adopciju šādās attiecībās?
– Pirmkārt, es uzlūkoju šo lietu – ideju par viendzimuma pāru "laulību" – kā īpatnēju šī laikmeta parādību. Tas ir kaut kas specifisks, kas sabiedrībā nekad iepriekš nav bijis, tātad tam nav arī nekādu "vēsturisku, tradicionālu sakņu". Otrkārt, tas ir kaut kas mērķtiecīgi virzīts un lobēts no noteiktām cilvēku aprindām sabiedrībā. Politika, māksla, kultūra un izglītība šobrīd ir tie kanāli, caur kuriem notiek mēģinājumi šo ideju injecēt mūsdienu sabiedrībā.

Ir jāsaprot, ka laiku pa laikam cilvēku sabiedriskās domāšanas vēsturē notiek tā saucamās paradigmu maiņas – proti, tas, kā sabiedrībā sāk skatīties uz to vai citu lietu kopumu. Kādu laiku sabiedrībā ir dominējis kāds vērtību kanons, pēc kura tā vairāk vai mazāk vadījusies savā dzīvē, bet tad nāk kādi ar kņudošu vēlmi šos kanonus nojaukt un iedibināt savus, jaunus. Bet vai labākus!?

Idejas, kas izplatās cilvēku sabiedrībā, var būt labas un var būt arī infekciozas. Jautājums ir – ar kā palīdzību noteikt, kas ir labs un kas slikts? Kas būs tas kanons, tā patiesības mēraukla, ar kuru identificēt, kas ir labs un kas – slikts? Ilgu laiku pasaule spēja vienoties, ka augstāka kanona kā Dieva dotie nav. Šai pasaulei, lai tā pastāvētu harmonijā, ir dota sava "lietošanas instrukcija", kuru izveidojis pasaules Radītājs. Atmetot Dieva ideju sabiedrībā, agri vai vēlu tiek atmesti arī Viņa likumi. Tukšumu mēdz aizvietot ar kādiem pašu radītiem surogātiem.

Jauno paradigmu – viendzimuma laulības – es vērtēju tāpat kā spaisa pīpēšanu. Gribi pamēģināt – gatavo sev zārku. Savukārt uzmanības saasinājums saistībā ar šo jautājumu sabiedrībā ir kā ķermeņa reakcija pret infekciju – paaugstināta temperatūra. Ir kādi, kas grib šo infekciju ieviest sabiedrības ķermenī, un ir kādi, kas, saprotot šīs idejas infekciozitāti, pretojas tai. Es teiktu – ir labi, ka vēl ir cilvēki, kas saprot viendzimuma laulību idejas absurdu. Ideja, ka vīrietis var būt sieva un māte, ir ņirgāšanās par mūsu pašu mātēm un Dieva likumu. Pat vīrieti, kurš piešuvis sev sievietes krūtis, nav iespējams nosaukt par māti.

– Bībelē ir viss – aprakstītas visdažādākās dzīves situācijas. Arī homoseksuālims, kas, protams, tiek nosodīts. Tātad jau radīšanas vēsturē tiek pieņemtas attiecības tikai starp vīrieti un sievieti?
– Jā. Bībeles lasītājs sastopas ar ārkārtīgi loģisku un pārdomātu šīs pasaules radīšanas ciklu aprakstu. Viens noslēdzies radīšanas posms kalpo par pamatu nākamajam. Cilvēks ienāk jau radītā pasaulē, kas "elpo", pateicoties noteiktiem likumiem. Arī cilvēks nevar būt pārāks par likumiem, uz kuriem balstās pasaules esamība. Tas ir kā sarežģīts pulksteņa mehānisms, kur katra detaļa ir svarīga tādā vietā un veidā, kā veidotājs to ielicis. Tāpēc tas ir tik muļķīgi, ja cilvēks iedomājas, ka Radītāja likumus var aizvietot ar kādiem citiem – tas ir drošs ceļš uz sevis un šīs pasaules izārdīšanu.

Dieva rosināts aplūkot visu radību, cilvēks Ādams nonāk pie slēdziena, ka nekas neatbilst tā, lai viņš justos patiesi laimīgs. Tikai, dzimstot šim secinājumam, kā sekas nāk otra cilvēka radīšana – sieviete Ieva. Tās vārds tulkojas kā "visu dzīvo māte". Tālāk – abu attiecības tiek svētītas ar laulību. Laulība pati par sevi ir pirmā cilvēkiem domātā Dieva svētība, kāda vien minēta Bībelē. Tā ir svētība vienam vīrietim un vienai sievietei. Mēs neredzam kāda vīru kolektīva radīšanu Bībelē, no kuriem Ādams sev vien saprotamu iemeslu dēļ būtu izvēlējies tomēr sievieti.

Homoseksuālisms ir perversija jeb patoloģija, kas parādās jau no Dieva atkritušā pasaulē. Tas ir attiecīgi novērtēts kā atkāpe no Dieva radītās harmonijas. Ir arī Bībeles stāsts par kādu vīru vārdā Onāns, kurš, ejot pa tuksnesi, kaisa savu sēklu. Dieva vērtējums par šo cilvēku bija nepārprotams – dzīvības dāvana viņam vairs nav paturama. Ievērojiet, ka patiesībā vienīgais arguments, kas tiek izvirzīts priekšplānā, lai kaut kā aizbildinātu seksuālas perversijas, ir – mums tas patīk, mēs to gribam!

– Ko baznīca saka par dzimuma maiņas operāciju? Piemēram, dažas nevalstiskās organizācijas (NVO) uzskata, ka dzimums ir paša cilvēka izvēle un jau bērnus sāk iepazīstināt ar šādām iespējām.
– Baznīcas viedoklis jebkurā jautājumā nevar būt atrauts no Dieva viedokļa. Mēs redzam to, ka ikviens cilvēks savu dzimumu neizvēlas, bet saņem kopš ieņemšanas brīža. Tas cilvēkam tiek dots no augšienes. Cilvēkam ir jāmācās cienīt un mīlēt sevi tādu, kāds viņš ir radīts – es domāju – viņa dzimumu.

Mēs varam runāt par to, ka kādam cilvēkam, kurš nemāk sevi mīlēt, rodas ideja meklēt šo mīlestību sevis izkropļošanā. Vīrietis var spriest – ja es pārtaptu par sievieti, es iemīlētu sevi, mani iemīlētu citi, es atrastu laimi. Esmu redzējis šādus cilvēkus ar dzimummaiņas operāciju rētām dvēselē un sejā. Man viņus no sirds paliek žēl.

Būtībā ikviens, kas atbalstoši uzsit uz pleca šādu ideju piemeklētajiem, neko labu pasaulē neienes. Viņi vienkārši parazitē un attaisno savu eksistenci uz citu cilvēku dvēseles traumām un ciešanām. Jā, ir dzirdētas dažādas idejas, ko bērniem vajadzētu mācīt skolā jau no trešās klases, piemēram, masturbācijas labumu. Es gribētu norādīt dažām NVO, ka vecāki sūta savus bērnus skolās, lai tie mācītos lasīt, rakstīt, rēķināt, nevis, kā orientēties prezervatīvu markās vai prātotu, ko iesākt ar sava dzimuma atribūtiem.

– Tomēr ne visi cilvēki tic Dievam un Bībelei. Kā pārliecināt viņus, ka viendzimuma attiecības nav dabiskas?
– Ne visi cilvēki arī tic mātei un tēvam, kas māca nebāzt pirkstus elektrības rozetē. Sāk ticēt tad, kad saņem elektrības triecienu. Vienīgais arguments, kas tobrīd liekas svarīgs, ir – man tā gribas! Pieaugušo pasaulē lietas notiek identiski. No vienas puses, Baznīca māca sabiedrībai Dieva likumus, bet, no otras puses, ignorances līmenis tomēr ir augsts. Interesanti, ka draudzes locekļu sastāvs veidojas no cilvēkiem, kas savā dzīvē ir smagi "apdedzinājušies", piedzīvojuši pašu aplamo izvēļu triecienus uz savas ādas.

Pārliecība nāk caur sāpēm. Viendzimuma laulību pandēmija ir spridzeklis ar laika degli. Pati dzīve pārliecinās par šīs izvēles katastrofalitāti. Vai Dievam izdevās pārliecināt Ādamu un Ievu neaiztikt to, kas nes nāvi? Bet svarīgi, ka ir bijusi balss, kas iepriekš brīdinājusi. Tad cilvēki zina, kurp doties savos apdegumos. Protams, pastāv arī zināma cilvēka spītība, kas vaino savās kļūdās Dievu, dzīvi, līdzcilvēkus, bet ne sevi.

– Vēl kāda aktuāla tēma ir nereģistrētas pāru attiecības. Kopdzīve starp vīrieti un sievieti, taču bez laulības. NVO mēģina ietekmēt Saeimu pieņemt likumu, kas noteiks mantošanas tiesības viena partnera nāves gadījumā vai kopmantas sadali, izbeidzot kopdzīvi. Vai, jūsuprāt, vienkāršākais atrisinājums nav laulība?
– Vīrietis, kurš principiāli negrib apprecēt savu sievieti, ar kuru viņš kopā dala vienu gultu, kurai, iespējams, sagādājis kādu bērnu, ir, manuprāt, vienkārši lupata. Šāds kopdzīves veids drīzāk atgādina senlaikus, kad sirotāji izgāja laupīt svešā novadā mantu, vergus un sievietes.

Es atceros kādu telefona sarunu. Reiz kāds manāmi iereibis vīrs mani lūdza viņu salaulāt ar viņa civilsievu, kura drīz (citēju) "nolikšot karoti". Problēma bija tur, ka, lūk, kopīgās mājas un manta varot vīram aiziet gar degunu. Cik ir iznācis runāt ar dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem, arī viņi uzskata, ka šāds kopdzīves veids ir vienkārši cilvēku bezatbildība. Iejūtīgāk runājot, šāds kopdzīves veids ir sevis paša aplaupīšana. Cilvēki nolaupa sev laulības norises skaistumu un svētumu, laulību solījuma cēlumu, kāzu neaizmirstamo piedzīvojumu, laulības gredzenu mirdzumu savās rokās, draugu un tuvinieku laimes vēlējumus un līdzi priecāšanos.

Laulības nav obligāti saistāmas ar lielu naudas izdošanu. Ir laulības, kur altāra priekšā stāv jaunietis un jauniete, divi liecinieki un viss. Bet viņi ir tik laimīgi, viņiem tik priecīgi mirdz acis! Laulības – tas ir skaisti!

– Viendzimuma partneru attiecības un nereģistrētas heteroseksuālas attiecības – mūsdienu realitāte. Kā saredzat nākotni šādā aspektā? Vai laulības nozīme zaudē jēgu sabiedrībā, vai tie ir tikai atsevišķu indivīdu uzskati?
– Ja runājam par realitātēm, tad mūsdienu realitāte vispār ir Dieva likumu izstumšana no sabiedrības redzesloka. Cilvēks pats vēlas būt kā Dievs un noteikt, kas ir labs un kas slikts. Šodien zem cilvēktiesību karoga tiek likts jebkas. Mums varbūt grūti iedomāties, bet kādā valstī ir uzvarēta tiesas prāva, kur gados vecs cilvēks aizstāvējis savas cilvēktiesības staigāt pa pilsētu absolūti kails.

Šo laiku iezīmē cilvēka cīņa par savu tieksmju visatļautību. Jāsaka – labi organizēta un juridiski izskaitļota, pamatota demagoģijā. Nekāds "vislabākais" likums nespēs kompensēt cilvēka morāles iztrūkumu. Ja runā par pasaules nākotni ar Lielo burtu, tad Jāņa atklāsmes grāmata neatstāj ilūzijas par pasaules norietu tās pēdējos laikos, jo vienā brīdī tomēr viss nostāsies zem Radītāja vērtējuma.

Es neteiktu, ka tikmēr baznīcās laulības būtu mazinājušās vai laulību nozīme būtu zaudēta. Tomēr jāatzīst, ka paralēli pieņemas spēkā tendences izkropļot laulības nozīmi. Manā skatījumā, cik daudz tālāk sabiedrība atstumj Dievu un baznīcu no sevis, tik daudz vairāk telpas parādās idejām un tendencēm, kas ārda pašu sabiedrību. Ir zināms, kā Dievs mīl cilvēkus – atklājot savus likumus pasaulei, lai to pasargātu no pašiznīcināšanās haosa.

Cilvēka dzimums, mīlestības jūtu atklāšanas kultūra, bildināšana, saderināšanās, laulība, ģimenes veidošana, laiks laulāto attiecībām, bērna ieņemšana un gaidīšana – tas viss ir caurausts ar zināmu morāles kanonu. Patiesa mīlestība nekad nevar būt amorāla vai perversa. Izņemot ārā šo kanonu, es nezinu, vai iegūtais prieks par vientuļu padsmitgadīgu grūtnieci vai bērnu, kas prātotu par dzimuma maiņu vai masturbāciju, būtu tas prieks, kas apgaismotu šo pasauli.

Es domāju, ka mīlēt sevi nozīmē mīlēt arī to pamatu, kas nes tavu esamību. Un tie ir Dieva likumi, kas ir perfekti un šķīsti. Tie ir tie, kas liek šai pasaulei un ikvienam no mums harmoniski elpot esamības telpā, kas liek visam ap mums mirdzēt patiesā mīlestībā.

Iepriekš:
Andra Manfelde: "Iespējami ir tikai divi mierinājuma avoti – Dievs vai grēks"