Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

– Reiz vienā no iepriekšējām intervijām esat sacījusi: "Ģimene ir stipras nācijas pamats, sagraut ģimeni – nozīmē sagraut valsti. To, cik tas mērķtiecīgi tika darīts pagājušā gadsimtā, mēs zinām." – vai tagad nenotiek kaut kas līdzīgs, tikai citā, varbūt "maigākā" veidā, ja tā vispār var sacīt, proti, gribot vai negribot, sabiedrībā ienāk un tiek izplatīti uzskati, ka "bērnam nav dzimuma", par sievietēm – karjeristēm, kuras arī var tīri labi iztikt bez vīrieša sev blakus, par "brīvajām attiecībām", ka ar laulībām var nesteigties vai tās vispār obligāti nemaz nevajag u.tml.? Mūs it kā neviens fiziski nepakļauj, bet tajā pašā laikā brīžiem sabiedrībā, medijos tiek noliegtas vai apšaubītas līdz šim tradicionālās vērtības, ka it kā tās mūsdienās būtu kaut kas neparasts; kā tas izskaidrojams, un kamdēļ mēs no tā tik ļoti bieži vien ietekmējamies, uzliekot sev kaut kādus rāmjus pat tad, ja vēl vismaz zemapziņā apzināmies, ka tā nav pareizi?
– Es ticu, ka Dievs ir visa radītā, redzamā un neredzamā Centrs. Jo tālāk no Centra, jo tālāk vienam no otra, līdz pat galējai, izmisīgai vientulībai. Cilvēks bez Dieva ir slims. Nododot tālāk infekciju, var saņemt arī zināmu devu mierinājuma. Piemēram, lietojot narkotikas, es biju tiktāl saindējusies, ka ticēju, stāstot otram: "Pamēģini! Tas ir ļoti kruti, tev būs tik labi, kā nekad nav bijis!" Vēl jo projām notiek cīņa starp labo un ļauno. Ar katru dienu ļaunums iegūst jaunus apveidus, kļūst imūnāks, tas jau sen vairs nav nedz ar āža kāju, nedz gaismas eņģeļa izskatā, bet daudz, daudz rafinētāks, viltīgāks, un esmu pārliecināta – "stilīgāks".

Cita izskaidrojuma, kāpēc pasaule kļūst jo dienas uz dienu ačgārnāka, man nav. Vai dziedošs, bārdains transvestīts ir glīts? Palasot komentārus, liekas, ka daļai sabiedrības šķiet, ka samērā interesants un "jauks". Iespējami ir tikai divi mierinājuma avoti – Dievs vai grēks. Ejot pie Dieva, liekais ir jāatmet, bet, sekojot visām savām iegribām, robežas paplašinās, līdz to vairs nemaz nav. Izdevīgāks ir tāds, kuram nepieciešams vairāk, cilvēks bez robežām. Hieronīms Boss gleznoja rijīgus velnus, mums tas liekas smuki, bet ne vairs patiesi. Domāju, ka Dieva pretiniekam – nožēlojamam nekam – vienīgais mierinājums ir iegūt cilvēku dvēseles, tas tā notiek visos laikos un it sevišķi tagad, kad cilvēks vairs netic pat sev ne, tikai naudas varai.

Nezinu, cik tālu ir pasaules gals, bet skaidri zinu – tas pienāks. Katrā pasakā un "bojevikā" ir skaidrs – sagraut pretinieku ir vieglāk sagraujot komandu. Tāpēc arī ģimenes tiek grautas un kropļotas, jo "ģimene ir mazā Baznīca". Sakramentālā un noslēpumainā baznīcā, jo katras ģimenes pamatā ir upuris, sākot no ikdienišķā trauku kalna līdz pat dzīvības atdošanai par otru.

– Par praktisko jeb materiālo pusi – nupat vēl, piemēram, tapa zināmi jaunākie valdības solījumi par finansiālā atbalsta paaugstināšanu ģimenēs, to akcentējot vairāk ģimeņu virzienā, kurās aug vairāki bērni. Nerunājot par piešķirtajām summām un atturoties no spriedelēšanas, cik maz vai daudz tas ir, skaidrs, ka šāds lēmums izsauc nesapratni vai neapmierinātību tiem vecākiem, kuri audzina pagaidām vienu bērnu, galvenokārt tā argumenta dēļ, ka "atbalsts ir tik niecīgs, ka mēs knapi varam izaudzināt vienu bērnu, kur nu vēl vairākus, un kādēļ tad citiem pienākas vairāk, bet man par vienu bērnu mazāk?" – proti, cik, jūsuprāt, nozīmīgs mūsdienās ir šis finansiālais aspekts ģimenēm, piemēram, salīdzinot ar periodu, kāds bija Latvijas pirmās brīvvalsts laikā vai ar bērnu dzimšanas bumu 80. gadu beigās, tiesa gan, citā sistēmā? Vai tad bija citas vērtības, un vai tagad naudas esamībai vai neesamībai cilvēki ar katru gadu pievērš aizvien vairāk uzmanības, uz to attiecinot arī ģimenes laimi un labklājību?
– Visvairāk no valdības programmas ģimeņu atbalstam mani sakaitināja ziņa, ka valsts būšot galvotājs, lai jaunās ģimenes varētu saņemt hipotekāro kredītu. Manuprāt, tā ir klaja bezkaunība. Man ļoti gribētos zināt, cik ģimeņu nesamksājamā kredītsloga dēļ jau ir pametušas Latviju? Cik izirušas? Kā pēc "nekustamā buma" un gluži vai deportēšanām līdzīgām aizbraukšanām var vēl izrunāt vārdu "hipotekārais kredīts"?!

Diemžēl mēs visi esam lielveikala maizē izlutināti, mēs tērējam vairāk nekā nopelnam – tas nav pārmetums, bet secinājums, pārdomāta mārketinga politika, kurai pamazām esam pakļāvušies gandrīz visi. Lūdzu, paanalizēsim savus lielveikalu grozus, cik no nopirktā ir patiešām vajadzīgs? Puse? Ātro kredītu injekcijas daļu sabiedrības padarījušas līdzīgu azartspēlmaņiem. Kāda jaunā māte nonāca ar bērnu slimnīcā, lai varētu samaksāt par zālēm, tika paņemts ātrais kredīts – rezultātā viņa zaudēja maznodrošinātās statusu, tai pat laikā Somijā valsts un baznīca atdod ātros kredītus aizņēmēja vietā, un turpmāk aizņēmums jāatdod ir valstij, tā aizņēmējs izkļūst no procentu cilpas.

Tikko tu esi nabagāks, iekrīti muļķīgāk. Nav naudas jaunas, ekonomiskas veļas mašīnas iegādei? Lūdzu! Esi parādā "Latvenergo" utt.? Ļoti skumji, ka nav redzams, ka valstvīriem rūpētu cilvēki. Un "zelta teļa" pielūgšana arī nav nekas jauns. Man šķiet, ja cilvēks grib garantijas, tad šis cilvēks nav izglītots, precīzāk – viņam trūkst empātijas pašam pret saviem senčiem, jo "kulakus" veda uz Sibīriju vēl salīdzinoši nesen. Un "gūt var dodot" arī taču vēl, šķiet, ierakstīts skolas programmā.

– Par situāciju Ukrainā un to, kā "ģimenes vērtības" pozicionē mūsu dižās kaimiņvalsts vadonis, vienlaikus esot teju diktatora lomā, bet sludinot, ka Krievija nosoda homoseksuālismu, iestājas pret visiem netradicionāliem ģimenes moduļiem un nosoda citas "rietumnieciskās izvirtības" – vai tas nav tīrais populisms, mēģinot šai pusē radīt mākslīgu "tradicionālo vērtību" aizstāvības postamentu, aiz tā patiesībā slēpjot dažādas politiskās un savtīgas ekonomiskās intereses? Savukārt, kā reaģēt uz Rietumu "vērtībām", tādām kā Lunačekas ziņojums par visu seksuālo minoritāšu atbalstu, tikai ne normālas ģimenes modeli, genderisma idejas slavināšanu un tamlīdzīgi?
– Ja es arī iestājos "pret visiem netradicionāliem ģimenes modeļiem", es riskēju, ka mani apsaukās ne tikai par homofobu, bet arī piezīmēs Hitlera ūsas. Mēs lielāmies, ka esam demokrātiska sabiedrība, kurā katrs var brīvi paust savus uzskatus un pārliecību, tomēr reālajā dzīvē tā ne tuvu nav. Eksistē "tabu" zonas. Zaglis Lembergs, fašists Putins, homuseksualitāte kā iedzimtība – ja pateiksi kaut ko "pret", momentā tiksi nosodīts. Līdz šim es arī izvairījos, ko teikt. Vēl vairāk, es arī šaubījos, jo vieglāk, daudz vieglāk man būtu, ja piekristu, ka homuseksualitāte ir iedzimta, ka eksistē "homuseksualitātes gēns". Es nevarēšu operēt ar akadēmiskiem terminiem, tikai ar piemēriem "iz dzīves".

Agrā jaunībā, astoņdesmito gadu beigās žurnālā "Liesma" tika publicēts raksts par homuseksualitāti. Izrādās – var taču arī tā. Es padomāju, ja nu ar meiteni būtu labāk? Otra meitene taču būtu kā "alter ego", punkts G un citi maigie viļņi ilgi nebūtu jāmeklē. Man palaimējās – izdevība neradās. Es, četrpadsimtgadīga, jau biju noticējusi, ka, iespējams, esmu citas orientācijas. Samērā nesen satikos ar kādu simpātisku citādi orientēto paziņu. Vizuāli vīrišķīgs, simpātisks un gudrs, viņš man apgalvoja, ka nekad nav ilgojies pēc pretējā dzimuma. Es noticēju. Pēc nepilnas nedēļas kāda pasākuma saviesīgā daļā jauniegūtajai paziņai apgalvoju, redz kā, nav jābūt tik principiālam, ne vienmēr melns ir melns un balts ir balts. Paminstinājusies, izstāstīju, kas par lietu. Mana pirmo reiz satiktā sarunu biedrene izsaucās: "Viņš?!" Izrādās, ka ar manu paziņu jaunībā viņiem bijušas romantiskas attiecības. Maisiem vēstuļu un daudz, daudz skūpstu. Tā es uz savas ādas dabūju mācību. Zinu, šis cilvēks man nemeloja, trīs reizes apgalvodams, ka nekad nav vēlējies meiteni, viņš vienkārši meloja pats sev, jo grēka inde saēd un pārveido, domājams, līdz pat molekulārai struktūrai.

Tas, ka grēks ir biežāk izplatīts nekā tikums, tomēr neatņem grēkam vārdu. Vai drīzāk – nosaukumu. Tai pat laikā es zinu, ka Debesu valstībā pirmais nonāca laupītājs, zinu, cik ļoti Kristus nosodīja farizejus, zinu, ka gudrība sākas tad, kad spēj atšķirt grēku no cilvēka jeb – slimība vēl nav pats slimnieks. Es savus homuseksuālos draugus nenosodu, vismaz cenšos, taču tai pat laikā, kamēr man vēl ir spēja runāt, es nevaru apgalvot, ka tas, ko viņi dara, ir dabīgs un labs pat, ja, to sakot, es pati kļūstu par nosodāmu minoritāti. Ja mēs neesam kristīga sabiedrība, un pašreiz "kristīgs" tiek asociēts ar kultūrmantojumu, nevis ceļu, pa kuru jāiet, grēka jēdziens tiek izskausts. Cilvēka cilvēcība tiek saglabāta caur sirdspziņas balsi, kas ir Dieva balss. Sirdsapziņa sākumā kliedz, vēlāk čukst, tad apklust pa visam. Ja sabiedrība akceptē cilvēka gribu jeb gribēšanu – iegribu kā galveno kritēriju, zūd pašsaglabāsanās instinkts un līdz iznīkšanai nav tālu.

– Kur ģimenes šūniņā palikusi ticība, reliģija, uz ko joprojām (tiesa, bieži jau fanātiski) tiek balstīta ģimenes dzīve, piemēram, arābu zemēs, bet pie kristiešiem daudzās valstīs tā sāk izirt?
– Krieviem ir labs sakāmvārds "Svjato mesto pusto njebivajet" jeb latviski līdzīgs sakāmvārds – "Daba nemīl tukšumu". Tukšās, brūkošās baznīcas apliecina mūsu prombūtni no laimes. Jo viss, kas nopērkams par naudu, ir iznīcīgs. Tikai tas, ko "ne kodes, ne rūsa maitā", spēj iepriecināt, mierināt, darīt laimīgus. Diemžēl tikai, iziedams caur tuksnesi, saindējies cilvēkbērns slāpju remdēšanai izvēlēsies ūdeni ierastās "CocaColas" vietā.

Esmu redzējusi baznīcas, kurās ir ierīkotas kafejnīcas, sporta klubi, mošejas, baznīcu, kuras sānos melnē koķetīga pačurātava, un es ļoti nevēlos, lai Latvija šai ziņā sekotu Eiropas vērtībām.

– Ko sakāt par svešumā uzaugušajiem bērniem un šķirtajām ģimenēm (kuras tur lielākoties devušās vai izveidojušās labākas dzīves meklējumos), kad tēvs vai māte dzīvo vienā valstī, bērni citā? – kā tas ietekmē mūsu tautiešu uzskatu veidošanos, tostarp ģimenes veidošanas procesā, kad savienojas dažādas kultūras, tautības utt.? – vai daļēji lēnīgajam (varbūt tikai stereotips) latvietim tas nāk par labu, vai drīzāk ne?
– Es domāju, ka bērnu asaras, kuras tiek raudātas slepeni spilvenā ilgās pēc viestrādnieces mātes, ir šo laiku lielākais noziegums un būs jāatbild tiem, kas savu individuālo labumu nostatīja augstāk par tautas labumu. Vai tiešām tikai pie Ziemeļu ledus okeāna cilvēks spēj saprast, ka tad, ja kāds iekritis sniegā, "tu ej un palīdzi, jo rīt kritīsi tu"?

Kolektivizācija un baznīcu pārvēršana par kultūrvēsturisku objektu vai minerālmēslu noliktavām darījusi savu. Mēs līdzināmies ebreju tautai, kurai bija jāklīst pa tuksnesi un tie nedrīkstēja ieiet apsolītajā zemē, līdz visi, kas Ēģiptes verdzības maizi ēduši, bija apmiruši. Es domāju, ka nacionalitāte ir viens no personības būtiskiem aspektiem, jo, zaudējot savu zemi, valodu, identitāti, cilvēks pakļauj riskam zaudēt arī sevi. Būt saskaņā ar sevi, nevis pakļauties diktatūrai, kaut vai modes un stila, nozīmē būt laimīgam.

Viena no šodienas lielākajām traģēdijām ir tā, ka cilvēkos zūd prieks. Nikni un noskumuši mēs esam gandrīz visi. Viestrādnieks, pēc dažām stundām ciemojoties tēvzemē, jau ievērtē – "Fui, cik te visi drūmi un nelaipni" un turpina bēgt no grimstošā kuģa nu jau ar mazāk mokošiem sirdsapziņas pārmetumiem. Tai pat laikā, bēgot no savējiem, tu bēdz no sevis, tā ir prasta likumsakarība.

– Kā vērtējat to, ka mūsu zemē aizvien vairāk ienāk cittautieši, kuri jūsmo gan par mums, gan zemi, piemēram, ķīnieši bauda šejienes svaigo gaisu, postpadomju zemju iemītnieki šeit brauc labprāt strādāt, kamēr mēs mūkam prom uz ārzemēm – kā savukārt šī "nevardarbīgā invāzija" ietekmē (varbūt neietekmē) mūsu uzskatus, tostarp par ģimeni, ko mums vajadzētu ņemt vērā tuvākā vai tālākā nākotnē, jo tas noteikti turpināsies? Cik daudz atbilst patiesībai uzskats, ka latvieši kā pamattauta šeit asimilē ienākušos?
– Nesen kaut kur lasīju, ka Latvijā dzīvojošs krievs runās klusākā balsī. Protams, pārņem prieks un lepnums, dzirdot, kā francūzis soļo cauri visai Latviju, to apbrīnodams un fotografēdams. Ar svaigu aci skaistums, ne nebūšanas, nostājas priekšplānā.

Man ir ļoti skumji par aizbraucējiem, es zinu, ka viņi ciešs. Ar katru gadu aizvien mazāk ilgodamies pēc Jāņu dienas ugunskura un čagana, sērsnas stiklota sniega. Smaržām, kas raksturīgas tikai Latvijai, un pēc šī klusinātā, harmoniskā skaistuma. Es paredzu, ka Latvijas manam mūžam pietiks, bet man, protams, ar to ir par maz.

Nav neka iepriecinoša atziņā, ka esmu mirstošas tautas izzūdošajā valodā rakstoša un domājoša dzejniece. Tai pat laikā kāds cits dzejnieks teica, ka tautu izzušana vai neizzušana ir Dieva ziņā. Gribu papildināt, ka arī tautas rašanās ir tikpat liels noslēpums kā bērna izveidošanās "no nekā". Un, ja mēs vēl jo projām esam, mēs, kas bijām zem zviedru, vācu, krievu jūga, tad varbūt arī vēl būsim, kad izklīdīs patēriņa diktatūras maldugunis.

Iepriekš:
Andra Manfelde: "Mēs kā tauta jau esam ierakstīti"
Andra Manfelde: "Ceru, ka pratīsim stāties pretī lietu un prastuma diktatūrai"