Sākt spēlēt tenisu nekad nav par vēlu
Kad agrā darbdienas priekšpusdienās piestājam pie tenisa centra "Ādaži" vārtiem, tenisa kortos valda miers. Tie, kuri nāk trenēties pirms došanās uz darbu, jau ir prom, skolā stundas vēl nav beigušās, un līdz darbdienas beigām, kad sāk ierasties pieaugušie spēlētāji, vēl tālu. Rosība manāma tikai uz paša tālākā laukuma, kur darbojas treneris Alvis Tabors. Divi tuvākie tiek sakopti, gaidot apmeklētājus.
Andris Upmiņš, kurš pēc izglītības ir elektronikas inženieris, stāsta, ka viņa lielākā aizraušanās ir orientēšanās sports, taču 40 gadu vecumā pirmo reizi paņēmis rokā tenisa raketi. Gadu vērojis, kā trenējas viņa bērni, bet tad nolēmis, ka jāpamēģina arī pašam. Tā nu viņš spēlējot jau 15 gadus. Tagad kā tenisa centra "Ādaži" līdzīpašniekam tenisa centrā paejot arī darbdienas.
"Sākt spēlēt tenisu nekad nav par vēlu, un to var darīt tik ilgi, līdz cilvēks vispār spēj kustēties," viņš uzsver, sakot, ka šeit, Ādažos, pats vecākais spēlētājs ir Andrejs Punka seniors, kuram ir jau 79 gadi.
Visam pa vidu – tenisa centrs
"Pierīga, tostarp Ādaži, ir vieta, kas piesaista saimnieciski aktīvus cilvēkus, jaunas ģimenes ar bērniem. Līdz ar to var gan pastāvēt, gan attīstīties arī tāds objekts kā tenisa centrs "Ādaži". Centra darbību var salīdzināt ar pensiju fondu, kas pamazām veido un uztur pats sevi," saka A. Upmiņš.
"Sāksim ar vietu, kur tīri ģeogrāfiski atrodamies, proti, starp Ādažu pašvaldību, vidusskolu, sporta centru, peldbaseinu un futbola laukumu. Vēl tepat Vējupes otrā krastā ir Valdorfskola, un ne pārāk tālu no mums ir divi bērnudārzi. Mēs esam tam visam pa vidu. Tas nozīmē, ka uz tenisa centru nāk ne tikai divi simti pieaugušo, bet mēs varam uzņemties arī tādu kā sociālu funkciju, jo pie mums pastāvīgi trenējas divsimt bērnu no Ādažiem, Carnikavas, Garkalnes un pat Rīgas.
Vasarā āra tenisa laukumi darbojas Garkalnē, Bukultos un Saulkrastos, ir privātie laukumi pie mājām, bet tuvākie specializētie slēgtie korti ir tikai Rīgā, un arī tad lielākā daļa no tiem Pārdaugavā.
Taču ziemas sezona pie mums ir deviņus mēnešus gara, un tad daudziem tuvākā vieta, kur uzspēlēt tenisu, ir trīs mūsu centra slēgtie laukumi.
Ideja sākt jaunas sporta zāles celtniecību ar trim tenisa laukumiem radās jau 2008. gadā, bet krīze šos plānus piebremzēja. Nebija jau tā, ka cilvēki vispār pārtrauktu spēlēt tenisu, taču, salīdzinot ar pirmskrīzes laiku, apmēram pusotru gadu bija vērojams apmeklētāju skaita kritums. Tagad gan viss atkal nostājies savās vietās, un 14 stundas dienā ir noslogoti visi seši slēgtie laukumi ziemā un deviņi vasarā. Brīvdienas ir tikai Ziemassvētkos, Jaunajā gadā un Jāņos," stāsta A. Upmiņš, piebilstot, ka tad, ja ir pieprasījums, jāgādā par piedāvājumu.
Ne tikai snobiem
Uz jautājumu, vai teniss ir spēle tikai pārtikušiem ļaudīm, kam daudz brīva laika, A. Upmiņš atbild, ka noteikti nē. "Viss atkarīgs no tā, kā tev patīk pavadīt brīvo laiku. Lielākajai daļai pieaugušo, kas nāk pie mums, ir aktīvs dzīvesveids – viņi daudz strādā un vēlas aktīvi atpūsties, lai rastu līdzsvaru ikdienas darbiem. Daudz ir arī tādu, kam teniss nav vienīgais sporta veids," viņš skaidro.
Izmaksu dēļ par snobiskiem sporta veidiem varot uzskatīt arī golfu un hokeju. Tenisa ekipējums nav tik dārgs cik hokejam, taču sporta zāles noma ir dārgāka. Protams, nedz tenisā, nedz hokejā un golfā nepietiek vienīgi ar sporta apavu izmaksām kā, piemēram, skriešanā. "Tā gan ir taisnība, ka teniss ir spēle, kas prasa laiku, jo nepieciešami regulāri treniņi, citādi bauda no spēles izpaliks," viņš uzsver.
Mērķis nav izaudzināt jaunu Gulbi
Ādažu tenisa centra valdes loceklis A. Upmiņš stāsta, ka jaunākie tenisa spēlētāji pārsvarā esot sešus gadus veci. Reizēm gan vecāki atvedot arī trīs četrus gadus vecus bērnus. "Bērniem svarīgāk ir attīstīt veiklību un bumbas sajūtu, bet pati spēles tehnika nāk mazliet vēlāk.
Raketes, kas maksā 20–30 eiro, bērniem piedāvājam tepat uz vietas, jo nav jēgas pirkt, ja pēc mēneša bērns, iespējams, sapratīs, ka tas, ko šeit dara, viņam nemaz nav interesanti.
Lai iemācītos spēlēt tenisu, nepieciešam trīs četri gadi, turklāt mūsu pašmērķis nav izaudzināt jaunu Ernestu Gulbi, kaut arī no šāda varianta, protams, neatteiktos. Lai izveidotos šāda līmeņa sportists, ir jāsakrīt vairākiem apstākļiem. Vispirms ir nejaušība, kāpēc bērns vispār ir iemaldījies tenisā, varbūt spēlējuši vecāki, varbūt citi iemesli. Tad vēl jābūt talantam un vēlmei smagi strādāt, it īpaši, ja gribas tenisu spēlēt profesionāli.
Un vēl – ja no vienkārša bērna, kurš nodarbojas ar tenisu, labi spēlējot Latvijas līmenī, gribi pāraugt un kļūt par starptautiska līmeņa sportistu, jābūt naudai. Tie ir pavisam citi, turklāt lieli izdevumi.
Ne visi bērni, kuri nāk uz nodarbībām, būs sportisti, un mēs arī neprasām, vai viņi to vēlas, lai gan rīkojam sacensības gan jauniem cilvēkiem, gan pieaugušajiem, piemēram, ITF senioru sacensības "Minhauzena kauss". Galvenais ir iespēja kustēties.
