– Cik lielā mērā galvenā ārsta darbs ir tiešā kontaktā ar slimniekiem? Vai arī darbs ir tikai ar papīriem?
– Kad uz šejieni atnācu, strādāju septītajā nodaļā ar multirezistentiem slimniekiem – pacientiem, kas slimo ar tādu tuberkulozes formu, kas ir nejutīga pret diviem galvenajiem, visstiprākajiem medikamentiem. Tur es nostrādāju četrus piecus gadu, pēc tam kļuvu par direktores vietnieci medicīnas darbā. Pēc reorganizācijas 2009. gadā mūs pievienoja Infektoloģijas centram, tad es šeit strādāju par virsārsti, bet kopš 2012. gada sākuma, kad pārgājām Rīgas austrumu klīniskās universitātes slimnīcas sastāva, strādāju par galveno ārstu.
Šobrīd man kā pneimonoloģei ir pieņemšana divās Rīgas ambulatorajās iestādēs, tā ka ikdienā esmu tiešā saskarē ar slimniekiem. Tie gan reti ir tulerkulozes slimnieki, pārsvarā ar citām plaušu saslimšanām.
– Kā šādā profesijā un ikdienā, esot kontaktā ar slimniekiem, ārstiem izdodas pasargāt sevi no saslimšanas?
– Tas mums ir diezgan sāpīgs jautājums. Ļoti daudz darbinieku ir saslimuši ar tuberkulozi. It sevišķi no 2000. līdz 2002. gadam, kad tika atklāti līdz pat deviņiem saslimšanas gadījumiem gadā. Pēc tam mēs ieviesām ļoti stingrus tuberkulozes infekcijas kontroles pasākumus. Pamazām saslimstība samazinājās, un, piemēram, pērn neviens nesaslima. Pirms tam trīs gadus bija pa vienam saslimušajam. Lielākoties saslima tie, kam bija kāds riska faktors – pazemināta imunitāte vai blakus saslimšanas.
– Vai vakcīnas nevar pasargāt?
– Vakcīnas šobrīd ir tikai jaundzimušajiem. Citas nav. Galvenais ir ievērot visus infekcijas kontroles pasākumus – iet izolatoros tikai ar respiratoriem, agrīni diagnosticēt infekciozos pacientus un uzsākt to ārstēšanu. Telpās ir saliktas arī ultravioletās lampas. Bet ne jau visi, kas nonāk kontaktā vai inficējas, saslimst. Nozīme ir tam, cik slimnieks ir bacilārs, kāda tuberkulozes forma, cik ciešs un ilgs ir kontakts. Visciešākais tas, protams, ir ģimenē. Arī darbā, ja strādā vienā kabinetā. Liela nozīme ir arī katra cilvēka organisma uzņēmībai pret slimību. Tā ir gaisa pilienu infekcija, no kuras neviens nav pasargāts – var saslimt gan ministrs, gan parasts cilvēks.
– Cik lielā mērā mūs ikdienā apdraud risks saslimt ar tuberkulozi?
– Ejot pa ielu, mēs neesam apdraudēti, jo svaigā gaisā principā nav iespējams ne inficēties, ne saslimt. Apdraudējums ir tajā brīdī, kad nonākam kontaktā ar slimnieku. Vissliktākajā gadījumā, kad nezinām, ka cilvēks ir slims. Es domāju, ka mūsu iestādē tā situācija ir pat labāka, jo mēs zinām, ko darīt, kā rīkoties. Bet, ja tāds pacients nonāk vispārējā ārstniecības iestādē, kur varbūt kādu laiku nemaz neiedomājas, ka cilvēks ir slims ar tuberkulozi, tad risks medicīnas darbiniekiem ir vēl lielāks. 2012. gadā bija reģistrēti septiņi medicīnas darbinieku saslimšanas gadījumi un neviens no viņiem nebija no tuberkulozes [ārstēšanas] iestādēm.
– Vai tuberkulozes ārstēšanā tiek sasniegts kāds progress, vai parādās jaunas, efektīvākas ārstēšanas metodes?
– Drīzāk izmeklēšanas metodes, mēs slimību ātrāk diagnosticējam. Pēdējo divu gadu laikā plaši izmantojam metodes, ar kuru palīdzību divu stundu laikā var diagnosticēt tuberkulozi un noteikt, vai tā ir multirezistenta. Līdz ar to ātrāk varam uzsākt slimnieka ārstēšanu un rezultāts ir labāks. Ar vecākām metodēm pagāja pat vairāki mēneši, kamēr saņēmām rezultātus par to, ka tuberkuloze ir multirezistenta.
Otrs liels pluss ir, ka, uzsākot ārstēšanu, pacienta infekciozitāte samazinās, līdz ar to samazinās risks arī personālam un citiem pacientiem. Kas attiecas uz medikamentiem – ilgus gadus jaunas zāles nav reģistrētas, bet pašlaik notiek ļoti daudz zāļu pētījumu, arī mēs paši piedalāmies pētījumos par diviem jauniem medikamentiem, un ir cerība, ka tuvākajā laikā šīs jaunās zāles jau būs pieejamas.
– Vai līdz šim praksē izmantotie medikamenti ir efektīvi?
– Lielākajai daļai pacientu tie ir efektīvi, bet tiem, kam ir multirezistentā forma, jālieto medikamenti, kas nav tik efektīvi, ar vairāk blakusparādībām, dārgi un kuru ārstēšana var ieilgt līdz pat diviem gadiem. Pacientiem, kuriem ir jutīgā tuberkuloze, vidējais ārstēšanās ilgums ir seši mēneši, un tad slimība ir izārstēta.
– Ja ārstniecības metodes ir pietiekami efektīvas, kāpēc saslimstība ar tuberkulozi pieaug?
– Visaugstākā saslimstība ar tuberkulozi bija 1989. gadā. Un tad skaitļi sāka palielināties. Tobrīd bija diezgan smaga ekonomiskā situācija un bija daudz nabadzīgu cilvēku. Līdz 1998. gadam saslimstība turpināja pieaugt, bet pēc tam tā atkal pakāpeniski samazinājās. 2011. gadā saslimstības rādītāji atkal sāka augt un 2012. gadā jau reģistrēti 880 saslimstības gadījumi. Šo tendenci mēs atkal saistām ar ekonomisko krīzi. Līdz 2008. gadam jau bija labi, bet pamazām samazinājās ienākumi un nabadzība pieauga.
– Kā nabadzība ietekmē saslimstību?
– Lielākoties tuberkuloze ir sociāla slimība, un, analizējot grupas, kas vairāk slimo, var redzēt, ka tie ir bezdarbnieki, bezpajumtnieki un smēķētāji. Nabadzīgiem cilvēkiem bieži ir nepilnvērtīgs uzturs, līdz ar to samazināta imunitāte. Turklāt šādi cilvēki, komunicējot savā starpā, slimību izplata. Agrāk slimoja inteliģence, jo viņi bija nabadzīgi. Remarks visus šos gadījumus ir aprakstījis.
– Vai Pierīgā tuberkulozes saslimstības rādītāji ir augsti?
– Rīgā un Rīgas rajonā situācija nav ārkārtēja. Vidējā republikas līmenī neizceļas. Vairāk izceļas Latgales reģions – Rēzeknē rādītāji divreiz augstāki nekā vidēji republikā. Te atkal ir nabadzības faktors, kas Latgalē ir lielāks nekā citviet.
– Vai, jūsuprāt, cilvēki ir pietiekami informēti, lai laikus vērstos pie ārsta, novērojot pirmās saslimšanas pazīmes?
– Domāju, ka jā, bet brīžiem cilvēki pārāk un nepamatoti baidās no tuberkulozes. Nabadzīgākie cilvēki baidās no tā, ka viņiem liks maksāt. Tagad tiešām cilvēki reizēm izvairās no ārsta, jo baidās par to, ka būs jāmaksā. Esam redzējuši arī tādus, kuri baidās zaudēt darbu, tāpēc neņem brīvu un neiet ārstēties. Protams, ir arī neapzinīgā sabiedrības daļa, kas vienkārši nenāk. Citreiz sievas ņem vīrus aiz rokas un ved ārstēties, jo viņi paši baidās nākt. Vīrieši visvairāk slimo un visvairāk arī baidās.
– Kādi maldīgi mīti par tuberkulozi pastāv sabiedrībā?
– Parasti neviens negrib, lai kāds cits zina par viņa saslimšanu ar tuberkulozi. Cilvēki parasti to slēpj no apkārtējiem. Es nezinu, kāpēc, bet tuberkulozi uzskata par tādu kā kaunu. Situēti cilvēki ar augstu stāvokli sabiedrībā to vispār nespēj pieņemt. Viņiem liekas, ka tuberkuloze ir tikai nabagu un bomžu slimība, tāpēc nespēj pieņemt, ka arī paši ir ar to saslimuši. Bet saslimt var jebkurš.
UZZIŅAI
Saslimstība ar tuberkulozi Latvijā:
• 1991. gadā 768
• 1998. gadā 1820
• 2005. gadā 1238
• 2012. gadā 880
No visiem pirmreizēji saslimušajiem 2012. gadā:
• No sociāli nelabvēlīgas vides tikai 54 %
• Bezdarbnieki 50 %
• Smēķētāji 48 %
• Bijuši saskarsmē ar bacilāru slimnieku 29 %
• Alkoholiķi 24 %
Pērn no tuberkulozes mirušas 54 personas, 27 gadījumos nāves cēlonis bija tuberkuloze/HIV. Novēlota diagnoze bijusi 41 % no visiem mirušajiem (tuberkuloze diagnosticēta autopsijā).
AVOTS: SPKC UN SIA "RAKUS" STACIONĀRS "TUBERKULOZES UN PLAUŠU SLIMĪBU CENTRS"
Tuberkulozes un plaušu slimību centrs Stopiņu novada Upeslejās ir vadošā tuberkulozes ārstniecības iestāde Latvijā.