Dzemdību namā ārsti skraidīja, visapkārt valdīja haoss, bet Maritai neviens neizskaidroja, kas ir noticis un kā viņai būtu jārīkojas ar slimu bērnu uz rokām. Marita ilgi nevarēja attapties no šoka. "Neviens cilvēks negrib, lai viņa tikko dzimušais bērns būtu tāds."
Turpmākos divus dēla dzīves gadus joprojām nebija skaidrības, kas zēnu sagaida nākotnē un kā mainīsies ģimenes dzīve. Pēcāk izrādījās, ka mazo Rolandu vajadzēja regulāri vest uz rehabilitācijas nodarbībām. "Tā vietā sēdēju neziņā. Pazaudēju divus gadus," Maritai ir daudz rūgtuma par nesakārtoto sistēmu.
Par ģimenes ikdienu un Pierīgas invalīdu biedrību prasībām Labklājības ministrijai lasiet "Rīgas Apriņķa Avīzes" 4. decembra numurā.