Tāpat lieki ir atrunāties ar "es nesportoju, jo tas ir dārgi". Ja ikdienā dzīves ritms ir mazkustīgs, ķermenim jārada fiziskā slodze apzināti, pretējā gadījumā var iedzīvoties dažādās veselības problēmās, kas bojā gan pašsajūtu, gan izskatu.
Slimību profilakses un kontroles centra 2016. gada pētījums par Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošajiem paradumiem liecina, ka trešdaļai vīriešu vecumā no 25 līdz 34 gadiem un apmēram ceturtajai daļai šī vecuma sieviešu ir liekais svars. Tam var būt dažādi iemesli, tomēr ļoti bieži vainīgi esam paši: par daudz ēdam, par maz kustamies. Ne katrs var atļauties apmeklēt sporta klubus. Bet vai zinājāt, ka daudzviet Latvijā pieejamas bezmaksas sportošanas iespējas?
Pēc darba dienas – sportot Rīgas ielās
Rīdzinieces Ilze Ārniece un Zanda Kaprāne savu ikdienu nespēj iedomāties bez sportiskām aktivitātēm, jo, līdzīgi kā daudzi intelektuālā darba veicēji, strādā sēdošu darbu. "Darbdiena paiet mazkustīgi, tāpēc gribas izkustēties, jo vakaros jūtos kā tāds sakārnītis, kurš tā vien grib ielīst dīvānā un spaidīt TV pulti," saka Zanda.
Lai dienu iesāktu mazliet aktīvāk, viņa no mājām Zolitūdē uz darbu Vecrīgā brauc ar velosipēdu, bet vakaros skrien nelielus krosiņus vai dodas velobraucienos. "Šobrīd mans labākais atklājums ir "Parku sports"," saka Zanda. "Pavisam nejauši vietnē "Facebook" atradu iespēju trenēties pilnīgi bez maksas kopā ar dažādu līmeņu un sagatavotības sportotājiem."
Zanda pievienojusies aktīvistu pulciņam, kas "Parku sporta" dibinātāja Raimonda Riherta vadībā ar aizrautību trenējas paši un ar pozitīvo piemēru iedvesmo arī citus pievienoties kopīgiem treniņiem Āgenskalnā. Un par to nav jāmaksā. Ir tikai jāgrib sportot. Zanda teic: "Esmu jau noķērusi to foršo sajūtu, kas ir pēc treniņiem! Katru ceturtdienu gaidu ar lielu nepacietību."
Zanda stāsta, ka ekipējumu treniņiem nodrošina "Parku sporta" puiši, ir tikai jāiet un jākustas. Bet kāpēc tik daudzi tomēr izvēlas dīvānu un TV pulti? Zandai par to ir savs spriedums: "Man šķiet, šie cilvēki domā, ka obligāti ir jāiet uz trenažieru zāli, kur tev noteikti vajag vismodernākās botas un treniņtērpu, kā arī treneri, kurš stāvēs blakus. Bet tas, protams, maksā naudu. Arī tas, ka ar pirmo reizi kaut kas nesanāk vai jau pēc diviem treniņiem nav redzamas ideālās auguma aprises, ir normāli, bet daudzi vienkārši atmet ar roku. Ērtāk jau ir sevi pažēlot. Es esmu noķērusi to kaifa sajūtu sportošanas laikā un enerģijas pieplūdumu pēc sportošanas un noteikti turpināšu kustēties!"
“Veselība ir tā, kas trīsdesmitgadniekus beidzot sāk pamudināt uz sportošanu,” spriež Ilze Ārniece (attēlā no kreisās) un atzīst: lai sāktu skriet, ir jāsaņemas un jāatrod sevī gribasspēks un motivācija.
Savukārt Ilze ir atklājusi, ka skriešana viņai palīdz atslēgties no darba: "Es ļoti labi izvēdinu galvu, kad skrienu." Ilze sporto vairākas reizes nedēļā, priekšroku dodot individuāliem treniņiem. Visu cauru gadu vismaz divreiz nedēļā viņa skrien krosus, ziemā slēpo un apmeklē iekštelpu treniņus. Māsas iedvesmota, Ilze atklājusi apvidus orientēšanās prieku un piedalās orientēšanās sacensībās "Magnēts".
Pēc Ilzes domām, sportošana nav nekas tik ekskluzīvi dārgs, lai to nevarētu atļauties ikviens. "Es neskrienu tik daudz, lai katru sezonu pirktu jaunas botas; man ir trīs gadus veci apavi, kas pirkti par 60 eiro. Treniņtērps arī ir vajadzīgs tikai viens, ja esi tāds mērens sportists. Aprīkojums, ja tas ir labs, kalpo ilgi, un sportošana lielus izdevumus neprasa."
Ilze atzīst, ka individuālā skriešana patiesībā ir īsts rakstura treniņš. Viņasprāt, neapmierinātība ar svaru un ārējo izskatu nespēj ilgtermiņā cilvēku motivēt sportot. "Veselības stāvoklis ir tas, kas trīsdesmitgadniekus beidzot pamudina uz sportošanu," spriež Ilze. "Patiesībā tā ir milzīga saņemšanās – skriet. Īpaši individuālās nodarbības." Visiem, kas saskaras ar motivācijas un gribasspēka trūkumu, Ilze iesaka sarunāt ar draugu un doties skriet kopā. "Jo – ja tu esi ar otru sarunājis, esi apsolījis, tad viss, nevar atteikt. Ja cilvēkam nav nekāda mērķa, tikai vēlēšanās justies labāk, viņš vienmēr jutīsies labāk uz dīvāna."
Entuziastu izveidota "Fizkultūras nora" Ikšķilē
Mazliet tālāk no Rīgas, Ikšķilē, ir kāda īpaša vieta, kuru zina visi aktīvie un sportiski ikšķilnieki. Tā ir "Fizkultūras nora", kuru pirms diviem gadiem jūlijā izveidoja sporta entuziasti Jānis Laursons un Gintars Bremšmits un kas noteikti ir viens no lieliskākajiem piemēriem, kā savā rajonā, savā pilsētā izdarīt kaut ko labu un dalīties paveiktajā ar citiem.
Gintara sieva Aija Bremšmite stāsta, ka 2015. gadā Jānis Laursons kopā ar Gintaru Bremšmitu izlēmuši, ka grib trenēties, bet nevēlas to darīt vietējā sporta klubā. Tā nu pamazām uz Jānim piederoša zemes gabala tapis sporta laukums treniņiem visu cauru gadu – "Fizkultūras nora", kas atvērta ikvienam sportot gribētājam.
Aija stāsta, ka Ikšķile ir dzīva, sportiska un aktīva pilsēta. "Te ir daudz iespēju sportot, un "Fizkultūras nora" ir viena no tām. Sākotnēji organizējām kopējos treniņus, taču šobrīd tā ir vieta, kur katrs ierodamies sev izdevīgā laikā un darām to, kas nu kuram ir aktuāli. Nereti satiekamies lielākā bariņā, tad izlemjam, ko darīsim. Arī kopjam un uzturam to kopā."
"Fizkultūras noras" saimnieki ir atvērti un priecājas par katru, kam šeit pieejamie pievilkšanās stieņi, riepas un cita atribūtika lieti noder. Kādam "Fizkultūras nora" palīdz atslēgties no grūtas un saspringtas darbdienas, citam – dod iespēju uzlabot savu fizisko spēku, kas noder darbā. Vēl kādam tas ir kā papildu treniņš citām sporta aktivitātēm. Katram savs.
Cilvēki dažkārt aplam uzskata, ka, piemēram, tikai maksājot par treniņiem un iegādājoties sporta abonementu, viņi pa īstam iegulda veselības uzlabošanā. “Fizkultūras norā” Ikšķilē ir ierīkots viss nepieciešamais treniņiem svaigā gaisā – nāc tikai un kusties pilnīgi par baltu velti! Gunārs Ruciņš (no kreisās) un Ginters Bremšmits.
Cilvēki nav ieinteresēti trenēties par brīvu
"Cilvēki ir ārkārtīgi dīvainas būtnes," spriež Aija. Sākotnēji, kad "Fizkultūras nora" tikai attīstījās, treniņu vietas veidotāji aicinājuši palīdzēt ar finansiālu atbalstu, cik nu katrs var atļauties. Taču tagad vienīgais uzdevums un ieguldījums esot tikai nākt uz treniņiem.
"Treniņi "Fizkultūras norā" ir par brīvu, taču, lai cik pārsteidzoši tas arī būtu, cilvēki nav ieinteresēti trenēties bez maksas. Kas ir par brīvu, tam, cilvēkaprāt, nav vērtības. Daudzi grib pirkt dārgus sporta kluba abonementus, maksāt par treniņiem, tādējādi viņi jūtas ieguldījuši savos treniņos. Tādēļ bieži jūtamies kā dīvainīši, līdz galam nesaprastie, bet tādā labā nozīmē. Tas nozīmē tikai to, ka pie mums nokļūst tie, kuri tiešām grib ieguldīt sevī, nevis sporta kluba ventilācijas sistēmā. Tehniski visu vajadzīgo esam sagatavojuši. Trenēties gribētājiem vajag tikai atbilstošu apģērbu, bet tas nu atkarīgs no katra iespējām, vēlmēm un komforta līmeņa."
Ikšķilieši ir sportiski un aktīvi
Aija uzskata, ka treniņš un sports sniedz baudu tikai tad, ja tas ir brīvprātīgs, turklāt tam ir jāpatīk. "Ir vienkārši jāmēģina, un katram tā vilkme atnāks atšķirīgi: kādam iepatiksies treneris, kādam treniņu veids, citam vieta."
Aija ikšķiliešus vērtē kā aktīvus cilvēkus: "Pilsētā ir savs veloklubs, orientēšanās klubs, bērniem pieejama arī basketbola skola." Ziemā daudzstāvu māju pagalmos tiekot veidotas slidotavas, kur notiek hokeja treniņi. Ir arī sporta domubiedru grupa, kas katru vasaru organizē peldējumu pāri Daugavai. Ikšķilē ir arī sporta klubs ar dažādu piedāvājumu. Aija ir Ikšķiles patriote un saka: "Mēs lepojamies ar savu pilsētu!"