Kā informēja Veselības ministrijas (VM) pārstāvis Oskars Šneiders, ministrija izstrādājusi priekšlikumus Dzīvojamās mājas sanitārās apkopes noteikumos, rosinot noteikt, ka dzīvojamās mājas pārvaldītājam ir pienākums nodrošināt būvnormatīva par ēku iekšējo ūdensvadu noteikto karstā ūdens temperatūras režīmu un temperatūras kontroles pasākumus. Karstā ūdens temperatūrai izdales vietā, tostarp katrā dzīvoklī, jābūt ne zemākai par 55 grādiem, bet aukstā ūdens temperatūrai - zem 20 grādiem. Paredzēts, ka karsto ūdeni vajadzēs uzturēt pastāvīgi cirkulējošu, kā arī noteikt karstā un aukstā ūdens cauruļu un tvertņu izolāciju.
Arī ekonomiskas ministrs šodien Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēdē stāstīja par iecerētajām izmaiņām, ar kuru virzīšanu valdībā nekavēšoties. Viņš uzsvēra, ka nepieciešams noteikt papildu pienākumus apsaimniekotājam un veicamos profilaktiskos pasākumus ūdens sistēmas sanitārai apkopei slimības novēršanai.
Vienlaikus ministrs, atsaucoties uz VM datiem, piebilda, ka pēdējos gados saslimstībai ir tendence samazināties. Piemēram, 2011.gadā saslimušo skaits bija 49, gadu vēlāk - 48, 2013.gadā - 34, 2014.gadā - 38, 2015.gadā - 22, bet pērn - 24. Ašeradens gan uzsvēra, ka noteikumu izmaiņas ir nepieciešamas un valdība plāno tās steidzami izskatīt.
Lai nepieļautu dzīvojamās mājas īpašnieku un citu mājā dzīvojošo personu inficēšanos ar legionelozi, dzīvojamās mājas pārvaldītājam regulāri nāktos veikt ēkas iekšējo ūdensvadu un siltummezglu apsekošanu un novērtēšanu, kā arī riska faktoru novēršanu.
Savukārt, konstatējot dzīvojamās mājas ūdensapgādes sistēmā infekcijas izraisītāju klātbūtni, ēkas pārvaldītājam būtu pienākums nekavējoties brīdināt mājas īpašniekus un citus tās iedzīvotājus, sniedzot informāciju par attiecīgo slimību un ieteikumus tās profilaksei, kā arī informēt par pasākumiem, kas tiks veikti, lai novērstu iedzīvotāju inficēšanās risku.
Čakša norādīja, ka normatīvo aktu pārskatīšana, precizējot apsaimniekotāju atbildību un rīcību, novēršot iespējamas inficēšanas gadījumus, ir risinājums, ko sadarbībā ar EM virzīs apstiprināšanai Ministru kabinetā. "Tāpat esmu uzdevusi Slimību profilakses un kontroles centram (SPKC) pārskatīt iekšējās procedūras, lai ēku apsaimniekotāju un iedzīvotāju informēšana un brīdināšana notiktu iespējami operatīvākajā veidā," piebilda ministre.
Kā ziņots, SPKC Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs informēja, ka lielākā daļa no saslimšanas gadījumiem ar legionelozi jeb leģionāru slimību šogad konstatēti Rīgā. Šogad kopumā reģistrēti astoņi gadījumi - Rīgā, Jūrmalā, Stopiņos un Aizkrauklē.
Kā norādīja Perevoščikovs, SPKC novērojumi liecina, ka legionellas baktērijai nav viens perēklis. Par to liecina tas, ka pa trim no Rīgā konstatētajiem gadījumiem fiksēti Rīgas Vidzemes un Zemgales priekšpilsētās, bet pa vienam - Kurzemes un Centra rajonā.
Neskatoties uz reģistrēto gadījumu skaitu, Latvijā kopumā saslimstība ar legionelozi neesot augsta, norādīja Perevoščikovs.
Saskaņā ar SPKC datiem 2016.gadā kopā reģistrēti 24 gadījumi, no kuriem divi beigušies ar letālu iznākumu.
Informācija SPKC mājaslapā liecina, ka leģionāru slimībai raksturīgs straujš sākums, cilvēka temperatūra paaugstinās līdz 39-40,5 grādiem, novērojamas vispārējas intoksikācijas pazīmes, sauss klepus, sāpes krūtīs, elpošanas traucējumi, pneimonija, sirds un nieru darbības traucējumi, kā arī caureja.
Infekcijas avots ir legionellu baktēriju saturošs ūdens. Cilvēks var inficēties, ieelpojot baktērijas saturošas aerosolizētas ūdens daļiņas, kas veidojas no sīkiem ūdens pilieniņiem, kad ar legionellām piesārņotais ūdens atsitas pret cietām virsmām.
Lai izvairītos no inficēšanās dzīvesvietā, karstā un aukstā ūdens sistēmās nepieciešams nodrošināt apstākļus, kas kavētu legionellu savairošanos. Jāseko tam, lai aukstā ūdens temperatūra būtu zem plus 20 grādiem pēc Celsija, bet karstā - virs 50 grādiem pēc Celsija.
Legionellas īpaši vairojas siltā ūdenī, karstā un aukstā ūdens tvertnēs, cauruļvados ar nelielu ūdens plūsmu vai stāvošā ūdenī, piemēram, dzīvokļos, kur reti tiek izmantoti krāni vai duša. Tāpat baktērijas vairojas cauruļvadu dušu, krānu vai tvertņu virsmu organiskajā aplikumā, nosēdumos, mazgāšanas iekārtu un aizbāžņu gumijas vai dabiskajās šķiedrās, ūdens sildītājos.