Ar mani kopā pastaigājas vietējais psihologs Gudbergs Jonssons un amerikāņu psiholoģijas profesors Hārvijs Milkmens, kurš pasniedz lekcijas arī Reikjavīkas Universitātē. Gudbergs stāsta, ka pirms 20 gadiem islandiešu pusaudži patērēja ļoti daudz alkohola, viņi bija vieni no lielākajiem dzērājiem Eiropā. "Piektdienas vakarā pārvietoties pa Reikjavīkas centru nebija droši, jo pa ielām klīda iereibušu jauniešu bari," piebilst Milkmens.
Mēs tuvojamies lielai ēkai. "Un šeit mums ir iekštelpu slidotava," stāsta Gudbergs.
Tikko bijām pagājuši garām divām hallēm – badmintona un galda tenisa hallei. Parkā ir arī vieglatlētikas trase, ģeotermālais baseins, un beidzot ieraugām arī dažus bērnus, aizrautīgi spēlējam futbolu speciāli veidotā laukumā.
"Jauniešu parkā pašlaik nav tādēļ, ka viņi ir vai nu ārpusskolas interešu izglītības nodarbībās, mūzikas, mākslas vai deju skolā, vai arī pavada laiku kopā ar vecākiem," paskaidro Gudbergs.
Islandes jaunieši – "tīrākie" Eiropā
Šodien Islande ir pozitīvā ziņā pirmajā vietā Eiropā, ja salīdzina atkarības vielu patēriņu jauniešu vidū. 1998. gadā veikta aptauja liecina, ka 42 % piecpadsmit sešpadsmit gadus vecu islandiešu atbildējuši apstiprinoši uz jautājumu, vai viņi pēdējā mēneša laikā ir bijuši piedzērušies. 2016. gadā šis rādītājs ir nokrities uz 5 %. Savukārt to jauniešu skaits, kuri kaut reizi mūžā ir lietojuši marihuānu, no 17 % nokrities uz 7 %, bet to, kuri katru dienu smēķē, – no 23 % uz 3 %.
Pētījumi par atkarības vielu lietošanu
Veids, kā valsts panākusi šīs izmaiņas, bijis gan radikāls, gan uz pierādījumiem balstīts, taču lielā mērā tā pamatā bijis vienkārši tas, ko var saukt par veselo saprātu. "Šis ir visdziļākais pētījums par stresu pusaudžu dzīvē, kādu es jebkad esmu redzējis," stāsta Milkmens, "un esmu pārsteigts, cik labi tas strādā." Ja Islandes modeli pārņemtu arī citas valstis, tas, viņaprāt, atstātu pozitīvu iespaidu uz psiholoģisko un fizisko attīstību miljoniem bērnu visā pasaulē, nemaz nerunājot par ieguvumiem sabiedrībai un veselības nozarei kopumā.
1970. gados Milkmens bija interns Belvjū psihiatriskajā klīnikā (Bellevue Psychiatric Hospital) Ņujorkā. "Es biju narkotiku revolūcijas vētras pašā centrā," viņš stāsta. "Bija parādījies LSD, daudzi smēķēja marihuānu, tādēļ loģiska bija arī interese par to, kāpēc cilvēki sāk lietot narkotikas." Šā jautājuma izpētei Milkmens pievērsās savā doktora disertācijā un nonāca pie secinājuma, ka cilvēki izvēlas vai nu heroīnu vai amfetamīnu atkarībā no tā, kā viņi vēlas tikt galā ar stresu. Pēc šā darba publicēšanas viņš tika uzaicināts pievienoties ASV Nacionālā narkotiku iedarbības pētniecības institūta (NIDA – US National Institute on Drug Abuse) pētnieku grupai, kas centās rast atbildes uz jautājumiem saistībā ar narkotiku lietošanu. Arī vēlākos pētījumos viens no Milkmena secinājumiem bija, ka cilvēki pierod pie ķīmiskajām izmaiņām smadzenēs, ko rada atkarības vielas. "Cilvēki var kļūt atkarīgi no daudz kā – no alkohola, mašīnām, naudas, seksa, kaloriju skaitīšanas, kokaīna. Ideja par atkarību no ieradumiem kļuva par mūsu pētījumu firmas zīmi."
Balstoties uz pētījumos gūtajām atziņām, radusies ideja ieviest sociālu kustību, kas veicinātu nodarbes, kuru rezultātā labsajūtas "ķīmija" cilvēka smadzenēs rastos dabiskā veidā. "Tas, ka ar atkarības vielām cilvēki vēlas mainīt savu apziņas stāvokli, savu smadzeņu "ķīmiju", man bija skaidrs. Sekoja loģisks jautājums: kā to izdarīt cilvēkam nekaitīgā veidā, bez alkohola un narkotiku negatīvajām sekām?" stāsta Milkmens.
1992. gadā viņa komanda Denverā saņēma 1,2 miljonu dolāru lielu valdības finansējumu programmai, kas piedāvātu pusaudžiem dabiskas alternatīvas alkoholam un narkotikām. Programmas ietvaros skolotāji strādāja ar problemātiskajiem bērniem un piedāvāja viņiem nodarbes, kuras skolēnus interesēja. Piemēram, tika piedāvāta iespēja apgūt mūziku, mākslu, dejas, hiphopu, cīņas mākslas. Visam pamatā bija ideja, ka šīs nodarbes veicinās pozitīvas izmaiņas jauniešu smadzeņu "ķīmijā", jo katrs izvēlēsies darīt to, kas viņam patīk, proti, vienam vajadzīgs kas nomierinošs, citam turpretī labāk patiks kāda aktīva nodarbe. Tajā pašā laikā programmas dalībniekiem tika stāstīts par to, kā veidot attiecības ar līdzcilvēkiem, kā uzlabot savu pašvērtējumu un gūt pozitīvāku skatījumu uz dzīvi.
Pārmaiņu sākums Islandē
Deviņdesmito gadu sākumā Islandē veiktās aptaujas liecināja, ka alkohola un narkotiku lietošana ir krietni samazinājusies vai vispār netiek piekopta šādos gadījumos: ja skolēni piedalās organizētās ārpusskolas aktivitātēs – it īpaši sporta nodarbībās – trīs vai četras reizes nedēļā; ja tiek pavadīts pietiekami daudz laika kopā ar vecākiem visas nedēļas garumā; ja skolēns skolā jūtas labi un jūt, ka par viņu rūpējas; ja skolēns neuzturas ārpus mājas vēlos vakaros.
1991. gadā Milkmens tika uzaicināts uz Islandi pastāstīt par savām idejām, pētījumiem un darbu ar jauniešiem. Viņš kļuva par konsultantu narkoloģiskajā rehabilitācijas centrā pusaudžiem Islandes pilsētiņā Tindarā. Šeit viņš satikās ar psihologu Gudbergu Jonssonu, un kopš tā laika viņi ir labi draugi.
Par Milkmena idejām ieinteresējās arī Islandes Universitātes jaunā pētniece Inga Dora Sigfusdottira, kurai radās ideja izmantot Milkmena piedāvātās veselīgās alternatīvas narkotikām un alkoholam ne tikai programmās darbam ar problemātiskajiem bērniem, bet arī profilaktiski – lai atturētu jauniešus no dzeršanas un narkotiku lietošanas.
Šai idejai piekrita ne tikai daudzi vecāki, bet arī Reikjavīkas mērs, tādēļ, par pamatu ņemot nacionālās aptaujas datus un Milkmena pētījumu rezultātus, Islandē pakāpeniski tika ieviests nacionāla mēroga plāns "Jaunatne Islandē".
Izmaiņas likumos un palielināts valsts finansējums
Tika mainīti likumi. Islandē aizliedza pārdot cigaretes jauniešiem līdz 18 gadu vecumam un alkoholu līdz 20 gadu vecumam, kā arī cigarešu un alkohola reklāmas. Tika stiprinātas saites starp vecākiem un izglītības iestādēm, katrā skolā tika izveidota vecāku organizācija. Vecākiem skaidroja, cik svarīgi ir pavadīt vairāk laika kopā ar saviem bērniem, zināt, kur un ar ko viņi tiekas, un nelaist ārpus mājas vēlos vakaros. Ar likumu tika arī noteikts, ka pusaudži vecumā no 13 līdz 16 gadiem nedrīkst atrasties ārpus mājas pēc pulksten desmitiem vakarā ziemā, pēc pusnakts – vasarā. Tas ir spēkā arī šodien.
Valsts līmenī ir izveidota organizācija "Mājas un skola", ar kuru vecāki paraksta sadarbības līgumu. Līguma saturs atkarībā no bērna vecuma grupas ir atšķirīgs, un individuālām organizācijām ir iespēja izvēlēties, kādus vēl punktus iekļaut līgumā. Vecāki tiek mudināti neatļaut bērniem nepieskatītiem rīkot ballītes, pašiem neiegādāties alkoholiskos dzērienus saviem bērniem, kā arī rūpēties par citu bērnu drošību. Šādi līgumi palīdz vecākiem mājās saglabāt savu autoritāti, jo tad vairs nestrādā iebildumi no bērnu puses: "Bet visi citi drīkst!"
Tāpat valsts palielināja finansējumu sporta, mūzikas, mākslas, deju un citām nodarbībām, lai jaunieši izvēlētos veselīgus veidus, kā justies piederīgiem draugu lokam un justies labi, nelietojot alkoholu un narkotikas.
Jaunākie dati par atkarības vielu lietošanu Islandes jauniešu vidū skaidri parāda, ka visi šie pasākumi ir devuši rezultātus. Vai vēl kāda valsts sapratīs, ka ieguvumi šajā gadījumā atsver zaudējumus?
Copyright: "Mosaic". Pilnu rakstu skatīt šeit.