Nekas nenotiek kā uz burvju mājienu
Pirmais, kuru sastopam, ienākot trenažieru zālē, ir atlētiskās vingrošanas treneris Artūrs Klevs. Kad zāle pirms gada tika atklāta, salaspilieši lepojās, ka tā ir pati modernākā Latvijā. Skan klusināta, dinamiska mūzika, un treneris vēro, kā sporta rīkos darbojas pieci cilvēki, no tiem viens, sēžot ratiņkrēslā.
"Pie mums uz nodarbībām nāk cilvēki ar nopietnām kustību problēmām, tādi, kas pārdzīvojuši smagas traumas, ir piekalti ratiņkrēslam. Neesmu ārsts, bet redzu, kā cilvēkiem, kuri pie mums nāk uz nodarbībām, uzlabojas pārvietošanās spējas, elpošana un, kas pats galvenais, pašsajūta. Līdz ar to viņiem veidojas daudz pozitīvāka attieksme pret dzīvi," stāsta A. Klevs.
Treneris gan piebilst, ka brīnumi dzīvē notiek ļoti reti. "Ja cilvēks ar mugurkaula traumu šeit ierodas ratiņkrēslā, nav tā, ka pēc gada viņš atkal būs tikpat labā fiziskā formā kā pirms nelaimes. Vispirms vairākās nodarbībās kopīgi apgūstam trenažieru lietošanu, lai cilvēks var trenēties viens pats, nenodarot sev ļaunumu. Protams, var darīt visu kopā ar treneri, ja cilvēks tā jūtas drošāk.
Tāpat kopīgi cenšamies pārvarēt bailes pamest komforta zonu, kad jāveic jauni vingrinājumi, un uzveikt šaubas, vai iecerētais izdosies, jo ratiņkrēslā pavadītais laiks parasti atstāj iespaidu uz pašpārliecību. Ne katram uzreiz ir drosme saņemties un atkal mēģināt celties kājās. Taču skaidrs, ka ar darbu un apņēmību var daudz ko panākt. Tikai tas nekad nenotiek uzreiz, kā uz burvju nūjiņas mājienu, bet, ja notiek, tad to tiešām var saukt par brīnumu," uzsver treneris.
Galvenais ieguvums – laba oma
Sintija ratiņkrēslā ir pavadījusi jau 13 gadus. Viņa teic, ka uz Salaspils sporta nama trenažieru zāli invalīdiem nāk jau gadu.
"Pēc traumas, kas pilnībā mainīja manu ikdienu, es nolēmu ļauties, lai dzīve rit tālāk tāda, kāda tā ir, nevis katru dienu vingrot, nezinot kāds būs rezultāts. Sekoja brīži, kad mēģināju nodarboties ar sportu. Kopš esmu šeit, jūtu, ka mana fiziskā forma sāk uzlaboties, pat sēdēt kļuvis vieglāk un atkāpjas sāpes kājās.
Taču pats galvenais ir atbalstoša un darbīga gaisotne, kas valda treniņu zālē, lai gan savā starpā daudz par dzīvi, kopā trenējoties, nerunājam, jo ir jāvingro. Taču ļoti stiprina tā sajūta, ka visi kopā ejam vienā virzienā," ar savu pieredzi dalās Sintija.
Savukārt Anita, kurai 18 gadus neklausa puse ķermeņa, teic, ka trenažieru zāle, treneri un šeit valdošā gaisotne vieš cerības, ka reiz atkal viss būs labi.
"Jau tam vien ir nozīme, ka divas reizes nedēļā ir nopietna motivācija iziet no mājas. Pat tad, ja līdz labai fiziskai formai vēl tālu, ikviena šāda nodarbība uzlabo garastāvokli. Un tas mums, kas uz šejieni nāk vingrot, ir vajadzīgs vairāk par visu," atzīst Anita.
Trenažieru zāle kā sociāli nozīmīgs projekts
Salaspils sporta nama sabiedrisko attiecību speciāliste Zanda Zēberga skaidro, ka pērn atklātā trenažieru zāle – projekts, kuru aizstāvēja novada domes deputāte Malda Caune, – septiņas dienas nedēļā pilda sociālo funkciju, lai senioriem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām veselīgs dzīvesveids nebūtu tikai tukša skaņa.
"Kopumā tie ir vairāk nekā 100 cilvēku, kas nāk divas, pat trīs reizes nedēļā. Tādu veiksmes stāstu, ka vingrojot kāds gada laikā būtu atguvis fizisko formu, kas uz visiem laikiem ļautu piecelties no ratiņkrēsla, mums nav, taču ir cilvēki, kuri, šeit atnākot, nevarēja pakustināt plaukstu, bet sāka ar vienu pirkstu, tad nākamo, līdz plauksta sāka kustēties.
Arī nākotnē vēlamies šo atlētikas zāli nosargāt tieši cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un senioriem, lai viņi šeit, savā vidē, justos labi, jo Salaspilī ir arī zāle, kur var trenēties jebkurš novada iedzīvotājs. Mēs redzam, ka cilvēki, kuriem jau ir bijis abonements desmit nodarbībām divu mēnešu laikā, par visai simbolisku summu – 8,47 eiro – pērk nākamo. Tā ir speciāla cena šai sociālajai grupai, lai viņus iedrošinātu saņemties, atnākt pirmās desmit reizes un tad spert soli tālāk. Redzams, ka lielākā daļa no viņiem to vēlas."
