Beātes mammas Lindas stāsts bija šokējošs. Ģimenes ārstes nekompetences dēļ meitai ilgstoši nācās dzīvot ar neatklātu cukura diabētu: "Kad piedzima meitiņa, visas nepieciešamās potes un apskates veicām pie mūsu ģimenes ārstes, kas nebija pediatre, bet atradās tuvu manai dzīvesvietai. 2015. gada sākumā, janvārī, meitiņa sāka ļoti daudz dzert un katru nakti slapināt gultā. Daktere teica, ka augošam bērnam tā var gadīties. Vairākas reizes nodevām analīzes, kurās katru reizi uzrādījās cukurs. Uzticoties ārstam, nepievērsu tam lielu uzmanību.
Šobrīd varu tikai teikt paldies Dievam, ka mums viss beidzās veiksmīgi, bet pat negribu domāt, kas varēja būt, jo, izrādās, Beātei jau tad bija cukura diabēts! Kā mamma jutu, ka kaut kas nav kārtībā, bērns gurdens, viņai nāca ģīboņi. Tad vienā brīdī pati pieņēmu lēmumu vest bērnu uz slimnīcu. Kā izrādās, uz slimnīcu bērnu biju aizvedusi jau smagā stāvoklī, ķermenī jau sāka izdalīties acetons. Biju šokā par savu ģimenes ārstu. Kad pati vērsos pie viņa ar aizdomām par diabētu, ārsts to noliedza un nemaz neiedziļinājās. Kad iedomājos, kā mans bērns piecus mēnešus bija juties un kas Beātei bija jāpārcieš, pilnīgi asaras saskrien acīs."
Uzklausot dažādus vecāku pieredzes stāstus, redzams, ka bērnu veselības aprūpes sistēmā ir ne mazums problēmu. Lai sniegtu profesionālu skatījumu uz jomu kopumā, uzrunāju ilggadēju Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas (BKUS) pediatri, infektoloģi Dzintru Celmiņu un BKUS valdes priekšsēdētāju Andu Čakšu.
Dzintra Celmiņa: "Manā darba mūžā 23 veselības ministri ir veikuši dažādas reformas, kā rezultāts ir ģimenes ārstu aprūpe arī bērniem. Šobrīd no 1428 Latvijas ģimenes ārstiem tikai 18,8% ir pediatra izglītība. Uzskatu, ka bija liela kļūda likvidēt pediatra institūciju un uzticēt bērnu veselības aprūpi ģimenes ārstiem bez pediatra kvalifikācijas. Ģimenes ārstus, kas nav pediatri, kvalitātes ziņā varētu salīdzināt ar vissezonas riepām – var iztikt, bet kvalitāte ir daudz sliktāka. Latvijā ir 403 911 bērnu, bet ārpus slimnīcām praktizējoši pediatri ir tikai 231.
Nav noslēpums, ka dzimstība valstī samazinās, likumsakarīgi vajadzētu samazināties arī nepieciešamībai pēc ārstiem, taču rindas BKUS, tieši pretēji, aug. Slimnīca ir pārslogota. Rodas jautājums – kāpēc tā? Neatkarīgi no tā, cik šobrīd ir sakārtota BKUS materiālā bāze un cik varonīgi BKUS vadītāja Anda Čakša mēģina likvidēt rindas gan neatliekamās palīdzības nodaļā, gan poliklīnikā, cēloņi nav slimnīcas struktūrā. Galvenā problēma ir tā, ka BKUS pilda to darbu, ko vajadzētu darīt ģimenes ārstiem, proti, nodarbojas ar primāro aprūpi. BKUS kā vienīgās bērnu slimnīcas Latvijā uzdevums būtu sniegt sekundārā un terciārā līmeņa aprūpi, strādāt ar sarežģītiem gadījumiem, ieguldīt resursus ārstu izglītībā, nevis, piedodiet, ārstēt iesnas!
BKUS neatliekamās palīdzības nodaļā gada laikā vērsušies apmēram 64 tūkstoši bērnu, aptuveni 200 diennaktī, un no tiem apmēram 70% ir tādi pacienti, kuriem vajadzēja ārstēties ģimenes ārsta uzraudzībā, nevis doties uz slimnīcu. Lielākoties šiem bērniem vienkārši bijusi nepieciešama pediatra konsultācija. Tikai ļoti bagāta valsts var atļauties stacionārā novērot un ārstēt primārā aprūpes līmeņa (paaugstināta temperatūra, iesnas, klepus u.tml.) bērnus. Šie cipari spilgti parāda problēmas bērnu veselības aprūpes sistēmā.
Vēl rindu veidošanos pie speciālistiem ietekmē tas, ka ģimenes ārsti bērnus pie speciālistiem bieži nosūta bez slimības anamnēzes, izmeklējumiem, un nereti beigās izrādās, ka bija nepieciešama vienkārši pediatra konsultācija, nevis vizīte pie konkrētā speciālista. Līdz ar to tiek tērēts ārstu un pacientu laiks, pagarinās rindas, un viss tikai tāpēc, ka ģimenes ārsts nav bijis gana kompetents pediatrijas jautājumos.
Bērns nav mazs pieaugušais, tādēļ primārajā aprūpē uz vairākiem ģimenes ārstiem būtu nepieciešams pediatrs, it īpaši jaunākā vecuma bērniem. Uzskatu, ka sevišķi zīdaini līdz gada vecumam nedrīkstētu uzraudzīt ģimenes ārsts, kurš nav pediatrs. Šāda sistēma veiksmīgi darbojas, piemēram, Skandināvijā. Taču Veselības ministrija acīmredzot neizprot šādu pārmaiņu nepieciešamību."
BKUS valdes priekšsēdētāja Anda Čakša: "Ir svarīgi saprast, kurš ir tas ārsts, kuram pacients uzticas. Man tas ir mans ģimenes ārsts, un laimīgas sagadīšanās dēļ viņa ir arī pediatrs. Tādēļ visās situācijās, kad man nav skaidrība par mana bērna veselību, vēršos pie viņas pēc padoma gan akūtos, gan ēšanas un sporta aktivitāšu izvērtēšanas gadījumos. Un es gribētu cerēt, ka ne man vienai paveicies ar tik labu ārstu. Ja jautājums ir par sistēmu, es domāju, ka, ja uz vairākām ģimenes ārstu praksēm būtu pediatrs, kurš rūpētos par bērnu līdz 12 gadu vecumam veselību, un, iespējams, vēl arī māsa, kas izglīto vecākus, kā rīkoties dažādās situācijās, visi būtu tikai ieguvēji.
Tikmēr ikdienā patiešām redzam, ka ļoti daudzos gadījumos Bērnu klīniskā universitātes slimnīca pilda primārās veselības aprūpes funkcijas. Ir pat bijušas traģikomiskas sarunas, kad mediķi jautā mammai: "Kāpēc izlēmāt braukt pie mums?", jo bērnam nav nekādu pazīmju par tūlītējas medicīniskās palīdzības nepieciešamību, uz ko saņemam atbildi: "Ar tādiem sīkumiem taču netraucēsim savu ģimenes ārstu."
Tāda arī ir realitāte – daudzi vecāki izvēlas mūs tā vietā, lai dotos pie ģimenes ārsta. Iespējams, tā ir ģimenes ārsta nepieejamība, iespējams, neuzticēšanās viņam un nenoliedzami nereti arī ģimenes ārsta lēmums iet vieglāko ceļu un nosūtīt uz slimnīcu, lai gan tā būtu tieši viņa paša kompetence.
Domāju, ka skaidrāka kompetenču sadale starp ģimenes ārstu un pediatru nāktu par labu visām iesaistītajām pusēm, jo ir skaidrs, ka nepieciešamās prasmes un zināšanas pediatram un ģimenes ārstam ir atšķirīgas. Taču nojaušu, ka tas nozīmētu ne tikai pienākumu, bet arī finanšu plūsmas pārdali, kas vienmēr ir sensitīvs jautājums, taču, manā skatījumā, risināms, jo bērnu slimnīcas kapacitāte ļoti daudzos gadījumos šobrīd ir izsmelta. Pēc būtības slimnīca ir sekundārās aprūpes iestāde, nākamais līmenis pēc ģimenes ārsta, kas strādā jau ar tiem izmeklējumiem, kurus veicis primārās aprūpes speciālists, taču šobrīd mēs nereti darām visu – no sākuma līdz beigām. Un tā nav pareizi."
To, kāds ir Veselības ministrijas skatījums, stāsta Ēriks Miķītis, Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktors: "Jautājumā par pediatriskām praksēm informējam, ka, attīstoties ģimenes ārstu institūcijai, iedzīvotāju pieprasījums pēc šo speciālistu veselības aprūpes pakalpojumiem palielinājies, turklāt daļa pediatru ieguvuši ģimenes ārsta sertifikātu un paplašinājuši savu darbības spektru, sniedzot iedzīvotājiem dažāda veida veselības aprūpes pakalpojumus. Jau iepriekš Veselības ministrija veikusi pediatrisko prakšu un to lietderības izvērtējumu. Skaidrojam, ka pašreiz nav lietderīgi attīstīt primārās veselības aprūpes pediatru prakses, jo:
1) primārās veselības aprūpes pediatri nav ieguvuši iedzīvotāju atsaucību, līdz ar to ir problēmas nodrošināt vismaz 300 reģistrētus pacientus pediatra sarakstā;
2) pastāv risks, ka "mazās" primārās veselības aprūpes pediatru prakses nevarēs nodrošināt pietiekamu finanšu ienākumu līmeni, lai varētu ilgstošā laika periodā nodrošināt primārās veselības aprūpes pakalpojumus iedzīvotājiem.
Norādām, ka šobrīd MK noteikumu Nr. 1529 99.2. punktā jau paredzēts, ka pediatri ir tiešās pieejamības speciālisti. Lai nodrošinātu primārās veselības aprūpes pediatru pakalpojumu pieejamību, būtu lietderīgi arī turpmāk attīstīt šo speciālistu pieejamību, sevišķi ārpus ģimenes ārsta darba laika. Šādu pakalpojumu pieejamību varētu attīstīt daudzprofilu slimnīcās, paredzot šo pakalpojumu ambulatorās veselības aprūpes pakalpojumu klāstā, kas noteikti līgumā starp Nacionālo veselības dienestu un slimnīcu."