Par šiem zīmīgajiem datumiem savu viedokli pauž ķekavietis Jānis Biezais, kas 1990. gada 4. maijā balsoja par Neatkarības deklarāciju.
Jautāts par bijušā prezidenta Valda Zatlera rīkojumu Nr. 2, J. Biezais saka: “Man šī prezidenta izšķiršanās bija pārsteigums, lai arī tautā gaidīta. Nedomāju, ka prezidents sadūšosies uz šādu soli.” Pats referendumā par Saeimas atlaišanu nepiedalījās, jo “šis lēmums ir “kolektīvās sodīšanas” akts visiem deputātiem. Ja skatās individuāli, daudzi deputāti sodu nebija pelnījuši”. Grūti ir atlaist Saeimu cilvēkam, kas kā LTF kandidāts 1990. gada 18. martā ievēlēts par Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu, balsojis par Neatkarības deklarāciju un strādājis arī 5. Saeimā par deputāta palīgu, tātad “pazīst drēbi”. Savukārt par 11. Saeimu savu balsi atdeva.
J. Biezais bija parlamentārietis Saeimas popularitātes visaugstākajā punktā. Taujāts, kāpēc slīd lejup Saeimas un politiķu reitingi, atbild: “Nepopularitātei ir divi iemesli – subjektīvais un objektīvais. No subjektīvā skatoties – tautai un plašsaziņas līdzekļiem vajadzīgas “asinis”. Ko rāda televīzijā par Saeimu? Ne jau pragmatiskas runas vai diskusijas. Tās nav interesantas ne žurnālistiem, ne skatītājiem. Rāda snaudošus, avīzi lasošus vai cits citu apsaucošus deputātus. Deputāta tēls kļuvis par tādu kā publisku nerru.”
Saruna par zemo reitingu objektīvajiem iemesliem ir detalizētāka un garāka, kā jau ekonomistam pienākas. J. Biezais atceras, ka tik krasas atšķirības starp ierindas pilsoņiem un politiķiem ne Augstākās padomes, ne 5. Saeimas laikā nebija. Iekārtošanās amatos, gozēšanās dzeltenās preses lappusēs un citas ārišķības ir tautas nepatikas iemesls. Gan šie, gan citi “sīkumi” sakrājas tautas apziņā un veido negatīvos reitingus.
Objektīvi raugoties, pietrūkst personiskās drosmes faktora. Situācija pirms 20 gadiem Latvijā bija nestabila. Latvijas neatkarību ārvalstis vēl nebija atzinušas. Padomju represīvās struktūras atradās kaujas gatavībā, lai apspiestu “dumpīgās” Baltijas republikas, ja dotu komandu. Īpaši apdraudēti bija AP deputāti līdz pat 1991. gada augusta puča beigām. “Nakšņojām Saeimā gan 1991. gada janvārī, gan augustā. Bija nozīmīgi – ja sāksies represijas, lai deputātus arestē Saeimas ēkā, nevis ārpus tās, ko varētu pasniegt kā bēgšanu vai gļēvulību,” atceras bijušais parlamentārietis. Pašlaik deputātam, kam nav drosmes, lai paustu pretēju viedokli frakcijas “īkšķa” rādījumam, nebūs augsts reitings.
Jautāts, kā tas sanācis, ka padomju ekonomists, kas balstīja sociālisma lielražošanu (bija vecākais ekonomists kolhozā “Ķekava”), kļuva par padomju iekārtas grāvēju, Jānis skaidro, ka neatkarības idejas aizmetņi snauda ikvienā latviešu ģimenē. J. Biezā tēvs ir cīnījies pret Bermontu un saņēmis pirmās Latvijas Republikas atbrīvošanas kara piemiņas zīmi. Līdz ar to ir pašsaprotama iesaistīšanās LNNK dibināšanā 1988. gadā un dalība tās valdē kopā ar Eduardu Berklavu, Eināru Repši, Danu Titavu, Juri Dobeli un citiem aktīvistiem.
Par personīgo saskarsmi ar PSRS represīvajām struktūrām J. Biezais stāsta: “No 1958. līdz 1962. gadam studēju LVU Fizikas un matemātikas fakultātē. Tolaik Ņ. Hruščovs pasaulei sludināja savu miera plānu, bet vienlaikus notika padomju ūdeņraža bumbas izmēģinājumi atmosfērā. Biju izlasījis ziņu, ka mieru mīlošā PSRS veikusi 2/3 no pasaules kodolieroču izmēģinājumiem, kamēr “agresīvās rietumvalstis” – 1/3, ko stāstīju studiju biedriem. Mani izsauca sarunai ar Valsts drošības komitejas darbiniekiem. Rezultātā izstājos no augstskolas 4. kursa.”
Vēlme iegūt augstāko izglītību piepildījās pēc vairāk nekā 10 gadiem, studējot neklātienē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. J. Biezā kungs to beidza ar izcilību, iegūstot ekonomista grādu, vairākus gadus studēja arī neklātienes aspirantūrā. Jānis Biezais ir apbalvots ar 1991. gada barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi un III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.
Savas ekonomista zināšanas J. Biezais izmantoja Augstākās padomes (1990–1993) Ekonomikas komisijā, vadot vairāku likumprojektu izstrādi – “Par īpašuma nodokli”, “Par apdrošināšanu”, kā arī izstrādāja lēmumprojektu “Par valsts īpašuma un tā konversijas pamatprincipiem”. J. Biezo 1991. gada martā ievēlēja par AP Nacionālā īpašuma aizsardzības un konversijas komisijas priekšsēdētāju. Taujāts par šīs komisijas nozīmi, J. Biezais atceras: “Man nācās aizstāvēt Valsts zemes dienesta un zemes reģistra izveidošanas nepieciešamību. Arī tajos gados bija viedoklis, ka īpaši jau lauksaimniecības uzņēmumi ir jāpārveido par kooperatīvajām sabiedrībām, nevis jāatdod privatizācijā par sertifikātiem. Virsroku guva sertifikātu piekritēji.”
Šobrīd J. Biezā kungs jau labu laiku ir pelnītā pensijā, bet turpina publicēt viedokļus plašsaziņas līdzekļos. Kopš Atmodas laikiem jau ir aptuveni 200 publikāciju. Jautāts, kas 21. gadsimta otrajā desmitgadē ir aktuāls Latvijai, viņš uzskata: “Visvairāk mani satrauc, ka vairākums cilvēku maz domā par valsti kopumā. Arī valdībai, budžetu veidojot, tauta prasa tikai to, kas domāts “tūlītējai noēšanai”. Esam gatavi atteikties no kultūras celtnēm nākotnei tās pašas šodienas “noēšanas vārdā”. Pašlaik arī globalizācijas trulais ceļa rullis nīdē patriotismu, kultūru un vēsturi.”