Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Likuma grozījumi nepieciešami, lai novērstu arvien biežāk Latvijas darba tirgū vērojamo situāciju, ka darba ņēmējam bez īpaša pamatojuma tiek pieprasītas noteiktas svešvalodas (visbiežāk krievu) zināšanas, arī gadījumos, kad komersanta darbības specifika nav saistīta tikai ar pakalpojumu sniegšanu ārvalstu klientiem vai sadarbības partneriem.

"Tas, ka darba devējs darbiniekam aizliedz būt pilsoniski atbildīgam un runāt ar iedzīvotājiem valsts valodā, ir pazemojoši. Ja mūsu piedāvātos grozījumus deputāti atbalstīs, katram darbiniekam apkalpojošā sfērā būs neatņemamas tiesības Latvijas iedzīvotājiem atbildēt latviski," pauda NA Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Raivis Dzintars (att.).

Pēc statistikas datiem septiņās lielākajās Latvijas pilsētās dzīvo puse valsts iedzīvotāju, bet tikai 40% no tiem ir latvieši. Līdz ar to tur pastāv pilnīga krievu valodas pašpietiekamība, it sevišķi privātajos uzņēmumos. Šādā situācijā darba devēji, vai nu pieņemot darbiniekus darbā, vai arī pēc viņu pieņemšanas darbā kā obligātu pieprasa krievu valodas prasmi, jo vairākums viņu klientu un arī vairākums strādājošo nerunā valsts valodā.

Savukārt Latvijas novados un mazpilsētās latviešu īpatsvars ir 75% (Kurzemē un Vidzemē pat 90%) un nav reālas nepieciešamības mācīties, zināt un lietot krievu valodu. "Šo novadu un pilsētu pašvaldības pat teorētiski nespētu nodrošināt skolas ar pietiekamu skaitu krievu valodas skolotāju, ja skolēni, piemēram, vācu valodas vietā gribētu mācīties krievu valodu. Skolās ar latviešu mācību valodu 16 gadu laikā tikai aptuveni 35% skolēnu kā svešvalodu ir apguvuši krievu valodu. 2016. gadā krievu valodu (nevis vācu) kā otro apgūstamo svešvalodu izvēlas tikai 32%," teikts NA paziņojumā.

Darbaspēka tirgus Latvijas lielākajās pilsētās, kur ir salīdzinoši mazāks bezdarbs un augstāks dzīves līmenis, noteicoši pieprasa ne tikai latviešu, bet arī krievu valodas zināšanas. Līdz ar to absolūtais vairākums krieviski nerunājošo Latvijas iedzīvotāju praktiski nevar strādāt ļoti daudzos privātuzņēmumos, kā arī daudzās valsts iestādēs, ja attiecīgajā reģionā krieviski runājošo klientu skaits ir kritiski liels.

Rezultātā Latvijas darbaspēka tirgus prasībām vislabāk ir piemērojušās skolas ar krievu mācību valodu, kurās pamatā tiek mācīta krievu, latviešu un angļu valoda. Savukārt skolās ar latviešu mācību valodu māca vispirms latviešu, angļu, vācu un tikai tad krievu valodu. Šis viens no iemesliem darbaspēka eksportam uz Angliju, Īriju, ASV, Vāciju un citām valstīm, kurās lieto angļu vai vācu valodu. Latvijas lauku jauniešiem dodoties darba meklējumos uz ārvalstīm, Latvijas valodas telpa tiek vēl vairāk rusificēta.

Lai risinātu šo problēmu un pārtrauktu krieviski nerunājošo darba ņēmēju lingvistisko diskrimināciju, likumprojektā noteikts, ka turpmāk, veicot darba intervijas, dibinot darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību pastāvēšanas laikā darba devējiem ir aizliegts noteikt nesamērīgas prasības konkrētu svešvalodu prasmei. Svešvalodu prasmi turpmāk varētu pieprasīt tikai tad, ja darba pienākumus nav iespējams veikt bez attiecīgās svešvalodas prasmes.

Priekšlikumu pieņemšanas gadījumā mazinātos krieviski nerunājošo darba ņēmēju lingvistiskā diskriminācija Latvijas darba tirgū un samazinātos latviešu emigrācija, lai meklētu darbu Rietumvalstīs. Ilgtermiņā tas pozitīvi iespaidotu arī demogrāfisko situāciju un darbaspēka deficītu Latvijā, kā arī mazinātu Latvijas rusifikācijas tendences, uzskata R. Dzintars.