Bijušā eirodeputāta Gabriela Landsberģa vadītā konservatīvā opozīcijas partija "Tēvzemes savienība–Lietuvas kristīgie demokrāti" Seimā ieguvusi 31 vietu, bet pašreizējā premjerministra Aļģirda Butkeviča vadītā Sociāldemokrātiskā partija ieguvusi 17 deputātu vietas.
Pirmajā vēlēšanu kārtā "Tēvzemes savienība–Lietuvas kristīgie demokrāti" daudzmandātu vēlēšanu apgabalā ieguva 20 mandātus, Zemnieku un zaļo savienība – 19, Sociāldemokrātiskā partija – 13 mandātus.
Eiropas Savienībai sastopoties ar aizvien jauniem izaicinājumiem, daudzās ES dalībvalstīs pieaug vēlētāju atbalsts labējām partijām. Lietuvā nacionāli konservatīvo virzienu pārstāv partija "Tēvzemes savienība–Lietuvas kristīgie demokrāti".
Partijas pašreizējais sastāvs veidojies ap „Tēvzemes savienību", kas bija Lietuvas neatkarības kustības "Sajūdis" labējais spārns. ("Sajūdis" uzvarēja pirmajās brīvajās vēlēšanās 1990. gadā, un tās vadībā Lietuva atguva neatkarību no PSRS.)
"Tēvzemes savienībai" pakāpeniski pievienojās arī citas labējās organizācijas: "Labējo savienība", "Politiski ieslodzīto un deportēto savienība", "Lietuvas Nacionālistu savienība" un "Lietuvas Kristīgie demokrāti". Tādējādi partija pārstāv plašu labējo organizāciju spektru.
Partijas pirmsākumos viens no tās galvenajiem vadītājiem bija Vītauts Landsberģis – viens no Lietuvas neatkarības atjaunošanas laika politiskajiem līderiem, pirmais neatkarīgās Lietuvas valsts vadītājs. Savukārt šobrīd partiju vada viņa mazdēls – 34 gadus vecais Gabriels Landsberģis, kurš ievēlēts arī Eiropas Parlamentā, taču nolika mandātu, lai piedalītos Lietuvas parlamenta vēlēšanās.
Lai gan partijā ir arī eiroskeptiski atzari, kopumā partija ir par Eiropu un atbalstīja eiro ieviešanu. Arī citos jautājumos partijā ir dažādi viedokļi. Piemēram, partijas vadītājs Gabriels Landsberģis paudis atbalstu viendzimuma partnerattiecībām, savukārt citi aktīvi aizstāv tradicionālās ģimenes.
"Kodolam" atbild Māris Zanders
– Eiropas valstīs pieaug labējo politisko spēku popularitāte. Kā skaidrot šo tendenci?
– Ja mēs sakām, ka pieaug labējo spēku popularitāte, tad, pieņemot, ka apgalvojums kopumā ir korekts, es tomēr lietotu citu kontekstu. Proti, ir tāds teiciens: nevis mēs uzvarējām, bet viņi zaudēja. Citiem vārdiem sakot, labējo salīdzinoši labākās pozīcijas ir saistītas nevis ar to, ka paši labējie dzirkstītu ģeniālās idejās, bet tāpēc, ka nosacītie kreisie – liberāļi – ir vēl vājāki.
Iemesli ir samērā saprotami. Tā sauktie labējie Rietumos lielākoties ir strādājuši ar ekonomiskām tēmām, savukārt tā sauktie kreisie – ar tādām tēmām kā minoritāšu tiesības, "atvērtība" utt. Pilnīgi objektīvi šobrīd visvairāk pa degunu dabū kreisie, jo sāk ļodzīties tieši viņu tematika. Kaut iedomāsimies situāciju, ka kreisie pēdējos 10–15 gados būtu strādājuši ar alternatīviem ekonomiskiem modeļiem, savukārt t.s. vērtību jautājumos būtu paklusējuši. Visticamāk, tādā gadījumā šobrīd viņiem būtu komfortablāk.
Plusi ir tajā, ka – atvainojos par banalitāti – vienkārši ir labi, ka parādās cits diskurss, ka ir kaut kādas citas platformas, kas citādi skatās uz tēmām, kuras kreisie – liberāļi – vismaz Eiropā zināmā mērā bija monopolizējuši. Savukārt mīnusi saistās ar to, ka šīs tēmas ir ļoti delikātas, proti, tikpat viegli, cik kreisie – liberāļi – tās vulgarizēja, tikpat viegli tās vienkāršot var arī labējie.
– Kāda ir situācija Latvijā?
– Domāju, ka Latvijā visas šīs, tā teikt, lielās cīņas, īsti "neatstarojas" objektīvu iemeslu dēļ. Mēs esam maza populācija, un mazās populācijās ideoloģijām, politikai ar lielo burtu ir mazāka nozīme, – nav jau tās cilvēkresursu bāzes, uz kuras tas viss var funkcionēt. Ilustrācijai var minēt Franciju 20. gadsimta sākumā. Pat it kā margināla grupa – monarhisti – Francijas gadījumā ir tūkstošiem cilvēku. Kā saka, baigā marginālā grupa... Jo pati populācija ir liela, ir kur, tā teikt, izvērsties idejām, ideoloģijām.
Latvijā mēs esam politikā ļoti situatīvi. Tas nav pārmetums. Vulgarizēšu, protams, bet faktiski ir viens atskaites punkts – kaut kā baigi negribas pazaudēt neatkarību, smilšu kasti, kurā paši nosakām (vai iedomājamies, ka nosakām) spēles noteikumus. Pārējais – kāda programma, kāda partija – nav tik būtiski, kamēr tiek solīts, ka patstāvība smilšu kastes noteikumu formulēšanā tiks saglabāta.