1948: "Mūsu mērķis nevar būt mazāks kā Eiropas Savienība kā vienots veselums, un mēs ar pārliecību gaidām dienu, kad šī vienotība tiks sasniegta. "
Vinstons Čērčils, paužot atbalstu pēckara Eiropas integrācijai Eiropas kongresa atklāšanā. Tomēr divus gadus vēlāk, kad tika dibināta Eiropas Tērauda un ogļu kopiena, Lielbritānija nekļuva par tās biedru.
1955: "Kungi, jūs cenšaties vienoties par lietu, par ko nav iespējams vienoties. Pat ja vienošanās tiks panākta, tā netiks ratificēta, un, ja tā tiks ratificēta, tā nedarbosies."
Rasels Bretertons, Lielbritānijas Tirdzniecības Padomes pārstāvis. Viņš 1955.gadā tika nosūtīts uz tikšanos ar sešu Eiropas valstu amatpersonām, lai diskutētu par vienota tirgus izveidošanu. Kad tas tika paveikts 3 gadus vēlāk, Lielbritānijas pievienošanās pat netika apspriesta parlamentā. Taču 1961.gadā Lielbritānijas valdība izteica vēlmi iesaistīties.
1962: "Tās ir tūkstoš gadu ilgas vēstures beigas. Jūs varat teikt, labi, lai notiek tā, bet tas ir lēmums, kas prasa lielu uzmanību un apdomību."
Hjū Geitskels, leiboristu līderis, runājot partijas ikgadējā konferencē. Opozīcijas līderis pauda bažas, ka pievienošanās Eiropai apdraudēs valsts ekonomiku un saasinās attiecības ar citām partnervalstīm. Taču viņam nevajadzēja satraukties, jo Lielbritānijas pieteikums iesaistīties Eiropas Ekonomiskajā Kopienā tika noraidīts ar citu valstu veto tiesībām, kas bažījās, ka Lielbritānijai joprojām ir pārāk ciešas saites ar ASV.
1967: "Ir vienots tirgus, un mums tā nav nekāda problēma. Jūs gribat tikt iekšā, un tā ir jūsu problēma."
Francijas prezidents Šarls de Golls, atbildot Lielbritānijas Ārlietu ministram par to, kā lai atrisina problēmas ar Eiropu. Francijas līderis vairākus gadus izmantoja veto tiesības, lai nepieļautu Lielbritāijas pievienošanos Eiropas Ekonomiskajai Kopienai, jo uzskatīja, ka viņi vēlas pievienoties, vienīgi vajadzības spiesti. Lielbritānija varēja iesniegt pieteikumu tikai 1973.gadā, kad de Golls vairs nebija amatā.
1974: "Man būtu žēl, ja šīs varenās valsts politikas liktenis tiktu atstāts nolemšanai majsaimniecēm. Par to vajadzētu lemt atbilstoši izglītotiem un pieredzējušiem cilvēkiem."
Beļģu politiķis Žans Rejs, vadītājs grupai, kas lobēja Eiropas Kustību, runājot par to, vai Lielbritānijai vajadzētu rīkot referendumu par dalību Eiropas Ekonomiskajā Kopienā. Gadu vēlāk, referendums notika.
1975: "Tas bija brīvs balsojums, bez piespiešanas, kas sekoja demokrātiskai kampaņai, norisinājās konstruktīvi un bez niknuma. Tas nozīmē, ka ir pielikts punkts 14 gadu ilgiem nacionālajiem strīdiem."
Premjerministrs Harolds Vilsons īsi pēc referenduma, kurā briti 2 pret 1 nobalsoja par palikšanu Eiropas Ekonomikas Kopienā (EEK). Atšķirībā no šodienas Konservatīvā partija bija vienota, atbalstot palikšanu EEK, un leiboristi lielākoties bija pret.
1979: "Es gribu atpakaļ savu naudu!"
Premjerministre Mārgareta Tečere, pieprasot, lai būtu godīgi nosacījumi EEK budžeta veidošanā. Pēc pieciem gadiem viņa sasniedza savu mērķi, un vēl šodien Lielbritānijai katru gadu tiek piemēroti īpaši nosacījumi. Taču šis īpašais statuss vienmēr bijis iemesls strīdiem ar citām Eiropas valstīm, īpaši ar Vāciju un Franciju.
2001: "Lielbritānijas politikas – un visas valsts – traģēdija ir bijusi tā, ka abu partiju politiķi ilgstoši nav spējuši novērtēt Eiropas inegrācijas realitāti, ne tikai 1950-ajos gados, bet līdz pat šodienai. Un tādējādi viņi ir nodevuši Lielbritānijas intereses."
Premjerministrs Tonijs Blērs, pāris mēnešus pēc atkārtotas ievēlēšanas amatā un dažas nedēļas pirms iespējamās eiro ieviešanas. Lielbritānija 1992.gadā bija atrunājusi nosacījumus, pēc kuriem valstī ieviest eiro. Tā kā vienotā valūta neatbilda pieciem vajadzīgajiem kritērijiem, eiro neieviesa, kaut gan Tonijs Blērs nebija eiro pretinieks.
2010: "Es negribu būt rupjš, bet, patiešām, jums ir harizma kā slapjai grīdaslupatai un izskats kā zema ranga bankas ierēdnim. Jautājums, ko vēlos uzdot, ir – kas jūs esat? Nekad neesmu par jums dzirdējis. Neviens Eiropā nekad neko par jums nav dzirdējis."
Lielbritānijas Neatkarības Partijas pārstāvis Eiropas Parlamentā Naidžels Faradžs, uzrunājot Eiropas Savienības prezidentu Hermanu van Rompeju neilgi pēc ievēlēšanas amatā. Faradžs ir viens no skaļākajiem eiroseptiķiem un viens no galvenajiem "Brexit" kampaņas vadītājiem. Van Rompejs bija pirmais ES prezidents.