Tā bija EK augstprātības un cinisma kulminācija, ar kuru Junkers izaicinoši nāca klajā trīs nedēļas pirms Lielbritānijas referenduma. Eiropas lietu komisijas sēdē paudu, ka ir žēl noskatīties, kā Junkers pats ar savām rokām grauj Eiropas Savienību.
Nu tas ir noticis. Referendums ir aiz muguras, un Eiropas Savienībā kļuvis par vienu valsti mazāk. No ES izstājās piektā lielākā pasaules ekonomika! Izskatās, ka notikušā konsekvences Briselē vēl īsti neapjēdz. No ekonomiskā viedokļa tas būtu tāpat kā, ja no ES būtu izstājušās Latvija, Lietuva, Igaunija, Somija, Zviedrija, Dānija, Īrija, Čehija, Slovākija, Slovēnija, Horvātija, Portugāle, Grieķija, Malta, Kipra, Luksemburga, Ungārija, Rumānija un Bulgārija, kopā ņemot.
Minēto deviņpadsmit ES valstu ekonomiku kopējais lielums ir mazāks nekā vienai Lielbritānijai, kura izstājās. Referendumus tagad pieprasa arī citi.Tikai aklais neredz, ka tas ir katastrofālās EK politikas rezultāts. Runa nav tikai par pilnīgi aplamo migrantu krīzes risināšanu vai apšaubāmo Grieķijas lāpīšanu. Runa ir par attieksmi.
Cilvēkiem nepatīk, ka viņiem ar varu kaut ko uzspiež un ignorē viņu viedokli. Tā vairs nav tā brīvā Eiropa – nacionālo valstu savienība –, par kuru cilvēki balsoja, kad stājās ES. EK vadītājs Junkers, savu Napoleona ambīciju pārņemts, ir sācis lemt tautu likteņus pretēji viņu gribai. Taču ar varu un uzspiešanu Eiropu nevar apvienot. Tam ir bēdīgi piemēri gan 19., gan 20., gan nu jau, šķiet, arī 21. gadsimtā.
Ja mēs negribam, lai Eiropas Savienība izjūk pilnībā, Junkeram ir jāatkāpjas. Pretējā gadījumā Junkera kabinets (kurā diemžēl ir arī viens paklausīgs Latvijas pārstāvis) turpinās iesākto un Eiropa mūsu acu priekšā pamazām izirs.