– Atskatoties uz nu jau 11 gadu ilgo Eiropas Parlamenta pieredzi trijos sasaukumos, pieļauju, ka šis gads paliks atmiņā ar īpašām sajūtām...
– Šis gads ir lielākais izaicinājumu gads visai Eiropas Savienībai, kopš Latvija tajā iestājusies. Es, protams, runāju par migrācijas krīzi. Ja atceramies – viens no galvenajiem iemesliem, kas mudināja pilsoņus balsot par iestāšanos ES, bija drošības aspekts. Pašlaik šī drošība jūk. Tas savukārt radījis apjukumu gan iedzīvotājos, gan ES līderos. Jau pavasarī dalībvalstu vidū sākās nesaskaņas, reaģējot uz nelegālo migrantu traģisko bojāeju Vidusjūrā. Tad arī sākās apjukums ar patvēruma meklētāju tā saukto kvotu sistēmu. Tas savukārt sašķēla Eiropas sabiedrību, kas nenoliedzami vienam otram Austrumu kaimiņam var būt tikai izdevīgi.
– Kāda nolūka vadīts Junkers tieši šādi piedāvāja risināt migrantu krīzi?
– Faktiski viņu interesē Vācijas pozīcija, ko viņš neapšaubāmi arī atbalsta Eiropas Komisijas priekšlikumos. Taču būtībā viņa politika mums un Austrumeiropas valstīm kopumā ir nepieņemama. Ne tikai migrācijas sakarā. "Nordstream II" projekts, attiecību uzsākšana ar Eirāzijas Savienību ir tikai daži piemēri. Un neaizmirsīsim, ka viņa interesēs ir izpatikt Vācijai arī tādēļ, lai pats neciestu no "LuxLeaks" skandāla tālākas risināšanas. Savukārt Vācija uz migrantu un citu dalībvalstu pleciem risina savas iekšpolitikas un demogrāfijas problēmas.
– Vai migrācijas krīzes šāda risināšana, jūsuprāt, kļūs par Junkera lielāko kļūdu?
– Es domāju, ka viņš to jau šobrīd jūt un ļoti labi apzinās, taču vienlaikus ir arī rūdīts lapsa un zina, kā nodrošināt sev izdevīgas politikas rezultātu.
– Šis gads Junkeram būtībā iesākās ar Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē. Vai gada noskaņā ir vairāk izkristalizējies viedoklis par tajā paveikto?
– Es vēlētos lielu pateicību izteikt tiem, kuri nodrošināja prezidentūras tehnisko pusi, kā arī kultūras cilvēkiem, augstākajai ierēdniecībai, diplomātiem. Kas attiecas uz Latvijas prioritātēm un politisko līmeni, tad, kā jau iepriekš nācies atzīt, tas diemžēl bija vājš. Austrumu partnerības samits Rīgā principā nesasniedza neko, nedodot pat ukraiņiem cerību uz drīzu bezvīzu režīma ieviešanu. Tas Padomē sakustējies tikai burtiski aizvakar.
Ja jau Rietumeiropa nevēlējās konfliktēt ar Krieviju, varbūt nevajadzēja samitu virzīt kā galveno notikumu. Cilvēkiem tas paliks atmiņā ar Brežņeva laika Junkera skūpstiem saviem vīriešu kolēģiem. Vai paša Junkera atmiņā samits ir palicis, tas vēl ir jautājums. Savukārt mani Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas biroja kolēģi gan atceras Latviju ar ļoti labi padarīta darba sajūtām.
Prezidentūras laikā mums izdevās Latvijā sarīkot veiksmīgu biroja sēdi. Tajā tikāmies gan ar Nacionālās apvienības ministriem, gan Saeimas priekšsēdētāju Mūrnieci, kas atstāja labu iespaidu gan Latvijā, gan, jāsaka, arī Briselē. Biroja sēdē pētnieciskās žurnālistikas pārstāve Sanita Jemberga izcili prezentēja savu redzējumu par Krievijas propagandas shēmām un tās ietekmi Baltijā. Daudziem ārzemju kolēģiem tas lika aizdomāties un atvērt acis. Visu uzaicināto ekspertu devums bija vērtīgs.
– Migrācijas krīze iesākās tieši laikā, kad Latvijas prezidentūra noslēdzās.
– Mēs nedaudz dabūjām, bet laimīgi nopūtāmies, ka tas viss aizies uz nākamās prezidējošās valsts – Luksemburgas – pleciem.
– Savos rakstos jums ir diezgan precīzi izdevies konstruēt nākotnes scenārijus, kas pēc neilga laika arī piepildās – kaut vai minot Šengenas sabrukuma riskus, vēl pirms to kāds nojauta. Kādu jūs redzat migrācijas notikumu attīstību?
– Jāsaka, ka sākumā es arī vairākkārt savos rakstos brīdināju par nelegālo migrantu pārvadāšanas grupējumiem, kam, nerisinot ārējo robežu stiprināšanas pasākumus, bija risks pārtapt par globālu kriminālu biznesu. Kā redzams, šobrīd visi ir attapušies un par to vien runā. Eiropas Parlamenta nostāju ārējo robežu stiprināšanā izdevās panākt tikai pagājušajā nedēļā. Eiropas Savienības ārējā robeža nav caurstaigājama telpa. Arī mēs taču, saņemot Vjetnamas nelegālos bēgļus, ievērojot Dublinas konvenciju, tos nelaižam tālāk, bet nosūtām atpakaļ uz Krieviju – valsti, no kuras tie ienākuši. Runājot par nākotni, visgrūtāk būs nodalīt ekonomiska rakstura migrantus no patiesiem bēgļiem, kuru dzīvībai draud reāls risks.
– Kaut kā viņi tomēr šeit jau ir nokļuvuši...
– Šķiet, lielākā daļa šo cilvēku, kuri bēg no nāves draudiem un kuriem ir nepieciešama palīdzība, ir godprātīgi "iestrēguši" Sīrijas tuvējo valstu bēgļu nometnēs, jo viņiem, visticamāk, nav šo lieko 5–10 tūkstošu, ko samaksāt nelegālajiem pārvadātājiem. Iedomājieties, kādu signālu šī Junkera un Vācijas "solidaritāte" sūta tiem patvēruma meklētājiem, kuri, nelegālo iespēju skubināti, tomēr izvēlējās iet godīgo ceļu uz bēgļu nometnēm? Piesaucot liberālos saukļus, sabiedrība par šo nezin kāpēc nerunā. Iesaku noskatīties manā mājaslapā ievietotu video no starptautiskās konferences, kurā izskanēja spilgti piemēri par šo.
– Briti iet citu ceļu, uzņemot bēgļus tieši no šiem reģioniem. Vai ne tā?
– Jā. Kā jau iepriekš biju rakstījis, tas būtu daudz korektāk pret īstiem kara bēgļiem. Šis gads diemžēl ieies vēsturē kā gads, kurā cilvēki spiesti iekļūst Eiropā nelegāli, riskējot ar savu un savas ģimenes dzīvībām, nonākot šeit milzīgā skaitā, saplūstot ar ekonomiskajiem migrantiem un arī ar džihādistiem, kā redzams pēc Parīzes notikumiem.
– Vai mūsu jaunajai valdībai ir iespējas ko mainīt bēgļu uzņemšanas politikā?
– Tas ir tieši tas, kas ir jāmaina. Pret Junkera patstāvīgo bēgļu izvietošanas priekšlikumu, kas paredz, ka valdību vadītājiem vispār neviens vairs neprasīs, bet ik pa brīdim sūtīs tik daudz bēgļu, cik pēc formulas paredzēts, pret šo priekšlikumu ir asi jānostājas Padomes līmenī. Turklāt, ja "brīvprātīgo kvotu" gadījumā iepriekšējās koalīcijas partiju vidū bija domstarpības, tad attiecībā uz šo patstāvīgo kvotu priekšlikumu visu partiju nostāja ir vienoti pret. Nez kāpēc iekšlietu ministru Padomes sēdē Latvijas balss bija klusa un neiebilda kopā ar Višegradas valstu partneriem un Rumāniju.
– Vai tādā gadījumā aritmētiski bloķējošais vairākums Padomē tiktu sasniegts?
– 35% ES iedzīvotāju skaits ir visgrūtāk sasniedzamais no faktoriem, kas nepieciešams priekšlikuma bloķēšanai, bet, lai kā arī būtu, Baltijas valstu nostāja ir jāpozicionē, jo gan juridiski, gan politiski šī ir nepieņemama sistēma. Bēgļu uzņemšanai jābūt katras dalībvalsts pārziņā. Nesen Latvija paziņoja, ka vēlas uzņemt izglītotus bēgļus ar ģimenēm. Kura tad būs tā valsts, kas vēlēsies uzņemt neizglītotus vecpuišus? Vācija? Šis jautājums ir krietni komplicētāks.
– Šo gadu aizēnoja traģiskie terora akti, kas atbalsojās arī Briselē. Ko no tā visa vajadzētu mācīties Latvijai?
– Terora akti ir atstājuši cilvēkos ļoti personīgu apdraudējumu gan pret sevi, gan pret pilsētu, gan valsti. Latvijas DNB barometra dati liecina, ka, lai arī ko politiķi censtos stāstīt sabiedrībai, ārējais un iekšējais apdraudējums ir tas, kas nomāc cilvēkus visvairāk. Tas arī politikas veidotājiem ir jāņem vērā un jārespektē.
– Šogad arī Krievija iesaistījās cīņā pret terorismu ar cerību tādējādi uzlabot attiecības ar ES. Vairākas dalībvalstis uz to arī reaģējušas.
– Es domāju, ka mūsu pieredze ar Krieviju ir gana laba, un bieži vien mēs labāk izprotam Putina ārpolitikas spēli nekā citi. Šā gada Krievijas iesaistīšanās Sīrijā nebija virzīta ar mērķi sakaut terorismu, bet gan gluži vienkārši nodrošināt savas ģeopolitiskās intereses vienīgajā militārajā kara bāzē ārpus bijušās Padomju Savienības, nodrošinot ietekmi arī Vidusjūrā.
– Briti ir vieni no "lielajām valstīm", kas Krievijas jautājumā jau ilgu laiku ietur visstingrāko politiku. Kā tas sasaucas ar Kamerona iniciēto ES referendumu nākamgad?
– Nesen ar Kameronu un viņa Konservatīvo partiju bija tikšanās Londonā manas ECR – Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas vizītes laikā. Patiešām viņiem arī valdības līmenī nav ilūziju par Krievijas mērķiem. Konservatīvo taktika attiecībā uz referendumu tomēr ir vērsta uz to, lai Lielbritānija paliktu ES. Viņi ģeopolitiski visskaidrāk izprot Baltijas situāciju. Pazaudējot britus, zaudēsim ne tikai sabiedrotos, bet arī lielāko ES armiju, kam līdzinās tikai Francijas spēki. Tas var ietekmēt ES un NATO balansu, kuru komentējuši jau ASV diplomāti.
– Šogad Krievijas armijas komplekss pastarpināti gandrīz kļuva par tādu kā oficiālo "Air Baltic" lidmašīnu piegādātāju. Vai šie riski beidzot ir izskausti?
– Domāju, ka spēle vēl nav galā. Jā, novērsām pašu redzamāko risku, bet arī "Ventbunkera" pēkšņā ieinteresētība liek domāt, ka ir ne viena vien grupa, kas gaidīja vispirms valsts naudu, lai pēc tam paši iesaistītos. Man tas viss nelāgi atgādina "Kempmayer" lietu. Taču, ja esam nonākuši līdz transportam, tad ir arī kāda ļoti patīkama vēsts. Mans ilgi lolotais "RailBaltica" projekts šogad ir ļoti redzami pavirzījies uz priekšu. Esam tikuši pie veiksmīgas kopuzņēmuma vadītājas, rādās, ka arī pašvaldību vidū domstarpības, gudri vedot sarunas, ir atrisinātas. Svarīgākais – ir nodrošināts arī ļoti ievērojams finansējums no Eiropas 82% apjomā. Un, protams, ģeopolitiskais aspekts. Latvija atkal būs savienota ar Eiropu, kā tas bija pirmskara laikā.
– Nobeigumā, uz šī pozitīvā noskaņojuma – vai ir kas īpašs, ko gribat novēlēt Latvijas iedzīvotājiem Jaunā gada priekšvakarā?
– Jaunajā gadā visiem vēlu gudrību un spēju atšķirt un vērst visas pūles uz svarīgāko, nevis nesvarīgo.
* Materiāls sagatavots ar Eiropas Parlamenta ECR grupas finansiālu atbalstu.