Kā klājies Ķekavas, Daugmales un Baložu iedzīvotājiem? Par ko vislielākais prieks un lielākais rūgtums? Cik ērts ir novada priekšsēdētāja krēsls? Saruna divu kafiju garumā ar Ķekavas novada Domes priekšsēdētāju Robertu Jurķi.
– Šis ir bijis ļoti interesants laiks. Brīžam pat iedomāties nevar situāciju, kāda šeit valdīja, saliekot kopā divas pašvaldības, kas gribēja apvienoties, un vienu, kuras vadībai un iedzīvotājiem bija citādi uzskati... Uzskatu – reforma nebija globalizācija, bet tās sekas. Reformas pozitīvais aspekts – ar lielāku naudas maciņu var vairāk izdarīt. Esmu par to, ka novadam jāattīstās no malām uz centru.
– Vai nav tā, ka indivīds bieži redz tikai savu mazo stūrīti: kāpēc grūst miljonu stadionā, ja iela vienās bedrēs, mājai vējš norāvis jumtu, un vispār – kam večiem stadions...?
– Kāpēc rīkot lielus, skaistus pasākumus visai tautai, ja to pašu naudiņu var sadalīt uz galviņām un divas dienas skaisti padzīvot? Manuprāt, vislielākā nelaime – novadu reforma tika sākta krietnus piecus gadus par vēlu. Tai vajadzēja notikt 2005. gadā, tad šobrīd varētu runāt par nākamo posmu – ko atvienot, ko apvienot? Bet nē – mehāniski sagrieza un salika kopā, tad nāca krīze un bezdarbs, un "parastais cilvēciņš" saskārās ar visiem ļaunumiem vienlaikus – manas pilsētas, mana pagasta nav, darba nav, pensiju samazina. Reforma notika visnelabvēlīgākajā brīdī.
– Vai "parastais cilvēciņš" ir pamanījis arī labās lietas, kas paveiktas šajos trīs gados?
– To nevar nepamanīt. Parasti gan vispirms pasūkstās – ai, mums nekā nav! –, bet, kad kopīgi izejam cauri paveiktajam, izrādās – ir! Visu varu vislielākā pastāvēšanas problēma – mēs pārāk maz cits ar citu sarunājamies. No vienas puses, ko tad lielīsies? Visi tāpat redz – iela salabota, skola uzcelta, stadions izbūvēts, kanalizācijas un ūdensvada sistēma atjaunota. Bet, nē, ir, ir jāiet un jāstāsta par saviem labajiem darbiem! Ir izstrādāts teritorijas plānojums un attīstības programma, un nu arī bijušo ciemu robežās uzreiz var pateikt, ka tur ieguldītas milzu naudas. Darbi padarīti, tikai diemžēl netrūkst to, kuri arvien, jebkādos apstākļos meklēs, kur un kam piesieties.
– Vērojot mūsu "simts galvu" portfeļu staipīšanu, rodas jautājums – tāpat notiek arī pašvaldībās? Ir oficiālā koalīcija, opozīcija un – smalki tīmeklīši un zemstrāvas?
– Protams. Kas notiek augšstāvā, tas pats arī lejā. Visi tādi paši cilvēki, savēlēti amatos. Tur, spicē, tas notiek lielākā mērā, šeit varbūt mazākā. Taču katram sava interese, sava patikšana. Ja man kaut kas nepatīk, es nebalsoju. Dažreiz apzināti tiek meklētas vainas un vairāku lappušu garumā rakstīti argumenti, kāpēc kaut ko nevar izdarīt tā vietā, lai vienkārši pieceltos, aizietu un izdarītu. Pašvaldības komanda ir tieši tāda pati kā sabiedrība kopumā – stiprāka vai vājāka. Sadrumstalota. Tas diemžēl ir zināms Ķekavas sindroms: spēku meklē nevis vienotībā, bet indivīdos, kuri vēlas savākt katrs savu komandu un tikt tur, augšā. Domāju, tas nemanīsies. Brīžam rodas sajūta, ka normāla darba vietā nepārtraukti jāžonglē ar piecām bumbiņām, nē, piecām jēlām olām vai pat granātām, ik brīdi gaidot, kad kas nokritīs zemē, sašķīdīs vai uzsprāgs. Kompromisu spēle.
– Ir izdevies beidzot iemācīties uzticēties citiem un deleģēt pienākumus?
– Pamazām. (Smejas.) Visā visumā nemaz tik čakls neesmu, cilvēks no dabas ir slinks. Ja kaut kas jādara, ātri noorganizēšu un skatīšos, kā viss notiek. Tomēr – jā, reizēm šķiet: ko var krāmēties, ņemšu un ātri visu pats...
– Cilvēku pārbauda ar varu, slavu, naudu... Vai šo gadu laikā ir izdevies šo eksāmenu izturēt?
– Nauda... (Smejas.) Tik, cik man ir, pietiek. Vara... Kad pašā neatkarības sākumā iegāju politikā, mēs Kurzemes pusē dibinājām Tautas fronti, likām robežu un muitas posteņus. Toreiz darbojāmies ideālu vārdā. Augusta puča laikā savus posteņus noņēmām pēdējie. Ātri vien nez no kurienes izlīda "šeftmaņi"... Sakari, nauda... Un tad es sapratu – valstī ir vajadzīga kārtība, jo pārmērīga demokrātija noved pie sadrumstalotības. Mums pēdējos gados izveidojies cits paradokss – jo augstākā amatā esi, jo vairāk uz tevi skatās kā uz potenciālo noziedznieku, meklē, kur piesieties... Valstī politiskā stabilitāte nereti atkarīga no Mēness fāzēm... Kad beidzot beigs balsot par frizūrām, krāsām un paziņu paziņām, pārstās lētticīgi uzķerties uz tukšām reklāmām? Toties cits citu mēs uzmanām ne sliktāk par sargsuņiem – ir pat anekdote par elles katliem, kuros vārās visu tautu pārstāvji. Pie visiem katliem sargi, tikai latviešiem nav. Kāpēc? Tāpēc, ka viņi paši savējos velk atpakaļ...
– Kā Ķekavas novadā pagāja valodas referendums? Kādas bija novada ļaužu izjūtas?
– Tik liela vēlētāju aktivitāte nebija bijusi: piedalījās ~12 000 vēlētāju, rezultāts pārliecinoši bija 1:10 PAR latviešu valodu. Tas skaidri norāda, ka, par spīti Rīgas tuvumam, esam saprātīgi domājoši cilvēki, kas neļaujas naida kurināšanai. (Pasmīn.) No malas raugoties, dīvaini – tas, kurš aizmirsis pats savas saknes, cīnās pret citas tautas valodu...
– Latvieši visos laikos ierauti lielvaru politiskajās un ekonomiskajās spēlītēs. Vai tiešām – tikai ģeopolitiskā stāvokļa un naivā ideālisma dēļ, vai arī – mums tāda mentalitāte?
– Ja runājam par Oktobra apvērsumu – kas tad to vadīja? Vācieši apmaksāja, ebreji novadīja, latvieši apsargāja... Un tā bija lielā krievu revolūcija! Un tagad... es pat nezinu, kura no lielvarām ļaunāka. Mēs katrs savā bākā un makā jūtam amerikāņu lielvaras agresiju pret arābu valstīm. Savukārt, runājot par latviešu un krievu valodu, situācija nav viennozīmīga: ne jau savu tautiešu stāvoklis interesē Krieviju, bet gan krievu valoda kā oficiālā ES valoda, uz to tiek mērķtiecīgi spiests. Tā ir pasaules problēma: lielās nācijas – angļi, amerikāņi, franči, krievi – nekad nav mācījušies citas valodas, viņus tāpat saprot!
– Marks Tvens ir teicis: "Jo vairāk es iepazīstu cilvēkus, jo vairāk mīlu suņus..."
– ... kaķus! Es mīlu kaķus! Protams, tā ir: gadiem strādājot ar cilvēkiem, negribot sāc viņiem redzēt cauri, zini, ko teiks, ko darīs, kāds būs nākamais solis. Bet uz to nedrīkst paļauties. Ja galīgi vairs nevar, jānoskurinās un jākļūst par "dabas draugu" – jālien mežā putnus pētīt. Mugursomu plecā un uz trim dienām mežā. Der arī zāģis – kritušos kokus zāģēt. Kad fiziski padarbojas, smadzenes noskaidrojas. Visvairāk man patiktu trīs nedēļas kalnos – prom no visiem, viss atkarīgs tikai no paša un līdzpaņemtās mugursomas. Tad tiešām ir laiks padomāt un apzināties savu cilvēcisko niecīgumu uz dabas varenības un mūžības fona. Dažbrīd kalnos var nokļūt pavisam dīvainās vietās – pie dažādiem akmens krāvumiem, kur izjūtami spēcīgi enerģētiskie starojumi. Iespējams, tās bijušas saiknes ar citām pasaulēm. Stāvi un domā...
– Pēc tādām pārdomām, visu pārvērtējot, var gadīties, ka vairs nemaz negribas atgriezties...
– Jā, bet no otras puses – kurš, ja ne es? Tāpēc arī cenšos ik pa 3–4 mēnešiem paņemt daļu atvaļinājuma un izrauties kaut kur pavisam prom. Kad aizveras lidmašīnas durvis, telefons un internets atslēgts, beidzot sajūtu – esmu brīvs. Šovasar beidzot jāmēģina normāli atpūsties un sakārtot veselību. Citādi es, liepājnieks, pagājušajā vasarā tikai reizi tiku jūrā pamērcēties. Starptautiskais festivāls un 10–11 būvlaukumu vienlaikus – kā no rīta izej no mājas, tā vakarā pārrodies. Reizēm darbu tik daudz, ka mājās nevari atslēgties, un sieva protestē – "negribu savā mājā visu Ķekavas Domi!" (Smejas.)
– Runājot par lielajām dzīves vērtībām, – lietas, kuras nekad un nekādos apstākļos nedarītu?
– Nedotu nevienam to, kas viņam nepienākas. Un arī neņemtu. Nekrāptu – ne savējos, ne svešus; tas ir principa jautājums. Biznesā un politikā esmu redzējis visu, bet ir jāvar uzticēties. Neciešu, ja man netic. Netic? Pierādīšu. Joprojām netic? Viss, tāds cilvēks man vairs neeksistē. Mums tik un tā nekāda saruna neiznāks.
– Vai ir gadījies, zobus griežot, kādam piedot?
– Ā... Ja cilvēks nesaprot un neapzinās, ko dara, ne man viņu sodīt, Dievs to izdarīs labāk. Cenšos aizmirst.
– Ir teiciens – ja tevi vienreiz padara par muļķi, tā ir nejaušība, otrreiz – sagadīšanās, bet, ja tas notiek trešo reizi, – tu tiešām esi muļķis.
– (Smejas.) Tā gan! Es parasti neļauju nonākt tālāk par pirmo reizi. Tādos brīžos vienmēr atceros filmu "Cilvēks ar šauteni" – komisāram bija baigais mauzeris, un visi nāca tam klanīties. Mauzerim, ne komisāram. Faktiski, krēslam. Es tam esmu sen vairākkārt izgājis cauri – ak, cik daudz tad parasti sarodas draugu!
– Roberts Jurķis kabinetā un mājās – tas pats cilvēks?
– Sieva saka – citādāks. Smaidīgāks. Man patīk jokot, bet te, darbā, manu specifisko kurzemnieku humoru kāds var nesaprast. Patīk kaut ko meistarot savām rokām. Kad Baložos nopirkām dzīvokli, visu izveidojām paši – vairāk gan Elena. Taisījām mājokli sev diviem, bērni vēl mācījās Liepājā. Atļāvāmies drosmīgas krāsas – dzeltenu, oranžu, zaļu, sārtu! Un brīvas telpas!
– Runājot par drosmi... Kādi lēmumi aizvadīto gadu laikā prasījuši lielākos spēkus, bet par kuriem vislielākais prieks?
– Tādu ir daudz. Pusstundas laikā atrisinājām lietas, kas buksēja gadiem, piemēram, zemes gabala apmaiņa – pašvaldībai tas bija nepieciešams stadiona būvei, un cilvēkam, privātīpašniekam, tika iedalīts cits, tikpat labs zemes gabals. Patīkami, ka izdevās izturēt iekšējo spiedienu un tomēr uzbūvēt privātās partnerības bērnudārzu. Labi, ka neapturējām būvdarbus un neiznīcinājām šo projektu, lai gan daži deputāti tam bija gatavi tikai tāpēc, ka reiz to ierosinājuši "sliktie no Tautas partijas". Ambīcijas un privātā atriebība draudēja pārsvērt projekta nozīmīgumu. Šobrīd tas bērnudārzs jau strādā.
– Tas vienlaikus bija arī risinājums kredītņemšanas aizliegumam...?
– Jā. Un bija arī noslēdzies konkurss sākumskolas būvei, taču sākās krīze. Nokļuvām starptautisko aizdevēju verdzībā un vairs nevarējām normāli finansēt projektus. Turpinājām arī citas labas lietas – tās vienkārši bija jāpabeidz. Pēctecība ir ļoti svarīga. Nevar tā – "blīkš, blākš!" – visu sagrauj, jo "viss, kas bijis pirms manis, bija slikti un nepareizi, es vienīgais īstais un pareizais".
– Un kāds bijis aizvadītā perioda visnepopulārākais lēmums?
– Laikam visgrūtākā izrādījusies kultūras jomas un kultūras aģentūras sakārtošana. No vienas puses, kultūras iestādēs bija nepieciešama ventilācija un pārkārtojumi; no otras – kultūras cilvēki ir ļoti jūtīga un emocionāla tauta. Tomēr ir jāsaprot, vai 15, 20 un 30 gadi vienā amatā ir labi, vai sāk draudēt stagnācija. Vajadzēja apzināt tehniskos resursus. Bija nomainījušies četri aģentūras vadītāji. Mēs to pārņēmām kā iepriekšējās varas atstātu buksējošu veidojumu. Un varbūt joprojām neesam līdz galam pabeiguši. Šobrīd tam pievienojusies dziļa cilvēku neapmierinātība ar šībrīža vadības stilu. Visiem labs nekad nebūsi, bet, ja nav apmierināts lielais vairākums, tas nav ne labi, ne normāli. Reformas turpinās.
Kultūru cenšamies atbalstīt, cik spēka, - tai tērējam aptuveni miljonu eiro gadā. Pats, Baložos dzīvodams, cenšos būt klāt iespējami daudzos Ķekavas novada pasākumos, un, jāteic, dejotāji, kori, mākslinieciskā pašdarbība mums tiešām ir augstā līmenī. Tajā pašā laikā – arvien vairāk pietuvojamies riska robežai: ja agrāk runāja, ka labu pasākumu ir pamaz, tad nu jau jāsāk skatīties, vai nav par daudz, jo cilvēki, kuri apmeklē pasākumus, lielākoties ir vieni un tie paši. Nākotnē lieku lielas cerības uz novada jaunpienācējiem, pie kuriem pagaidām vēl pieskaitu arī sevi, jo septiņi gadi uz vietas vēl nav nekas.
– Runājot par sadrumstalotību, – filmā "Pie bagātās kundzes" priekšvēlēšanu aģitācijas laikā savstarpēji sacentās apmēram piecdesmit partiju...
– Un ar ko tas beidzās? Ar Ulmaņa 15. maija apvērsumu! Ar varas centralizāciju!
– Vai šobrīd atkal nav vērojama draudīga varas centralizācija vienās, šoreiz – Briseles rokās? Mums tiek diktēts, kā dzīvot, strādāt, cik tērēt, ko audzēt, ko pirkt un pārdot, kad dzimt un kad mirt...
– Bet kas ir Eiropas Savienība? Vai ES ir domāta cilvēkiem? Noteikti ne, un es nebaidos to skaļi pateikt. Kas to izveidoja? Ogļu, naftas un tērauda tirgotāju apvienība! Lielrūpnieki un lielražotāji. Mēs viņiem esam tikai patērētāji, kas jāpiespiež vairāk pirkt. Jau iestāšanās sarunās mūsu politika bija nepareiza – mūsu ierēdņiem, kuri, labumu sakārdināti, tā cīnījās par iekļūšanu Briseles gaiteņos, vajadzēja būt nepiekāpīgākiem un pieprasīt – nē, mūsu subsīdijām jābūt tādām pašām, kā visiem. Bet nē – cukurfabrikas likvidējām, par platībmaksājumiem necīnījāmies, zemniekus neaizstāvam, mums neko nevajag.
Saeimā strādājot Eiropas lietu komisijā, ļoti labi redzēju, ka ar Eiropu var cīnīties – bijām ļoti stipra eiroskeptiķu komisija, kas spēja apturēt daža laba pārcentīga ierēdņa muļķību. Teicām – nē, neatbalstām! – un sūtījām atpakaļ uz ministriju ar rezolūciju: "mūsu viedoklis ir šāds..." Daudzviet, nebaidoties protestēt, visu var vienkārši izlabot un iegrozīt pareizās sliedēs, vienīgi mūsu latviešu ierēdnis ir tāds – izdarīs, kā priekšnieks liek un vēl labāk... Tāpēc jau mēs esam tur, kur esam. Rūpniecība likvidēta, lauksaimniecība daļēji, tagad varam skaisti dziedāt un priecāties par to, kas citiem paliek pāri.
– Ko šajā situācijā mēs kā valsts, zeme un nācija varam izdarīt, lai saglābtu to, kas mums vēl ir?
– Viena lieta – varas decentralizācija. Otra lieta – jādomā par to, kā atgriezt cilvēkus tur, kur viņu nav. Rīga un Pierīga uzblīst, ar saviem nodokļiem baro visu Latviju; mums Ķekavā jāceļ jauna skola, jādomā par bērnudārzu vietām, jo bērnu skaits strauji palielinās, kamēr 50–70 km no Rīgas skolas masveidā ver ciet. Varbūt tomēr tam jaunajam uzņēmējam lauku zonā jāļauj kādus gadus strādāt ar "nulles nodokļu" likmi, lai viņš var radīt darbavietas un atsperties? Nevis brukt virsū ar neskaitāmām pārbaudēm, revīzijām, auditiem un uzrēķiniem! Tajā pašā laikā – vai Eiropai mūsu uzņēmēji būtu vajadzīgi? Saprotami, ka cilvēki skatās, kur ir labāk, tāpēc viņi šobrīd ir visur citur – Īrijā, Anglijā, Spānijā, Vācijā, Norvēģijā...
– Kā cilvēks Roberts, nevis amatpersona Jurķis vērtē aizbraucējus no Latvijas?
– Nu... Ir vairākas aizbraucēju kategorijas. Laimes meklētāji – viņiem nekā nebija te un nebūs arī tur. Otrie – tie, kas visam atmetuši ar roku, aizbrauc, drusku pastrādā un pēc tam dzīvo no pabalstiem. Trešie – jaunieši, kuri pēc skolas uz gadu, diviem brauc paskatīties, kā dzīvo un strādā pasaulē, iemācīties kādu dzīves gudrību – to es atbalstu. Taču ir aizbraucēji, uz kuriem esmu dusmīgs, – tie, kuriem šeit labi klājas, ar visiem kapitāliem un zināšanām pārceļas uz ārzemēm, lai tur dzīvotu vēl labāk.
Bet šis laiks ir ideāla iespēja tiem, kuri palikuši, – lielākas iespējas izaugt un atrast darbu. Saprotu cilvēkus, kuri gatavi smagi strādāt un iejūgties, vienalga, te vai tur. Viņiem ir konkrēts mērķis, viņi strādā daudz, pelna labi, tērē salīdzinoši maz, jo dzīvo taupīgi, sakrāj naudu un atgriežas, sakārto savu dzīvi un tālāk dzīvo normālā ritmā. Ilgstoši raut un plēst nevar.
– Mūsdienu notikumi atkal atkārto vēsturi – un atkal latvieši dodas pasaulē kādam vergot. Lielās līnijās – vai tiešām latvietim vispār nav lemts būt pašam sev saimniekam? Tikai – strādniekam zem kāda pātagas?
– (Pauze.) Tas laikam mums gēnos. Mēs visu laiku esam zem kāda bijuši, mums cītīgi ir stāstīts, ka mēs paši neko nevaram. Bet mēs varam! Ja gribam... Bet, redz, šodien mums ir dota vara, un kā mēs to izmantojam? Uzņēmēji cenšas un plēšas, bet kontroles iestādes cita pēc citas žņaudz viņiem rīkles ciet un neļauj ne atjēgties. Šobrīd mums valsts budžetā vajadzīga nauda, un mēs to cenšamies sagrābt par katru cenu, nedomājot par to, ko iznīcinām savā ceļā.
– 2012. gada 21. decembrī – saskaņā ar maiju laika skaitīšanu – beigsies kalendārs un sāksies...
– (Smejas.) ... lielās brīvdienas!
Marks Tvens: "Jo vairāk es iepazīstu cilvēkus, jo vairāk mīlu suņus..." Roberts Jurķis: "...kaķus! Es mīlu kaķus!"