Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

‒ Jau veselu gadu jūs esat Siguldas iedzīvotājs.
‒ Mana mamma ir no Siguldas puses, un viņa vienmēr atkārtoja, ka Dievs laikam bija iemīlējies, kad radīja šo vietu. Sigulda ir mans Latvijas ideāls. Man gribētos, lai ar laiku visa Latvija būtu tikpat latviska kā Sigulda. Tas, protams, nenozīmē, ka visur jābūt Gleznotāju kalna skatiem un kamaniņu trasēm.

Svarīgs ir tas gars, ko jūt Siguldā, tā noskaņa, kas te valda, ‒ latviskums, draudzība, izpalīdzība, svaigs gaiss, kārtība. Man šķiet, ka Sigulda ir ļoti labas mājas ģimenēm ar bērniem. Un jau gadu man ar ģimeni ir iespēja pārliecināties, ka tā tas tiešām ir.

‒ Kas, jūsuprāt, pašlaik notiek Ukrainā?
‒ Es Ukrainas notikumos saskatu Krievijas prezidenta Vladimira Putina centienus padarīt Krieviju vismaz par reģionālu lielvaru. Tas, ko izdarīja Putins, pasludinot Krimu par Krievijas sastāvdaļu, no impērijas atjaunošanas viedokļa nav nekas jauns un nesaprotams. Pārsteidz vienīgi, cik klaji tas notiek.

Kādu laiku runas par prokrievisko spēku ietekmi politikā vai Krievijas impēriskajiem centieniem drīzāk uzskatīja par vēlētāju biedēšanu. Tika sacīts, ka tā jau ir vēsture. Krimas notikumi daudziem tomēr atvēra acis, kāda patiesībā ir Putina Krievijas politika.

‒ Nepatīkama ir Kremļa retorika, pa labi un pa kreisi karinot fašisma birkas. Nav šaubu, ka nacionālie spēki arī varētu piederēt tā sauktajiem nacistiem.
‒ Putins ir ķēries pie nācijas mobilizēšanas un saliedēšanas, tāpēc uzrunā ne tikai savus pilsoņus, bet arī visus tos, kuri dzīvo aiz Krievijas robežām, kuri sevi saista ar krievu valodu un kultūru, sniedzot viņiem nākotnes vīzijas. Ceru, ka tās nepiepildīsies tuvāko paaudžu laikā, bet redzējām, ka Putins, nesen uzrunājot Krievijas parlamentu, piedāvāja ideju par Krievijas atjaunošanu 1914. gada robežās. Protams, ne katrs krievs, kas dzīvo aiz Krievijas robežām, ir viņa īstenotās politikas instruments, bet esmu pārliecināts, ka Putina centieni ir tieši tādi.

Savukārt, lai iecerētais izdotos, ir vajadzīgs pārliecinošs ienaidnieka tēls. Atbilstoši krievu tautas vēsturiskajai pieredzei, nav labāka ienaidnieka simbola par fašismu, kas tika uzvarēts Otrā pasaules karā. Ar to lepojas katrs krievu nācijai piederīgais. Kāds tam sakars ar realitāti, Putinam šobrīd ir otršķirīgs jautājums. Viņa rokās ir lieli resursi, ietekme uz plašsaziņas līdzekļiem un informatīvo telpu, un tas viņam ļauj būvēt alternatīvu realitāti. Tā vairs nav vienkārša melošana, tas ir milzīga mēroga teātris, kur, kā reiz sacīja mans kolēģis Einārs Cilinskis, ir savi aktieri, statisti un vesela valsts ar miljoniem cilvēku, kas šim vērienīgajam iestudējumam tic.

Protams, gan Latvijā, gan Igaunijā, gan Ukrainā vai Moldovā un jo vairāk pašā Krievijā var atrast visdažādākos cilvēkus, arī trakos un neliešus. Taču izdarīt secinājumus, ka Ukrainas nacionālā atmoda ir saistīta ar nacismu, ir tas pats, kas pārmest fašismu latvietim, kurš padomju gados atļāvās krievam atbildēt savā dzimtajā valodā. Šādam fašismam nav jābūt nekādai saitei ar realitāti, lai varētu uzburt tā klātesamību.

Ja atceramies, daudzi mums sacīja, ka nevajag 16. martā iet pie Brīvības pieminekļa, jo tad Krievijai būs vienkāršāk pamatot, ka šeit ir fašisms. Naivi būtu domāt, ka tad, ja mēs ietu tikai uz kapiem, nesekotu nākamie "fašisma" pierādījumi. Un pēdējā robeža tam būtu iekļaušanās Krievijas impērijā.

‒ Jūs pieminējāt Putina sapņus par Krievijas atgriešanos 1914. gada robežās. Patiesībā Pirmā pasaules kara sākums tieši pirms 100 gadiem bija
pagrieziena punkts ceļā uz cariskās impērijas sabrukumu.
‒ Man šķiet, ka daudz vairāk mūs apdraud tā panika, kas var rasties bailēs no kara, nekā iespējas piedzīvot reālu karu. Jau tagad redzam mēģinājumus politiski iedzīvoties no cilvēku bailēm. Kā citādi lai sauc to, ko redzam Šlesera reklāmās un "Saskaņas centra" apgalvojumos, ka tikmēr, kamēr viņi būs pie varas, Ukrainas notikumi Latvijā neatkārtosies.

Es saprotu, ka globālā šaha spēle ir nežēlīga. Tur tiek mainītas un upurētas figūras, bet es nedomāju, ka to spēlētu pašnāvnieki un kāda no pusēm vēlētos izraisīt trešo pasaules karu.

‒ Kāpēc Latvijā tiek izplatītas politiski bezatbildīgas spekulācijas par to, ka NATO mums nepalīdzēs?
‒ Tam ir dažādi iemesli. Bet, ja reiz mēs esam NATO dalībvalsts, kaut kādi mājasdarbi mums tomēr ir jāveic. Ja, tēlaini sakot, esam noalgojuši apsardzes firmu, kura šobrīd pasaulē ir nozīmīgākais drošības garants, tad par to ir jāmaksā. Tas reizēm ir nepatīkami un sāpīgi, bet daudzi politiķi tomēr runā arī par to, ka saistības pret NATO ir jāpilda. Un tad, ja notiek sliktākais scenārijs, kaut kas tomēr būs jādara pašiem. Te nav runa par piecām dienām vai kādu citu laika sprīdi, kas būtu publiski jāapspriež, bet gan jāzina, ko tādā situācijā darīt pilsoņiem. Šajā ziņā cilvēki gaida vairāk informācijas.

Esmu pārliecināts, ka uzbrukums kādai NATO valstij nozīmētu trešā pasaules kara sākumu vai arī stiprākās militārās organizācijas izbeigšanos, ja 5. pants nenostrādātu, turklāt apliecinot ASV kā lielvaras krahu. Baltijas valstis Amerikai pašlaik ir vajadzīgas ne jau humānu apsvērumu dēļ, bet gan kā lielākas struktūras daļa. Sargājot mūs, viņi aizsargā paši sevi.

Nedomāju, ka te iebrauks svešas valsts tanki. Tiesa, Latvija varētu būt politisko cīņu un provokāciju poligons, jo mēs atrodamies civilizāciju sadursmes punktā. Var būt mēģinājumi destabilizēt situāciju, rīkot protesta akcijas un izprovocēt nemierus vai lūkot Latvijā izveidot "Janukoviča režīmu". Bet to nevajag uztvert kā nolemtību, žēlojoties par savu ģeogrāfisko atrašanās vietu. Situācija ir jāuztver ar jautājumu: "Ko mēs varam darīt savā labā?"

‒ Ko mēs varam darīt?
‒ Krievijas nācijas vadoņi pašlaik spēj dot savai tautai lielas, ambiciozas un varbūt pat tuvāko paaudžu laikā nepiepildāmas nākotnes vīzijas sajūtu. Tas pats jādara mūsu politiķiem. Kāpēc Latvija nevarētu būt lielvalsts, piemēram, sporta, kultūras un izglītības jomā? Kāpēc mūsu mērķis nav divkāršot iedzīvotāju skaitu?

Lai ko pārmestu Kārlim Ulmanim, bet savā salīdzinoši īsajā valdīšanas laikā viņš prata parādīt cilvēkiem, kāda ir Latvijas pastāvēšanas jēga. Ja šodien latvieši tic savai valstij, ir gatavi sasniegumiem zinātnē, kultūrā vai, piemēram, sportā, tad tas ir tikai tādēļ, ka uz to savulaik iedvesmoja Ulmanis. To es šodien no valsts pirmajām amatpersonām nejūtu.

‒ Šobrīd latvieši, dzīvojot Eiropas Savienībā, skatās Krievijas televīziju, bet politiķi tikai spriež, ka tomēr vajadzētu ierobežot Maskavas propagandas straumi, kas pavisam neatbilst mūsu valsts interesēm.
‒ Ar tankiem Latviju neviens nemēģinās iekarot, bet caur TV ekrāniem tas jau tiek darīts. Daļa politiskās elites to nesaprot. Manuprāt, politiskā uzraudzība tam, kas notiek mediju telpā, tomēr ir vajadzīga. Pašlaik ir panākta vienošanās, ka Kultūras ministrija varētu būt tā, kas veido mediju telpas uzraudzību, izstrādā atbilstošus likumprojektus un veic stratēģisko darbību šajā ziņā.

Skaidrs, ka kultūrā, piemēram, kino, ir jābūt lielākai tai valsts pasūtījuma daļai, kas stiprina latviešu nacionālo identitāti. Jāattīsta reģionālie projekti, kas atbalsta kultūru Latgalē. Protams, ka mākslai jābūt neierobežotai, bet tajā pašā laikā jābūt sadaļai, kas saucas "Nacionālais pasūtījums". Arī izglītības sistēmā jādomā par obligātu valstisko audzināšanu skolās. Arī Jaunsardze un Zemessardze veido pareizu attieksmi pret valsti un mūsu vēsturi. Tās ir lietas, ko mēs varam likt pretī informatīvajam karam.

Runājot par Latvijas medijiem, tā vietā, lai, piemēram, skaidrotu mūsu vēstures lappuses 16. marta priekšvakarā, sabiedriskajā televīzijā tiek rādītas intervijas ar "antifašistu" Josifu Korenu. Es nezinu, kā tas stiprina Latvijas valstiskumu.

Protams, ir iespēja dot maksimālu brīvību visam un visā, bet tad nevajag brīnīties, ka mūs apspēlē. Valsts nav nekas pašsaprotams, tās stiprināšana ir darbs, kas jāsāk katru dienu no jauna.