Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Jau astoņpadsmit gadus viņa dzīvo Mārupē un divus sasaukumus bijusi Mārupes novada deputāte.

‒ Brīdī, kad lielākā daļa politiķu iestājās par eiro ieviešanu arī Latvijā, jūs bijāt viena no tiem, kuri drosmīgi aizstāvēja Latvijas nacionālo valūtu – latu.
‒ Lai arī eiro nu ir klāt, es tomēr uzskatu, ka šis nebija pats labākais laiks, kad atteikties no lata. Ar parlamentārajām metodēm mēs, ZZS, darījām visu, ko varēja izdarīt: rosinājām likumprojektu par to, ka nevis Ministru kabinets, bet Saeima nosaka termiņu, kad jāievieš eiro, aicinājām noteikt kritērijus, kādā situācijā mēs pārejam uz eiro, proti, kad būsim sasnieguši noteiktu dzīves un atbilstošu algu līmeni, kad valsts importa un eksporta bilance būs līdzsvarā, kad pieaugs valsts konkurētspēja.

Aicinājām atļaut rīkot referendumu un dot tautai iespēju paust savu viedokli. Portālā "Manabalss.lv" tika savākts vairāk nekā 11 tūkstoši parakstu par to, ka lats ir saglabājams, bet Saeimas koalīcija tos neņēma vērā, klaji demonstrējot, ka vara valstī nepieder tautai.

‒ No otras puses, stabila lata uzturēšana arī kaut ko maksāja. Tagad šo naudu varēs izlietot citiem mērķiem.
‒ Protams, valstij bija jātur rezervē vairāki miljardi latu kā stabilitātes garants. Taču ir jautājums, kā valdība šos līdzekļus – obligācijas, zeltu un valsts parādzīmes –izmantos turpmāk. Vai tiks dzēsts valsts parāds, likvidējot krīzes laika aizņēmumus, par ko tagad maksājam procentus, vai kādiem citiem mērķiem. Par to netiek diskutēts, un pat mums parlamentā nav informācijas, cik lietderīgi valsts rezerves turpmāk tiks izmantotas.

‒ Vai šobrīd vairāk nav jādomā par jaunas valdības veidošanu?
‒ Manuprāt, veidojot valdību, kas darbosies deviņus mēnešus, katrai ministrijai būtu jāpiesaista tāds ministrs, kas šo nozari labi pārzina, kuram nevajag trīs, četru, reizēm pat sešu mēnešu ilgu "iešūpošanās" laiku, kad daudz netiek domāts nedz par politikas maiņu, nedz kādām radikālām reformām.

Kad tika sastādīta iepriekšējā valdība, prezidents tai deva sešus mēnešus laika "iešūpoties". Cik tad laika paliks pilnvērtīgam darbam šai valdībai, ja līdz vēlēšanām atlikuši tikai deviņi mēneši? Par savas partijas cilvēkiem ‒ Raimondu Vējoni Vides un reģionālās attīstības ministrijā, Jāni Dūklavu Zemkopības ministrijā un Uldi Auguli Labklājības ministrijā ‒ esmu pārliecināta, viņi būtu īstajās vietās.

Uzskatu, ka Vējoņa kunga vieta bija nozarē, kurā viņš ilgus gadus ir strādājis, nevis Aizsardzības ministrijā, lai gan viņš ir pieredzējis politiķis un vadītājs. Un ir saprotams, kāpēc savā vietā netika atstāts pats populārākais Valda Dombrovska valdības ministrs Artis Pabriks – koalīcijas vienošanās un kompromisi, lai panāktu partiju piekrišanu. Bet tas nav pareizi. Tāpēc es jau gadiem paužu savu viedokli, ka līdz brīdim, kamēr dienaskārtību valstī noteiks partijas un būs proporcionālā vēlēšanu sistēma, kas paredz deputātu ievēlēšanu tikai no partiju sarakstiem, nekas nemainīsies.

Tāpēc vajag nodot varu tautai. Pirmkārt, cilvēkiem pašiem tiesības tiešās vēlēšanās, bez starpniekiem – deputātiem – ievēlēt savu prezidentu, kurš baudītu savas tautas atbalstu, prezidentu, kuram būtu daudz lielāka rīcības brīvība gan valdības sastādīšanas procesā, gan parlamenta darba koriģēšanā. Un vēl, mans personīgais viedoklis ir, ka vismaz puse Saeimas deputātu ir jāievēl no vēlēšanu apgabaliem, tādējādi pilsoņiem dodot iespēju izvēlēties savus deputātus ‒ pa vienam no katra novada, deputātus, kuri būtu atbildīgi sava novada vēlētāju priekšā. Būtiski, ka šāda vēlēšanu kārtība ļautu tos arī atsaukt.

Deputāts, kurš šādi būtu saņēmis mandātu tieši no tautas, varētu droši un pārliecināti rīkoties savu vēlētāju interesēs. Un vēlētāji nešaubīgi deleģētu darbam parlamentā labākos, darbos sevi apliecinājušos novadniekus, kurus pazīst, par kuru pieredzi, spējām un godaprātu ir pārliecināti.

Ja tiesības nosaukt valdības vadītāju un apstiprināt kabineta sastāvu, kurā tiktu aicināti profesionālākie cilvēki, būtu prezidentam, nebūtu tāda ņemšanās kā tagad. Tad arī nebūtu partiju ķildas un "diedziņu raustīšanas", bet ministri profesionāļi godprātīgi darītu savu darbu.

‒ Jā, amatpersonas patstāvība, kompetence, spēja pieņemt lēmumus ir ļoti atzīstami vērtējama spēja. Taču mūsdienās svarīgākais tiekot nolemts Briselē. Jūs kā nacionālo interešu aizstāve kandidēsit ZZS Eiroparlamenta vēlēšanu sarakstā. Kāpēc?
‒ Es nekad neesmu atbalstījusi galējības. Nešauboties, ka latviešu tauta pieder Rietumu civilizācijai un kultūrai, es vienmēr esmu uzskatījusi, ka Latvijai ir pašai sava vieta pasaulē un savs attīstības ceļš.

Pašlaik vieni politiķi skatās mutē Briselei, citi ‒ Maskavai. Savukārt mums, mazai valstij, ir jāmeklē iespējas rast labumu no tās ģeogrāfiskās vietas, kurā atrodamies, tas ir jautājums par mūsu valsts un iedzīvotāju labklājību, par pārticību. Un mums ir jāizmanto priekšrocības, ko dod tranzīta un loģistikas ceļi, kas savieno Austrumus ar Rietumiem.

Runājot par Eiropu, izskan viedokļi, ka astoņi deputāti neko nespēs mainīt. Taču būt Eiropas Parlamentā ir ļoti svarīgi, jo tā ir iespēja atrasties pašā notikumu epicentrā. Bija laiki, kad dominēja uzskats, ka uz Briseli dodas cienījami dalībvalstu politiķi savas karjeras beigu posmā. Dzīve ir kļuvusi dinamiska, un šobrīd uz Eiroparlamentu dodas enerģiski cilvēki ar lielām caursišanas spējām, kas kalpo kā lobijs savu valstu pilsoņu interesēm.

Vai Latvija to ir izmantojusi? Neizmanto! Iespējams, ka vainīgi ir latvieša gēni – censties sadzīvot ar visiem pa labam, paiet maliņā, ja kaut kas nesanāk. Tāpēc uz Briseli ir jāiet! Un nevis tādēļ, lai sēdētu maliņā un no citu acīm nolasītu viņu vēlmes, kā Latvijai būtu jārīkojas, bet gan lai stingri pastāvētu par savu valsti, par savu uzņēmēju, pašvaldību interesēm.

Kopš ievēlēšanas Saeimā 2010. gadā daudz esmu braukusi pa Latviju, tikusies ar cilvēkiem. Pašvaldību vadītāji man ir teikuši, ka viņi varētu attīstīt savus novadus, ja vien netrūktu informācijas par iespējām piesaistīt finansējumu no Eiropas. Tāpēc tiešās saites veidošana starp Briseli un pašvaldībām ir Eiroparlamenta deputātu pievienotā vērtība.

‒ Šonedēļ Latvijā tiek pieminēts 1991. gada barikāžu laiks. Kādas izjūtas jums saistās ar šo laiku?
‒ Tas bija lielu cerību un visas tautas vienotības laiks. Cilvēki barikādēs parādīja apņēmību neatteikties no tikko atjaunotās valsts un no neatkarības. Tā kā mana mamma strādāja skolā netālu no starptautiskās telefonu centrāles Dzirnavu ielā, mēs ar meitenēm skolas virtuvē vārījām tēju un smērējām maizītes tiem, kuri šo objektu sargāja.

Šobrīd mēs esam brīva un demokrātiska valsts, bet to dienu sapņi par ideālo Latviju gan nav piepildījušies. Ceļš uz to, izrādās, ir sanācis daudz līkumaināks nekā cerējām. Ko mēs varam darīt? Audzināt bērnus latvisko vērtību un tradīciju garā. Jo kopējas vērtības ir tās, kas satur kopā nāciju. No mūsu bērniem būs atkarīgs tas, kas notiks ar šo valsti. Viņi būs tie, kuriem sargāt mūsu tēvu un vectēvu ar sviedriem un asinīm izcīnīto valsti un tās brīvību.