Šāds jautājums ik dienu nodarbina vairākus desmitus ļaužu, kas mēnešiem mīt bijušajā armijas ēkā Muceniekos.Uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (PMLP) pārraudzīto Patvēruma meklētāju izmitināšanas centru, kas atrodas bijušās padomju armijas karabāzes trīsstāvu namā Ropažu novada Muceniekos pie Rīgas apvedceļa, robežsargi pārsūta Latvijā ieceļojušās personas, kas lūdz patvērumu. Šeit ļaudis dzīvo, kamēr sagaida uzturēšanās atļaujas piešķiršanu vai prasības noraidījumu. Pēc PMLP sabiedrisko attiecību vadītāja Andreja Rjabceva stāstītā, uzturēšanās ilgums Muceniekos svārstās no dažiem mēnešiem līdz gadam un ilgāk, ja negatīvu lēmumu pārsūdz.
Šogad – visvairāk gruzīnu
Katrā stāvā, kur atrodas patvēruma meklētāju istabiņas, ir virtuve un citas koplietojamās telpas, vaļas brīdī var atlaisties arī kādā no mīkstajiem krēsliem, kas novietoti gaitenī pie televizora.
Spodrā virtuvē, kas nesen labiekārtota par Eiropas Bēgļu fonda programmas līdzekļiem, sastopam vairākus gruzīnus. Viens no viņiem pastāsta, ka centrā uzturas jau divus mēnešus un dzīve esot “normāla”. Tālākās sarunās, aizbildinoties ar aizņemtību, gan neielaižas.
A. Rjabcevs teic, ka šis gads izceļas ne vien ar to, ka patvēruma meklētāju ir vairāk, bet arī ar Gruzijas pavalstnieku īpatsvaru – 160 no 300 šogad saņemtajiem uzturēšanās atļaujas pieprasījumiem.
Otrajā stāvā pie televizora sastaptais Ibrahims no Kamerūnas (Centrālāfrikā) saka – arī viņš uz Muceniekiem atvests pirms diviem mēnešiem. No Daugavpils, jo Latvijā ieceļojis ar vilcienu no Krievijas. Pieticīgā krievu valodā Ibrahims stāsta, ka pāris gadus nodzīvojis Maskavā un Rjazaņā. Kā izticis, to viņam grūti paskaidrot, jo par darba atrašanu neesot varējis pat sapņot, dažus mēnešus dzīvojis pie kāda izpalīdzīga puiša, bet lielākoties bijis jāsalst, nakšņojot metro tuneļos. Galu galā uzmeklējis Rīgas staciju Maskavā, lai dotos uz zemi, kur būtu cerības iegūt uzturēšanās atļauju un atrast darbu. Krievijā nokļuvis ar avioreisu caur Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Dzimteni atstājis, jo, pēc paša vārdiem, protestējis pret vietējo diktatoru, kas pie varas ir jau vairākus gadu desmitus. Esot bijis arī ieslodzīts un spīdzināts. Ja Ibrahims saņemtu uzturēšanās atļauju – vai viņš vēlētos palikt Latvijā un ko gribētu darīt? “Man ļoti patīk Rīga, skaista pilsēta, mierīgi cilvēki, tādēļ gribu palikt Latvijā. Ja Dievs palīdzēs, būšu telekomunikāciju inženieris,” atbild 27 gadus vecais puisis, paskaidrojot, ka studijas šajā specialitātē pabeidzis dzimtajā Kamerūnā.
Policija, kas grib nogalināt
Nepabeigta inženierizglītība ir arī gvinejietim Daudam, kas Latvijā ir tikai nedaudz ilgāk par nedēļu. Viņš gana brīvi runā angliski, tāpēc stāsts par iemesliem, kas likuši pamest tēvzemi Rietumāfrikā, ir detalizētāks. “Mums nav tiesību izteikt viedokli. 27. septembrī miermīlīgā demonstrācijā protestējām pret nelikumībām, ko, īstenojot traibālisma principus (savas cilts piederīgo atbalstīšanu – red.), vēlēšanās pieļāva prezidents un valdība. Vēlamies pievērst tam starptautiskās sabiedrības uzmanību. Tam, ka prezidents mūsu valstī pārkāpj cilvēktiesības, ļauj nogalināt. Pēc 27. septembra demonstrācijas naktī pie savas mājas dzirdēju šāvienus, sapratu – iekšā laužas policija, kas grib mani nogalināt. Izbēgu pa sētas durvīm, paslēpos baznīcā,” stāsta Dauda, piebilstot – kopš brīža, kad pārbijies izskrējis no mājas, visu atceroties miglaini, tikai daļēji aptverot, kur atrodas un kā tur nokļuvis. Ar baznīcas palīdzību ticis līdz kaimiņvalsts Sjerraleones galvaspilsētai Frītaunai, no turienes ar lidmašīnu nokļuvis Latvijā. Kopš ierašanās izmitināšanas centrā no tā neesot izgājis, tāpēc iespaidos par zemi, kur vēlas rast patvērumu, dalīties nevarot, taču par nākotnes plānu saistīšanu ar mūsu valsti atbild līdzīgi kā Ibrahims “Esmu lūdzis uzturēšanās atļauju Latvijā un te arī gribētu palikt. Latvija ir izglābusi manu dzīvību,” svinīgi saka Dauda.
Biežāk bēg arī no Muceniekiem
Kā stāsta A. Rjabcevs, no trim simtiem cilvēku, kas šogad Latvijā vēlējušies iegūt bēgļa statusu, tas piešķirts septiņiem, 12 prasītājiem ticis alternatīvais statuss (tas nozīmē atzinumu, ka vajāšana politisku, reliģisku, etnisku vai citu ar cilvēktiesību pārkāpumiem saistītu iemeslu dēļ zemē, no kuras persona ieradusies, ar laiku var beigties, un patvēruma lūdzējam piešķir uzturēšanās atļauju, ko pēc dažiem mēnešiem pārskata). Pārējiem vai nu patvērums atteikts, vai arī lūgumus vēl izskata.
Patvērumu piešķir, ja cilvēku atzīst par vajātu viņa politiskās darbības, reliģisko uzskatu, seksuālās piederības, etniskās izcelsmes dēļ – ja zemē, no kuras viņš ieradies, šo vai līdzīgi svarīgu iemeslu dēļ apdraudēta patvēruma lūdzēja veselība, dzīvība, skaidro A. Rjabcevs. Protams, to zinot, līdzīgus stāstus mēdz sacerēt arī tie, kas Eiropas Savienībā meklē vienīgi labāku dzīves līmeni. “Tieši tas ir mūsu uzdevums – pārbaudīt faktus,” atgādina PMLP pārstāvis. “Gan ar Ārlietu ministrijas, gan ar neatkarīgu starptautisku organizāciju palīdzību gūstam informāciju, par to, kāda noteiktā valstī ir situācija cilvēktiesību jomā.” Lūguma izskatīšanas ilgums atkarīgs no tā, cik ātri un viegli pierādījumi iegūstami.
Centrs ir atvērta iestāde. Iemītnieki drīkst iziet ar nosacījumu, ka līdz noteiktam laikam atgriežas. Līdz ar cilvēku skaita palielinājumu arvien biežāki ir arī gadījumi, kad ļaudis patvaļīgi dodas uz kādu citu Eiropas Savienības valsti. “Ir gadījies, ka nedēļas nogalē centrā neatgriežas, teiksim, 17 cilvēku,” atklāj PMLP Sabiedrisko attiecību vadītājs. Vai viņus mēdz atrast? “Gandrīz vienmēr – kādā citā Eiropas valstī, jo patvēruma sistēma ietver kopēju datu bāzi. Ja cilvēks jau ir lūdzis pavērumu Latvijā, citā [ES] valstī viņš to prasīt vairs nevar. Patvēruma meklētāju sūtīs atpakaļ uz Latviju, jo atbildīgi par viņu esam mēs.”