– Pašvaldību vēlēšanās ieguvāt tikpat atzīmju "+" kā jūsu priekštecis šajā amatā Pēteris Balzāns ("Reģionu alianse"), taču jūs izsvītroja par 148 vēlētājiem mazāk.
– Iedzīvotāji juta varas vājumu, kas Ādažos bija izveidojies. Turpinoties peripetijām ar kultūras centra būvniecību un strīdiem ar valsti, Ādaži nemitīgi zaudēja. Domes spēja pieņemt lēmumus, reaģēt uz sabiedrības signāliem samazinājās. Šajā fonā veidojās pieprasījums pēc cilvēkiem, kas ir spējīgi tikt galā ar sarežģīto situāciju.
Tas, kā es nonācu partijas listē, gan bija vairāku nejaušību kombinācija. Vēlētāju atbalsts bija izšķirošais, kāpēc es piekritu kandidēt uz mēra amatu. Mazās partijas, kas savāca [gandrīz] 60 % vēlētāju balsu (līdzšinējā Ādažu varas partija "Reģionu alianse" – 40,02 % – aut.), pēc būtības parāda to, ka vēlētāju noskaņojums, kaut arī sadrumstalots, bija par jaunu spēku ienākšanu. Un pēcāk piecu partiju vienošanās bija par labu man.
– Ar ko, jūsuprāt, izpelnījāties tik lielu ādažnieku uzticību?
– Esmu dzimis Ādažos, līdz vidusskolas beigām tā bija mana vienīgā dzīvesvieta. Pēcāk studēju Jelgavā, tad vairāk nekā desmit gadus mana karjera bija saistīta ar valsts pārvaldi. Arī starptautiski esmu konsultējis – vairākas valstis. Kaut kāda publicitāte vismaz reizi gadā par mani ir bijusi – kāds žurnālists uzdevis kādu jautājumu vai esmu ticis aicināts uz televīzijas raidījumiem.
Pat pēdējos desmit gadus neesot aktīvā politikā, cilvēki mani kaut kur varēja manīt. Varbūt novērtēja manu noteiktību, karjeru, to, ka man nav bijuši skandāli. Ādažos ir vajadzīgs vadītājs, kurš spēj runāt ar valsti, spēj atjaunot Ādažu reputāciju. Bet man ir grūti par sevi runāt. Iespējams, vēlētājus ietekmēja arī mana ģimene, kas ir cienīti un Ādažos zināmi cilvēki – tēvs bijis kolhoza agronoms, māte strādājusi kultūras namā. Uzvārds "Sprindžuks" Ādažos ir zināms, tas arī varēja būt faktors.
– Pieminējāt reputāciju. Esat bijis Andra Šķēles padomnieks laikā, kad viņš bija Ministru prezidents. Vai joprojām tiekaties?
– Gadus desmit neesmu ar viņu runājis. Tas bija laiks, kad veidojās Tautas partija. Tikko biju beidzis maģistra studijas Amerikā. Tolaik politiķi meklēja cilvēkus ar jaunām idejām, un es teicu "jā". Pēcāk, esot politikā, redzēju, ka vienmēr nav iespējams pieņemt tikai vieglus lēmumus un bieži jāizvēlas starp grūtiem un ļoti grūtiem. No Šķēles kunga esmu ļoti daudz mācījies – noteiktību, darbaspējas un saskatīt galveno pāri sīkumiem. Viņš Latvijas vēsturē neapšaubāmi bijis viens no spēcīgākajiem premjeriem.
No otras puses, gan šo premjeru, gan Tautas partiju aizēnoja ļoti daudzi skandāli. Savas sirdsapziņas dēļ kaut kādā ziņā apzināti attālinājos no partijas pēc 2002. gada, jo bija lietas, kas man nebija pieņemamas. Cilvēks dzīvē iekāpj daudzās upēs un mācās no tā. Pieredze ar Tautas partiju devusi mācību gan man, gan sabiedrībai.
Bijis noteiktības laiks politikā un arī lielu kļūdu laiks, tagad ir mazāk noteiktas politikas periods, kurā valdība nespēj pieņemt skaidrus lēmumus – vismaz attiecībā uz ekonomisko attīstību ir zināms bezvējš. Uzņēmējiem un jauniem cilvēkiem, kuri meklē savu spēku pielikšanas punktu, tas rada neziņu, un cilvēki brauc prom. Stāvēt malā un rūkt katram savā virtuvē nav īsti pareizi. Ādažos bija pieprasījums pēc izmaiņām, un te nu es esmu.
– Kā nonācāt līdz ZZS, un kāpēc izvēlējāties kandidēt tieši no šī saraksta?
– Neesmu ZZS biedrs. Cilvēki no šī saraksta mani uzrunāja tikai aprīlī, ļoti tuvu vēlēšanām. Vairāku sakritību dēļ kļuvu par šī saraksta līderi. Arī tas, ka saraksts kļuva par vadošo koalīcijā, nebija smalki izplānots. ZZS ir ļoti ietekmīgs spēks, reģionos to pārstāv ļoti daudz mēru. Tajā pašā laikā man ir sajūta, ka šai partijai ir jāmainās, ka vajadzīgas jaunas asinis un uz reformām balstīti lēmumi. Administratīvi teritoriālā reforma, manuprāt, ir tikai pusceļā – jāiet uz lielāka mēroga pašvaldībām.
– Novadu reforma Ādažus neskāra, nosaukumu "pagasts" vienkārši aizstāja ar jauno vārdu "novads", tāpat kā tas notika citviet spēcīgām pašvaldībām bagātajā Pierīgā. Kādu tieši redzat novadu reformas turpinājumu Ādažos?
– Domāju, ka arī Pierīgā jāveido lielākas pašvaldības. Ādaži un Carnikava no muižu laikiem bijuši vienoti. Mana vīzija ir, ka agrāk vai vēlāk Ādaži izcirtīs logu uz jūru. (Smejas.) Lai tas notiktu, vajadzīga skaidra valsts politika, kas noteiktu, kādu pakalpojumu grozu pašvaldībām jāpiedāvā, novada minimālo iedzīvotāju skaitu – vai tie būtu 25 vai 30 tūkstoši.
Reformu gan nevajag taisīt Pierīgas dēļ – tā ir ekonomiski spēcīga, pat spēcīgāka nekā Rīga. Te ir jautājums par valsti, kas nevar atļauties dzīvot tik raibā deķī kā šobrīd. Nodokļu maksātāji nevar finansēt tik neefektīvu valsti, kurā, piemēram, ir divreiz vairāk pedagogu uz bērnu nekā vidēji Eiropā – šie skaitļi ir šokējoši. Jo ilgāk reformas novilcināsim, jo vairāk par tām samaksāsim. Jāiet straujāk uz priekšu, pat nesot zināmus upurus. Manī šī pilsoniskā pārliecība ir spēcīgāka par tādu romantisku savas teritorijas identitāti. Ja Ādaži, Carnikava un Garkalne veidotu kopīgu projektu... Kultūras centru vajadzēja būvēt šīm pašvaldībām kopā – kaut kur pa vidu, uz robežas. Atkritumu saimniecība, kopīgi uzņēmumi, ugunsdzēsība, veloceliņi – tie jāattīsta mērogā, bet šobrīd to kavē administratīvā nodalītība.
– Cik reāli ir sagaidīt novadu reformas otro kārtu, ņemot vērā lielo tās kritizētāju pulku?
– Aicinu partijas neskatīties populistiski, bet atbildīgi – pret tautu un valsti. Ja nespējam lēmumus pieņemt, cilvēki nobalso ar kājām – aizejot no šīs valsts. Tā ir visu politiķu atbildība, lai cik populāri būtu politiķi. Latvijas Pašvaldību savienībai, manuprāt, jābūt proaktīvākai – nevis bremzēt lēmumus, bet pateikt darba kārtību pašvaldībām priekšā. Nevis gaidīt, kad valdība ar lielu, lielu burkānu piespiedīs vēlreiz apvienoties, bet veidot analītisku plānu, kā to darīt.
Manuprāt, es tikko jau 80 procentus pateicu priekšā – tikai jāsaskata funkcijas, ko izdevīgāk darīt mērogā un kurām vajag efektivitāti, un tā nav tikai komunālā saimniecība. Arī sociālā aprūpe, profesionālā izglītība...
– Priekšvēlēšanu programmā solījāt risināt profesionālās izglītības iespējas Ādažu vidusskolā – kā tieši tas notiks?
– Ļoti intensīvi domāju par to, lai Ādažu vidusskolai būtu specializācija, lai mums būtu klases informācijas tehnoloģiju jomā vai dizaina jomā kā pēctecība mūsu mākslas skolai, kas ražo jauniešus ar estētikas izjūtu un māku turēt rokā zīmuli. Mums jāspēj no dancotājiem un dziedātājiem radīt kaut ko saimniecisku un pārdodamu. Izglītības jomā ir ļoti lielas iespējas.
Ādažu vidusskolā ir 1000 bērnu, iedzīvotāju skaits novadā palielinās – tā ir unikāla situācija Latvijas teritorijā. Cilvēki šeit grib dzīvot. Ja novērsīsim dažas nelielas problēmas, tādas kā bērnudārzu rindas, Ādaži turpinās strauji augt. Darbu varēs atrast tepat, nebraucot uz Rīgu. Pašlaik Ādaži no spēcīgas lauksaimniecības un industriālās attīstības vietas kļuvuši par guļamvagonu. Esam pazaudējuši savu rūpniecisko potenciālu, saimniecisko domāšanu.
– Vai Ādažu novadā, kur zemes cena ir iespaidīga, iesakāt audzēt, piemēram, bietes?
– Polderos, kur padomju laikā kūsāja lauksaimniecība, ir pusotrs tūkstotis auglīgas zemes. Esmu par to, lai mēs kopā ar Carnikavu aicinātu Latvijas zemniekus iekopt šīs zemes, to īpašniekiem palīdzētu atrast nomniekus. Nevaram no malas vienkārši noskatīties, kā viss pārpurvojas. Šogad no Ādažiem aiziet pēdējais lielsaimnieks, kas audzēja govis, – Gunārs Ziemelis, kurš saimniekoja uz nomātām zemēm kādreizējās fermas "Briljanti" teritorijā. Kad turpmāk pļaus šīs platības?
Ādažos bija lielākās druvas, tas bija bagātākais kolhozs Padomju Savienībā. Tagad redzu vajadzību pēc tā, ka jāmeklē lauksaimniecības zemju saimnieki. Mēs kā valsts esam gadus 20 nevērīgi izturējušies pret savu galveno resursu. Arī industriālās teritorijas ir ļoti bēdīgā skatā, Ādažos redzamākie ir bijušās fermas: "Briljanti", "Dālderi", "Pērle", kas reiz bijuši nozares flagmaņi. Ir briesmīgi redzēt laukos dzelzsbetona konstrukcijas. Arī armijas daļā – ļoti skaistā vietā ir vides degradējoši objekti. Pareizi būtu tās nojaukt, veidojot skaistu vidi. Ir kādi iemesli, kāpēc uzņēmēji pie mums vairs nenāk, un mums visas šīs barjeras ir jānoņem.
– Jūsu ģimene logu uz jūru izcirtusi, iegādājoties zemi Carnikavas kāpās.
– Tās ir mana tēva zemes, viņš ir lauksaimnieks, un viņam pieder aptuveni 50 hektāri zemes dažādās vietās gan Ādažos, gan Carnikavā. Zemes gabals kāpās ir kādreizējais militārais objekts, kur atradās degradētas padomju laika būves. Carnikavas dome [2002. gadā] izsludināja konkursu par šo teritoriju atsavināšanu, un mana tēva zemnieku saimniecība tās nosolīja. Tagad būves ir nojauktas, teritorija ir sakārtota. Tur ir dažas privātmājas, tām apkārt saglabāta meža vide. Bet es negribētu to komentēt, tas nav mans īpašums.
– Kā prognozējat koalīcijas stabilitāti – piecas partijas, tik dažādas. Vai šādā situācijā mēra krēsls ir stabils?
– Ir riskanti, un mans uzdevums ir balansēt intereses, lai mēs neietu uz grāvi. Protams, stabilāka koalīcija būtu no mazāka partiju skaita. Taču tam ir arī pozitīvā puse. Ādaži kļūdījās savā finanšu politikā, jo bija demokrātijas deficīts, bet sadalīta koalīcija nozīmē vairāk kompromisu. "Reģionu aliansē", kas palikusi opozīcijā, ir daudz spēcīgu cilvēku.
Mēģinu neveidot pozīcijas un opozīcijas nodalīšanu, mēs balsojam brīvi un ne pēc partejiskajām pazīmēm, sarunātu politisko balsojumu līdz šim notikušajās divās sēdēs nebija. Tajās redzēju, ka cilvēki domā katrs ar savu galvu. Skatoties uz valdību, gan varam vērot, ka partijas katra velk deķi uz savu pusi.
– Vai "Reģionu alianses" sešu deputātu rokās savā ziņā nav burvju nūjiņa – iespēja itin viegli pārņemt jūsu posteni, vienojoties ar pāris kolēģiem no citiem
sarakstiem?
– Situācija ar jaunu asiņu ieplūšanu ir izdevīga visiem. Varbūt "Reģionu aliansei" ir zaudējuma izjūta, bet viņi redz, ka daudzas nerisinātas lietas sāk risināties. Dīķī, kurš bija sastāvējies, vajadzēja līdaku un ūdens kulšanu. Jūtam opozīcijas elpu pakausī, un šī situācija savā ziņā ir veselīga. Daudz lietu aiziet nepareizi tad, ja rodas pieradums, pašpaļāvība, nevērība.
– Priekšvēlēšanu programmā minējāt, ka sveiksiet vecos ļaudis dzimšanas dienā, – vai to jau darāt?
– Viens no pirmajiem bija simtgadnieks, vecs ādažnieks, strādājis vistu kompleksā "Pērle". Kopā ar domes darbiniekiem devāmies viņu sveikt ar kliņģeri, novēlēju labu veselību. Šo tradīciju turpināsim. Arī jaunajās "Ādažu Vēstīs" veltīsim rubriku vecajiem cilvēkiem, lai viņus godinātu. Domāju, nevajag kautrēties arī kādu ielu nosaukt cilvēka vārdā vai kādu gleznu pielikt pie sienas. Mūsu cilvēki ir mūsu vēsture, un viņi ir veidojuši Ādažus.
Cilvēku, kas ieiet publiskajā varā, uztaisām par pēdējo, kaut arī patiesībā tie, kas tendēti uz publisku problēmu risināšanu, ir pirmie. Un viņi atņem laiku savai ģimenei. [Pašvaldības vadītājam] nav ne ļoti atalgots, ne viegls, ne priecīgs darbs. Nereti partijās ieiet oportūnisti, kas privātajā sektorā diezin vai būtu atraduši darbu, bet partijās viņi peld. Mums kā sabiedrībai būtu jārada prestižs cilvēkiem, kas tiešām kalpo sabiedrībai. Vajag vairāk spēcīgu cilvēku, un ar šo rakstu es aicinu tos, kuri jūt šādus dzinuļus: nāciet, stājieties partijā, mēģiniet darīt pareizāk un labāk.
Ko sola jaunie Pierīgas mēri un deputāti