Gribu būt premjers
Gan Edgars, gan Katrīna sevi skaidri var iztēloties premjera amatā. “Neesmu cilvēks, kas baidās no atbildības. Man vienmēr ir savs viedoklis visā, lai gan ne vienmēr tas ir pareizs. Un mani fascinē dzīve politiskajos kuluāros,” stāsta Edgars, savukārt Katrīna kļūšanu par premjerministru jūt kā ceļu, kas jānoiet. “Jau kopš pamatskolas laikiem iekšēji jūtu, ka tas jāpaveic. Nevis pašmērķīgi, bet kā misija, kas jāizpilda ar vislabākajiem nodomiem. Es vienmēr uzsveru, ka negribētu būt politiķe. Valstsvīrs ir pavisam kas cits – tā ir gaisma, ko sabiedrība redz, nevis savtīgu interešu vadīts politiķis.” No Latvijas politiskās vides Katrīnas etalons ir Valdis Dombrovksis. Viņa pastāvīgi sekojusi līdzi viņa darbiem un veikumiem un uzskata, ka savā amatā viņš ir ļoti profesionāls. V. Dombrovska līdzšinējo darbību uzteic arī Edgars. Latvijas izcilāko politiķu pulkam Edgars vēl pievieno Einaru Repši un Zigfrīdu Annu Meierovicu. Lai gan abi spēles dalībnieki sevi gribētu redzēt premjera amatā, politikā iet negribētu. Vismaz ne šobrīd, kamēr visi cīnās par savu labumu un ēd cits citu nost, nevis domā par kopēju labumu, saka Edgars. Katrīna noraida domu par Latvijas politiku un norāda, ka to labprāt darītu kādā citā valstī, piemēram, Vestminsteras parlamentā. “Latvijā es nevarētu gūt to pieredzi, ko esmu nolēmusi iegūt, kas man vēl pietrūkst,” spriež Katrīna, taču piesaka, ka turēs roku uz pulsa, kas notiek mūsu politikā. “Kļūt par premjerministru man nav tikai spēle. Tas ir mans mērķis.”
Politikā indigo bērnus
Lai varētu lauzt pastāvošo un novecojušo, lai sabiedrībai būtu interesanti klausīties politiķos un būtu redzams, ka elitē visu laiku neapgrozās tikai vieni un tie paši politiķu bērni jau trešajā paaudzē, Katrīna nopietni iesaka iesaistīt indigo bērnus, taču Edgars iebilst. “Dabūt iekšā jau tādus ļoti aktīvus un trakākus var, bet diez vai viņi tur ilgi paliks un vai paliks tādi, kā iegāja. Kad redzēs, ka ir tikuši, tā teikt, pie šprices, kad jāparaksta tikai viens dokuments vai jāpieņem viens lēmums, un pretī iespējams saņemt dāsnu atalgojumu, nav garantijas, ka arī viņi spēs turēties pretī kārdinājumam.” Edgars uzskata, ka pasaule nav iespējama ideāla – bez krāpšanām, amatu pirkšanām un kukuļdošanām, bet Latvijā tas tiek darīts pārāk skaļi un nekaunīgi. Bēdīgi, ka sabiedrība pie tā ir pieradusi, saka Edgars. “Arī Šveicē, kur viss ir šausmīgi ideāli, tāpat notiek visādas nelikumības, bet viņi to pamanās izdarīt daudz neuzkrītošāk,” viņš piebilst. Katrīna tomēr ir pārliecināta, ka agrāk vai vēlāk sprādziens notiks un jaunie tiks politikā, tikai vajag apņēmīgāk klauvēt pie tām durvīm. “Vairs nav, kur atkāpties. Mēs, jaunie cilvēki, jau esam sākuši uz to iet. Ja gaidīsim uz citiem un kādus labākus laikus, nekas nenotiks. Mēs paši esam tās pārmaiņas, kuras mēs tik ļoti vēlamies.”
Vairāk draugi, mazāk konkurenti
Par konkurentiem ir jāzina – kuras ir viņu spēcīgās puses un ko pats no viņiem vari mācīties, “jo agrāk vai vēlāk mēs satiksimies Zaļajā zālē”, saka Katrīna. Spēles laikā savus konkurentus meitene simboliski uztvērusi kā savu ministru kabinetu, pati būdama premjerministra lomā. “Es jau mēģināju salikt kopā to komandu, kurās lietās ar kuru varētu sastrādāties. Veidoju tādu kā shēmu,” Katrīna pastāsta un atklāj, ka uzvarētāju Mārtiņu liktu pie Eiropas Savienības struktūrfondiem – tad nebūtu jāuztraucas, ka nevaram apgūt visus līdzekļus. Puisim piemīt nepieciešamie apgriezieni un idejas arī netrūkstot. Uz jautājumu, vai spēlē satiktie jaunieši, par spīti sacensībai, kļuvuši par draugiem, abi nešaubīgi atbild – jā. “Tajā brīdī, kad mēs sēdējām uz izbalsošanas līnijas un katrs stipri cerējām, ka paliksim, jutām, ka esam konkurenti, bet visā pārējā spēles laikā bijām draugi,” atceras Katrīna. Pirms spēles vienmēr cits ar citu apspriedušies, izteikuši cits citam vērtējumus par iepriekšējo uzstāšanos, arī mēģinājuši kliedēt satraukumu. Katrīna nenoliedz, ka ikvienam spēles dalībniekam svarīgi bijis spēlē palikt arvien ilgāk un tuvoties uzvarai, taču tas nav bijis šķērslis draudzības veidošanai. Edgars piekrīt, ka, pateicoties spēlei, iepazinis daudz jaunu, domājošu un inteliģentu cilvēku. Arī ar Katrīnu, lai gan novadnieki, pirms spēles pazīstami nebija. “Par visiem dalībniekiem var teikt, ka viņi ir inteliģentā jaunatne. Nevienam nav tā šaurā domāšana, ar kuru ikdienā nākas bieži sastapties, kaut vai augstskolā. Kad mēs visi sanākam kopā, arī noslēguma pasākumā, ir prieks runāt un klausīties citos. Var vienkārši sēdēt un baudīt sarunu,” atzīst Edgars. Viņš arī cieši nolēmis nākotnē nepazaudēt kontaktus ar jauniegūtajiem draugiem.
Domā, ko runā
Divas galējības – spēles uzdevumu laikā teikt visu, kas uz mēles, vai pateikt tikai pusi no iecerētā. Pirmais variants attiecas uz Edgaru. Puisis spēlē teātri un pie skatuves ir pieradis, tāpēc publiskas uzstāšanās viņam nesagādā problēmas, arī uztraukums ir pavisam neliels. “Iespējams, tāpēc arī saku visu, ko domāju, un septiņas reizes nemēru. Es nepadomāju, kā manam sacītajam vajadzētu skanēt, bet tas politikā ir ļoti svarīgi. Briesmīgi, ka jādomā, ko no tevis grib dzirdēt, nevis, ko patiesībā domā. Piemēram, otrajā raidījumā, kad mani izbalsoja, deva uzdevumu komentēt bijušo premjeru valdības un man trāpījās Repšes kungs. Beigās es piebildu kaut ko tādu, ko laikam vajadzēja noklusēt un, ļoti iespējams, kā dēļ arī izkritu, – pateicu, ka Repši uzskatu par vienu no izcilākajiem latviešu politiķiem. Kad pabeidzu šo teikumu, bija žūrijas locekļi, kas pasmīkņāja. Mana pusotru divu minūšu garā runa ar skaitļiem, faktiem un paveiktajiem darbiem pilnībā pazuda – visi iegaumēja tikai pēdējo teikumu.” Edgars uzskata, ka viens no iemesliem, kāpēc nepastāv politiķu un sabiedrības dialogs, ir tieši cilvēcīguma un dzīvības trūkums. “Visi politiķi runā to, kas viņiem sarakstīts, līdz ar ko sabiedrība redz tikai nostādītas lelles, kas min sausus faktus. Protams, ir jādomā, ko runāt, bet mēs jau vairs redzam tikai uzvalkos tērptus vīriešus, kas sagrābuši visu mūsu naudu un aizmālē acis.” Kamēr Edgars mērījis tikai vienreiz, Katrīna tik ļoti piedomājusi pie sakāmā, ka labākais palicis nepateikts. Arī viņai ir liela pieredze auditorijas priekšā, taču, kad uzdevumos bijis jārunā, visas domas, argumenti un idejas sajukušas. “Beigas sanāca, ka pasaku kaut ko vispārēju un visiem it kā jau zināmu, bet to labāko noklusēju. Un pēc tam sev pārmetumi – nu kāpēc nevarēju saņemties, aizskaitīt līdz 100 un pateikt savu domu līdz galam,” atceras Katrīna. Viņa atklāj, ka ļoti piedomājusi pie tā, ko saka, jo apzinājusies – kad pateiktais vārds izskan, to visi dzird un vērtē. “Noslēguma pasākumā aprunājos ar režisoru un producentiem, un arī viņi atzina, ka līdz galam nevarēja redzēt manu personību, idejas un individualitāti. Esmu runājusi vispārīgi, neparādot neko kreatīvu.” Tagad Katrīna vērtē, ka būtu vajadzējis teikt visu, ko domā, nebaidoties no kritikas un no tā, ko teiks citi.
Katrīna Veismane. 26 gadi. Mācījusies Siguldas Valsts ģimnāzijā, Rīgas Stradiņa universitātē studējusi socioloģiju. Vēlāk turpinājusi mācības Dānijā, Kopenhāgenas universitātē, stažējusies Eiropas Parlamentā un Edinburgā maģistrantūrā studējusi Eiropas Savienības tiesības. Pēc tam stažējusies Skotijas parlamentā Vestminsterā, bet nu jau gadu ir atpakaļ Latvijā un strādā Tieslietu ministrijā par juriskonsultu. Savā pietikuma runā spēlei Katrīna uzsvēra nepieciešamību pēc drosmīgu un atklātu politisku lēmumu pieņemšanas, skaidri pasakot, kas ir mūsu nākotne un kas ir tās grūtības, kas jāpārvar. Tāpat viņa uzsvēra politiskās elites un sabiedrības dialoga nepieciešamību. “Ja cilvēki nevar uzticēties valdībai, ja politiķi nespēj veicināt visas sabiedrības kopēju labklājību, viss pārējais ir zudis. Ir nepieciešams dialogs ar sabiedrību, lai kaut ko paveiktu, jo viens bez otra nevar.”
Edgars Žukovskis. 19 gadi. Pērn absolvējis Siguldas Valsts ģimnāziju un šobrīd studē ķīmiju Rīgas Tehniskajā universitātē. Savu nākotni vēlas saistīt ar uzņēmējdarbību ķīmijas nozarē, tāpēc šobrīd to padziļināti apgūst. Video pieteikumā spēlei Edgars brauca ar mašīnu. Tur viņš jūtoties vislabāk. “Vislabāk vīrietis laikam jūtas pie stūres,” viņš saka. Edgars savā pieteikuma runā uzsvēra trīs galvenās lietas, kam jāpiemīt katram premjerministram – viņam jāorientējas visu ministriju nozarēs, jābūt skaidriem mērķiem par Latvijas nākotni un labam uzvalkam.