Siguldas pašvaldības komentāri "Rīgas Apriņķa Avīzei" aprobežojās ar skaidrojumu par to, ka pašvaldības policija gan šogad, gan vairākkārt iepriekšējos gados apsekojusi nekustamo īpašumu un konstatējusi, ka teritorija un tajā esošās laika zoba varā pamestās ēkas neatbilst Siguldas novada saistošajiem noteikumiem. Pēc vairākiem policijas rakstiskiem brīdinājumiem un administratīvo pārkāpumu protokoliem lielākajām ēkām noslēgtas durvis un logi.
Latvijas kūrortpilsētas asociācijas materiāli liecina, ka tūristu bāze Siguldā izveidota 1955. gadā un pilnasinīgi darbojās līdz 1992. gadam. Sākotnēji tūristu izmitināšana notikusi 200 telšu vietās, līdz 1965. gadā ekspluatācijā nodeva jauno viesnīcu 200 personām. Tūrisma kustība Padomju Savienībā tika balstīta uz sīki izplānotiem maršrutiem, un Siguldas tūristu bāze apkalpoja četrus vissavienības un vienu vietējo maršrutu.
Tajā apmetās gan organizētās grupas, gan individuālie ceļotāji, vidēji gadā 20 000–30 000 cilvēku. Dažās Krievijas interneta vietnēs joprojām rodama informācija par bāzes pēcteci viesnīcu "Senleja" Gaujas Nacionālā parka teritorijā, kurā pieejamas astoņas istabiņas ar dušu un tualeti, restorāns, bārs, banketu zāles. SIA "Siguldas senleja" maksātnespējas rezultātā likvidēta 2007. gadā, liecina ieraksts datubāzē "Lursoft". Taču jau 2001. gadā uzņēmums strādājis ar 25 000 latu zaudējumiem.
Krievu tūristi braukuši bariem
Ar tūristu bāzi cieši savijies ilggadējā Siguldas mēra un reorganizētās Rīgas rajona padomes priekšsēdētāja Tāļa Puķīša vārds. T. Puķīša parakstītais lēmums par pašvaldībai daļēji piederošās bāzes nodošanu privātpersonu rokās kļuva par iemeslu tam, ka viņam bija jāatstāj kabinets Siguldas jaunajā pilī. T. Puķītis bija pieļāvis, ka 2002. gada 24. aprīlī Siguldas pilsētas domes sēdē tika nolemts Andrim Eglem pārdot pašvaldībai piederošās SIA "Siguldas senleja" 15 kapitāla daļas par 41 117 latiem, tā radot domei zaudējumus 109 588 latu apmērā. Uzņēmuma daļas tika pārdotas, izmantojot 1997. gadā veiktu ekskluzīvā īpašuma novērtējumu, kaut arī kapitāla daļu vērtība 2002. gadā it kā pieaugusi līdz 150 705 latiem. T. Puķītis neizmantoja tiesības neparakstīt domes lēmumu, iepriekš norādīja apsūdzība. "Saprotiet – tās bija manas tiesības, nevis pienākums – nodot jautājumu deputātiem atkārtotai izskatīšanai," intervijā 2008. gada jūlijā RAA sacīja T. Puķītis.
Rīgas Centra rajona tiesa 2007. gada aprīlī T. Puķīti atzina par vainīgu, pēc gada šo spriedumu atstāja spēkā Augstākās tiesas Senāts. T. Puķītis turpina tiesāties, jo nepiekrīt apsūdzībām par pašvaldības finanšu līdzekļu un mantas izšķērdēšanu.
"Tā ir vesela vēsture!" bijušais Siguldas pašvaldības vadītājs kodolīgi raksturo tūristu bāzes nozīmi. "Krievu tūristi bariem brauca – kamēr trīs grupas guļ, ceturtā brauc ar laivām. Taču 90. gados tūrisms beidzās – līdz ar Padomju Savienību." Skaidrojot procesu, kādā dome atbrīvojusies no savām īpašuma tiesībām, T. Puķītis vien nosaka: "Lai mums nebūtu jāstutē privāts bizness, savas daļas pārdevām, bet – kā dažiem sūdzmaņiem šķita – pārāk lēti pārdevām. Taču īpašnieki ieķīlāja, dabūja kredītu un – aizlaidās."
Mazā "Ķemeru sanatorija"
"Jāieliek kārtīga nauda, tad šo vietu varētu attīstīt, taču latviešiem naudas nav un nebūs, mēs vairāk esam muldētāji," T. Puķītis ir sev raksturīgi asprātīgs. Viņaprāt, tūristu bāze varētu atdzimt kā SPA tipa atpūtas komplekss – "taču tam vajag miljonus. Tā vieta ar tās problēmām Siguldai tiešām tāda kā mazā Ķemeru sanatorija," viņš nosaka.
Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) Vidzemes reģionālās administrācijas direktors Rolands Auziņš lakoniski komentē, ka tūrisma bāzes vietā vēlētos redzēt "tādu objektu, kas nedegradē vidi". Patlaban Gaujas Nacionālā parka teritoriju noplukušās ēkas nedaiļo.
Tūrisma eksperte Agita Līviņa, Vidzemes augstskolas asociētā profesore, ir siguldiete kopš dzimšanas. Viņa vērtē, ka veselai paaudzei tūrisma bāze ir ļoti būtiska vieta, tādēļ tās potenciāls joprojām "ir apritē". Pēc A. Līviņas domām, tūrisma bāze būtu piemērota vieta, lai veidotu centru aktīvajam tūrismam: vasarā – ūdens aktivitātes Gaujā, ziemā – slēpošana. "Novietojums un vēsture ir pluss, ko veiksmīgi izmantot tūrisma mārketingā. Arī kādreizējā kafejnīca "Sikspārnis" atrodas tūrisma citadeles sirdī pie pašas Gūtmaņa alas – taču jau divus gadu desmitus tās logi ir aiznagloti, un tas neveicina vietas pievilcību. Ik darbdienu braucot cauri senlejai garām šīm ēkām, tās šķiet kā rēgi," norāda A. Līviņa. Prasītos izvietot vismaz kādu informācijas plakātu, kas tūristiem skaidrotu, kas tur bija un kas reiz varētu būt, speciāliste piebilst.
"Naivi cerēt uz bagātu investoru"
Īpašums Turaidas ielā 6 – ēdnīca, viesnīca un klubs ar palīgēkām – pieder SIA "Gusto" (iepriekšējais nosaukums – SIA "AB Resort Group"), liecina Valsts vienotās datorizētās zemesgrāmatas informācija. Uzņēmumam jau 2010. gadā sākts maksātnespējas process, maksātnespējas administrators ir Egons Baltgailis. Savulaik bāzes īpašniekiem izsniegti dāsni aizdevumi, kuriem kā nodrošinājums kalpoja tūrisma bāze. Gaidošo kreditoru vidū ir apdrošināšanas sabiedrība "BTA", "Latvijas Krājbanka", arī vairākas privātpersonas.
Tas, ka tūristu bāzes atliekām ir vairāki kreditori, situāciju sarežģī, norādīja Juris Dudko, Siguldas reģiona Tūrisma biedrības valdes priekšsēdētājs, kā arī viesnīcas "Sigulda" un SPA viesnīcas "Ezeri" īpašnieks. J. Dudko piedāvājis kopīgiem spēkiem attīstīt perspektīvo teritoriju, taču "kreditoriem interesē tikai iegūt naudu".
"Īpašumu nevarēs pārdot šādā stāvoklī, un katrs atsevišķi īpašnieki nevarēs to attīstīt, nesaskaņojot darbības viens ar otru. Lai vai ko tur būvētu, ja blakus būs grausts interese būs ļoti vāja," situāciju raksturo uzņēmējs. J. Dudko piedāvājis veidot akciju sabiedrību, lai īpašumu sakārtotu, pārdotu vai iznomātu, taču tūristu bāzes viesnīcas ēkas īpašniekam intereses par to neesot. "Vai kādam būs interesantas manas vīzijas par svešiem īpašumiem?" J. Dudko vaicā pēc tam, kad saņēmis atteikumu īpašumu attīstīt kopīgi.
Iepriekš vairākus mēnešus J. Dudko veltījis, izauklējot ieceri par tūristu bāzes nākotni, kopā ar arhitektu pat izveidota jaunceļamo ēku vizualizācija, taču – bez rezultāta. Savukārt iegādāties īpašumu par "viņu nosaukto cenu ir neiespējami. Ēkas ir nolietojušās – tās jādemontē. Nopirkt objektu, kurā vēl vajag ieguldīt lielu naudu, utilizējot esošās būves... Neesmu tam gatavs".
J. Dudko piebilst, ka investīcijas, kas jāiegulda tūrismam pievilcīgās vietas reanimēšanā var būt vairāki desmiti miljonu latu. "Ja kreditori cer uz bagātu ārzemju investoru, tas ir vairāk nekā naivi," teic Toms Tamovičs, kura ģimenei, Krišjāņa Barona vēsturiskā īpašuma "Dainas" mantiniekiem, līdzās graustiem pieder zeme. "No stāvēšanas tūrbāzes kompleksa ēkas vērtīgākas nekļūst," viņš piebilst.