Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Jāiztiek ar pilsdrupām

«Ropažos nekad nav bijis īsta muzeja. Pagaidām ir izveidojies tikai skolas muzejs. Pie mums brauc viesi, kas grib redzēt un iepazīties ar novada vēsturi, bet mēs viņiem to nevaram piedāvāt. Vienīgais, ko šobrīd varam – uzņemt viesus Ropažu pilsdrupās un tur stāstīt par savu vēsturi. Tomēr tas nav risinājums. Vajag, lai cilvēkus arī ziemā varētu iepazīstināt ar novada vēsturi, tādēļ nepieciešamas telpas, kur to visu organizēt. Pēdējā laikā daudzi viesi ir prasījuši, vai mums nav muzeja, un diemžēl vienmēr ir jāatbild – nē, viss ir tapšanas procesā,» atklāj A. Planders. Lai gan sākotnējā iecere bijusi par muzeja telpām izraudzīties Ropažu pasta māju, A. Planders pačukst, ka šobrīd aktīvi notiek sarunas un darbi pie tā, lai par muzeja māju kļūtu 19. gadsimta mācītājmuiža «Pilskalni».

Ieskats Indriķa hronikā

Domājot par to, kāds muzejs varētu izskatīties, A. Planders atklāj, ka novada vēsturē ir vairāki notikumi, kuriem ar muzeju ekspozīciju palīdzību gribētu pievērst lielāku uzmanību. «Gribētu veltīt īpašu uzmanību 1205. gada Ropažu kaujai, kad apvienotais zemgaļu, Rīgas bīskapa un Zobenbrāļu ordeņa karaspēks uzbruka lietuviešu karaspēkam. Šis notikums pieminēts arī Indriķa hronikā, tāpēc īpaši ievērojams. Otrs vēsturisks notikums, kam gribētu pievērst pastiprinātu uzmanību, ir Rīgas aplenkšana 14. gadsimta sākumā Vācu ordeņa karā ar Rīgas pilsētu, jo tajā laikā Ropažu pils bija viens no Vācu ordeņa stratēģiskajiem punktiem. Tāpat uzmanība tiks pievērsta Livonijas kara laikam un vēlāk 1905. gada revolūcijai, kā arī Mazās Juglas kaujām Pirmā pasaules kara laikā,» pastāsta A. Planders.

20. un 19. gadsimta atmiņas

Pagaidām par Ropažu novada vēsturi savākta pamatīga informatīvā materiālu bāze, tomēr mazāk esot vēsturisko lietisko liecību. «Ir savākta tāda informatīvā bāze, kas saistās ar hronikām, dokumentiem, Ropažu pili, ierakumiem, tās vēsturi. Pagaidām visas senlietas, kas atrastas Ropažu pilsdrupu izrakumos, glabājas Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā. Bet joprojām turpinām vākt vēstures piemiņas un priecājamies par katru atmiņu, kurā novadnieki ar mums dalās,» saka A. Planders. Viņš atklāj, ka ropažnieki aktīvi iesaistās vēsturisko liecību nodošanā, tomēr lielākā daļa esot 20., retāk 19. gadsimta atmiņas. Visaktīvāk topošajam muzejam tiek dāvātas senas fotogrāfijas. Daļa no tām gan tiek skenētas, jo cilvēki labprāt tās patur sev piemiņā kā ģimenes vērtības no paaudzes paaudzē. Vēsturnieks piebilst, ka vēl priekšā liels darbs pie mutiskās informācijas vākšanas no vecāka gadagājuma novadniekiem.