2008. gadā tika lēsts, ka 94 esošo depo rekonstrukcija un vēl 42 jaunu uzbūvēšana maksātu 198 miljonus latu, raksta "Neatkarīgā Rīta Avīze Latvijai". Nedaudz mazāk – 181 miljonu – izmaksātu visa autoparka un ekipējuma nomaiņa. Tikai viens tā dēvētais kaujas tērps maksā 1000 latu. Bet mašīnu cenas lēšamas simtos tūkstošu. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) pārstāve Inga Vetere atzīst: "Mēs esam ļoti nabags un ļoti dārgs dienests."
Tik liela nauda nav atradusies ne treknajos gados, ne krīzē, ne arī tagad – kad it kā esam atkopušies no tās. Nedaudz lielāku ieinteresētību ugunsdzēsēju problēmas izpelnījās aizpērn, kad Skrundas depo sabruka viena siena un ugunsdzēsēji pārvācās uz celtnieku vagoniņu. Bet drīz vien interese atkal noplaka. Slavējot ASV bruņoto spēku īstenoto Civilās sadarbības programmu un tās ieguldījumus astoņos objektos, Iekšlietu ministrija bezpalīdzīgi secina: "Tā kā lielākā daļa VUGD depo ēku ir kritiskā stāvoklī un nepieciešama ēku renovācija, garāžu paplašināšana un labiekārtošana, bet pašlaik trūkst tam nepieciešamo milzu līdzekļu, tad šī ir viena no iespējām, kā uzlabot esošo situāciju." Protams, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta vajadzības ir nesalīdzināmi plašākas, nekā nosedz amerikāņu specifiskais ieguldījums.
Desmit minūtes nokavētas
VUGD pārstāve Inga Vetere stāsta, ka trešdaļai esošo depo nepieciešams kapitālais remonts vai pat būvniecība no nulles. No darba brīvajā laikā ugunsdzēsēji arī paši ņemot rokā ķelles, lai sienās caurumus lāpītu. Vai gluži otrādi – kaļ tos, lai lielas mašīnas varētu iebraukt savulaik zirgiem būvētajos staļļos. Bet skaidrs, ka tie ir nenormāli risinājumi. Turklāt ar esošajiem depo, lai kādā stāvoklī tie būtu, jau sen ir par maz.
Rīga treknajos gados apaugusi ar ciematu ciematiņiem, un attālumi, kas mērojami uz ugunsgrēku vietām, ir daudz lielāki. Pašlaik vairāki rajoni faktiski nav nosegti – Ādažu puse, Carnikava, Mārupe, Imanta, Zolitūde. 25 % gadījumu ugunsdzēsēji nespēj iekļauties normatīvos noteiktajā obligātajā laikā – piecās minūtēs lielpilsētā, 15 minūtēs mazpilsētā un 25 minūtēs laukos. Brigāžu skaits ir mazāks, brīvprātīgo ugunsdzēsēju sistēma bez valsts atbalsta ir faktiski nomirusi. Šādos apstākļos iedzīvotājiem ugunsgrēku gadījumā atliek paļauties uz pašu spēkiem, kā tas, piemēram, noticis pirms pāris nedēļām Ādažos. Kādai privātmājai aizdegās sodrēji skurstenī, no tiem jumts, taču pārējo ēku pašu spēkiem izdevās glābt. Ugunsdzēsēji ieradās pēc krietnas pusstundas.
Jau 2008. gadā, kad tapa plāns VUGD glābšanai, statistiķi aprēķināja, ka vidējais ierašanās laiks notikuma vietā kopš 1990. gada palielinājies par 30 %. No 7,3 līdz 10,5 minūtēm. Glābšanas plāns nav īstenots, turpretim galvenā ugunsdzēšanas likumsakarība paliek spēkā: pirmās desmit minūtes (ugunsgrēka sākumfāze) ir vissvarīgākās, jo tad uguns izplatīšanās ir divreiz lēnāka nekā ugunsgrēka pamatfāzē.