Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tiesībsargs Juris Jansons Saeimā iesniedzis ziņojumu. Tajā viņa pieaicinātie eksperti vēsta: 30 vizītēs pērn un aizpērn apmeklējot Valsts sociālās aprūpes centrus (VSAC), konstatējuši medikamentu pārmērīgu lietošanu un nepietiekamas sociālās rehabilitācijas aktivitātes.

Psihiatre Liene Jorena pat stāsta – centru mediķu "arsenālā" esot bijuši medikamenti, kam neesot atradusi lietošanas psihiatrisko pamatojumu, un zāļu kombinācijas, ko viņa sauc par bīstamām.

Ar paziņojumu, ka VSAC darbinieki pelnījuši tiesībsarga atvainošanos, jo strādājot pēc vislabākās sirdsapziņas, atbildējusi Labklājības ministrijas (LM) valsts sekretāre Ieva Jaunzeme.

"Nav tā, ka neko nedarītu"
VSAC "Ropaži" vadība kategoriski noraida aizdomas klientu "zāļošanā" un, līdzīgi kā ministrija, atzīst: rehabilitācijas sistēmas pilnveidošanā darāmā netrūkst, bet tas saistīts ar finansiālām iespējām. "Sociālā darba speciālisti nodarbojas ar klientu sociālo rehabilitāciju – māca sevi aprūpēt. Tas notiek gan pulciņos, gan citādi. Māca gatavot ēst, uzturēt kārtībā apģērbu, higiēnu. Tas viss, uzskatu, norit labi. Tiesa, ar garīgi slimo sociālo rehabilitāciju varbūt ir problēmas. To grūti piemērot klientiem, kas saslimuši ar šizofrēniju. Cilvēkam, kas bijis, piemēram, mūziķis vai skolotājs, jāatrod piemērota nodarbošanās. Protams, skolotājus varam iesaistīt pulciņos, mūziķus – ansambļos, bet tāda nodarbinātība kā ārzemēs, kur noslēdz līgumu ar uzņēmumu, mūsu klienti strādātu un saņemtu atalgojumu, – pie mums tas nav iespējams," atzīst "Ropažu" Sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas nodaļas vadītāja Stefānija Albova.

"Pie mums dzīvo cilvēki ar augstāko izglītību un profesiju. Pulciņi ir, piemēram, rokdarbniecēm. Vīrieši... liek puzles, spēlē dambreti, darbojas trenažieru zālē, ziemā notiek slēpošana. Viss, protams, tikai tiem, kas vēlas piedalīties," piebilst viņas vietniece Sarmīte Šukste. "Bet pulciņi vairāk saistīti ar brīvā laika pavadīšanu – ne darba iemaņu apgūšanu," atgādina nodaļas vadītāja.

"Mums ir arī pusceļa māja, kuras iemītniekus gatavojam dzīvei ārpus centra – grupu dzīvokļos, pēc tam sociālajos. Piecos gados uz grupu dzīvokļiem esam palaiduši 17 cilvēkus. Viņiem notikusi arodapmācība – teiksim, šuvējiem vai veļas šķirotājiem. Tagad pusceļa māja atkal ir pilna. Tā ka nav tā, ka mēs neko nedarītu," viņa piebilst.

"Vai slikta veselība ir mūsu interesēs?"
Pusceļa mājā dzīvei gatavo tos, kam, nodaļas vadītājas vārdiem, bērnunamos bijušas problēmas ar sociālo izglītību – "viņi savā laikā netika tā sagatavoti kā tagad bērnunamos – nav pašaprūpes iemaņu. Taču psihiska slimība cilvēku pavada visu mūžu, un, arī ja viņš iemācās ar to sadzīvot, tomēr jālieto medikamentu uzturoša deva. Mēs klientus nezāļojam, kā uzskata tiesībsargs. Viņi saņem tikai uzturošo terapiju – lai varētu dzīvot, neapdraudot sevi un citus," uzsver S. Albova.

"Esam drusku pārapdzīvoti – tur viņam (tiesībsargam – aut.) taisnība, bet [sociālās aprūpes centrs] "Saulstari" [Ogrē] ir avārijas stāvoklī, un bijām spiesti šos klientus izvietot citās "Vidzemes" filiālēs," atzīst "Ropažu" vadītāja Laima Gornostaja.

"Zāles izmaksā daudz, un neesam ieinteresēti bojāt viņu klientu veselību. Neviena, ticiet man, cilvēki taču šeit dzīvo daudzus gadus! Ir tikai zāles, ko lieto, lai veselības stāvoklis būtu stabils. Zāles izraksta mūsu psihiatrs un ne jau vienu terapiju visam mūžam. Klienta veselības stāvoklis var mainīties, un viņš nokļūt slimnīcā. Arī tur ir psihiatri, un visi kopīgi lemj par vispiemērotāko terapiju," pie zāļu temata atgriežas S. Albova.

Iestāties gribētāju netrūkst
"Mūsu valsts atšķiras no rietumzemēm," tiesībsarga pieminētos deinstitucionalizācijas jautājumus komentē filiāles vadītāja. "Daudzi piederīgie nav gatavi uzņemties ikdienas aprūpi. [Iestāties] gribētāju ir vairāk nekā centra iemītnieku. Viena klienta uzturēšana mums izmaksā apmēram 300 latu mēnesī. Ja ģimene saņemtu šādu naudu, varbūt daudzas būtu gatavas algot aprūpētāju," materiālu problēmu iemeslu, kas kavē resocializāciju, min nodaļas vadītāja.

"Deinstitucionalizācija, ko sakarā ar sociālās aprūpes centriem iecerējusi LM, manuprāt, paredz tieši šādu iespēju – nauda seko klientiem," piebilst L. Gornostaja, atzīstot – rīt ap brokastlaiku tas nav iespējams.

"Arī pašvaldības nav gatavas uzreiz celt multifunkcionālus namus – tādus, kur kopā dzīvotu vecie ļaudis un cilvēki ar viegliem garīgās attīstības traucējumiem, – lai tādi centri kā mūsējais paliktu tikai "vissmagākajiem" klientiem – pirmās grupas invalīdiem, kam nepieciešama diennakts aprūpe un uzraudzība," atgādina S. Albova. "Pakāpeniski valsts droši vien līdz tam nonāks, bet diez vai tas notiks divos trīs gados, sevišķi tāpēc, ka neskaidrs ir arī ES finansējums tuvākajam laikam," prognozē S. Šukste.

Tiesībsarga uzaicinātie eksperti apmeklējuši "Ropažus". "No pulksten 11 līdz pieciem izrādījām iestādi, no pieciem līdz sešiem runājām, diskutējām," atceras S. Albova. "Pārmeta, ka esam nedaudz pārapdzīvoti, bet norādījām, ka tā ir ārkārtas situācija. Ārzemju viesim likās, ka istabas ir tumšas, mēbeles nemodernas." Viņš gan atzinis, ka priecē centra klientu atvērtība sarunām, un nešķietot, ka vairums būtu nomāktā noskaņojumā.

Par ierobežojumiem nesūdzas
Tumšs iespaids par telpām nerodas, kad kopā ar darbiniecēm izstaigājam vairākus ēkas stāvus – paviesojamies pusceļa mājas istabiņā un virtuvē, ielūkojamies ēdnīcā, kapelā, kur reizi mēnesī notiek tradicionālo konfesiju dievkalpojumi, "baltajā istabiņā" – centra iemītnieku intīmo tikšanās reižu vietā: nelielā telpā ar brūni polsterētām sienām un virs gultas novietotu ekrānu, kur mūsu viesošanās brīdī vērojams dabasskats nomierinošos toņos. Apmeklējam zāli, kur vairākas VSAC iemītnieces ada zeķes, šalles un citas ikdienā noderīgas lietas. Viena no vairākām nodarbību (piemēram, vizuālās mākslas) vietām ir arī bibliotēka.

Lielum lielā vairumā satikto VSAC iemītnieku teiktajā atkārtojas atziņa, ka ar dzīvi centrā viņi ir apmierināti un par garlaicību nesūdzas, jo interesantu nodarbju ir daudz. Jau vadītājas kabinetā ritošās sarunas laikā ienāk vecāks kungs, kas norūpējies par galda spēļu, rotaļu automašīnu un citu iecienītu mantu atgādāšanu no viņa iepriekšējās dzīvesvietas "Saulstaros" un ir apmierināts, kad vadītāja un kolēģes apsola tās atgādāt. "Viss pa vecam," viņš atbild uz jautājumu, kā patīk "Ropažos", pauž prieku par iespēju kopt istabas puķes un vasarā darboties dārzā. "Alfrēdiņš pieder pie trešās aprūpes grupas. Visu laiku jāuzrauga viņa apģērbs, jāpavada uz nodarbībām, jāuzrauga, lai atceras ierasties pusdienās. Pārcelšanās viņam tomēr ir zināma psiholoģiska trauma," "Saulstaru" bijušo iemītnieku raksturo vadītāja.

"Patīk, viss ir kārtībā, visādas nodarbības, eju strādāt par šuvēju. Attieksme laba. Brīvajā laikā ņemu grāmatas no bibliotēkas, apakšstāvā, kur ir internets, runājos skaipā ar mammu," stāsta pusceļa mājā satiktā Irina, jauniete, kas drīz dosies uz grupu dzīvokli ārpus centra.

"Sakiet, lūdzu, no kuras avīzes?" virtuves durvīs pieklājīgi apjautājas trīsdesmit četrdesmit gadus vecs vīrs, bijušais mežsargs, kas arī ir ceļā uz dzīvi ārpus centra. Verners iestādē dzīvo trīs gadus. "Esmu apmierināts, ka ātri nokļuvu pusceļa mājā. Te var izvērst spējas, piepildīt vēlmes. Mācāmies gan gatavot ēst, gan darboties ar datoru. Vasarā var palīdzēt dārzā. [Nodarbības] aizpilda daudz brīvā laika. Ļoti patīkami," arī Verners par garlaicību vai nomāktību nesūdzas.

Bibliotēkā sastaptā Sandra lasītavas datorā mēdz spēlēt kārtis, viņai rokā CD atskaņotājs – klausoties deju mūziku, jo apmeklējot deju pulciņu. Piedalījusies arī vietējā "Popielā" (šo konkursu, vadītājas stāsta, klienti esot ļoti iecienījuši), kur tēlojusi Viktoru Lapčenoku. Pašlaik nākot no sardzes telpas, kur mēdzot palīdzēt darbā dežurantam.

Atceļā no zāles S. Albovu tomēr sastop meitene, kas sūdzas par tabletēm, no kurām nākot miegs. "Viņa gan ir tik enerģiska, ka ieaijāt snaudā būtu grūti," ar smaidu nosaka filiāles vadītāja un piebilst, ka mainīgais noskaņojums drīzāk varētu būt drauga apciemojuma nepacietīgās gaidīšanas dēļ.