J. Ozoliņš bija gan kā Carnikavas teātra studijas "Nagla" režisors, gan Tautas nama "Ozolaine" kultūras pasākumu organizators viena līguma ietvaros. Viņš labprātīgi atstājis pasākumu organizatora amatu, taču režisora darbu, kas bijis pieaudzis pie sirds, pamest nav vēlējies. Jānis tika pie jauna līguma, kas paredzēja vairāku nopietnu gada nogales pasākumu sarīkošanu divu mēnešu laikā. Viņš to paveicis, taču līgums netika pagarināts. Tā vietā J. Ozoliņu pārsteidza uz režisora vietu sarīkotais konkurss. Nākamais trieciens bija tas, ka viņš, neraugoties uz pieredzi, netika izvirzīts uz konkursa otro kārtu.
Mājieni, ka teātris būs jāpamet
Režisors lūdzis līguma pagarinājumu vismaz uz šā gada pirmo mēnesi, lai ar "Trīnes grēkiem" varētu doties uz apriņķī nozīmīgāko teātru sacensību, rakstījis oficiālu iesniegumu pašvaldībai. "Skate ir prestižs – tas neceltu tikai manu godu, bet arī spodrinātu Carnikavas vārdu." Tas, ka atbilde tā arī nav saņemta, Jāni darījis bažīgu, jo pašvaldībai, kā nosaka likums, mēneša laikā jāatbild.
"Tas tikai apstiprināja manas aizdomas, ka no manis vēlas atbrīvoties kādu personisku antipātiju dēļ, taču – vai tā var rīkoties pašvaldības darbā?" J. Ozoliņš atzīst, ka pirmās bažas radījis režisora atalgojuma samazinājums līdz nieka 30 latiem mēnesī, kas paskaidrots ar atdeves trūkumu, tomēr viņš ne reizi nebija saņēmis rakstisku aizrādījumu vai rājienu. Tāpat netika novērtēts virsstundu darbs. Radušies saspīlējumi attiecībās ar darba devēju atmosfēru vērtuši arvien neveselīgāku.
Jānis vairākkārt bija saņēmis mājienus, ka pašvaldība vēlas ar viņu pārtraukt darba attiecības. "Tā iespaidā uzrakstīju atlūgumu uz abpusēju vienošanos, nevēlējos tiesāties par savu taisnību, kaut zināju, ka darbiniekus tik vienkārši nedrīkst atlaist."
J. Ozoliņam bijis izveidots scenārijs, lai februāra sākumā nosvinētu teātra studijas piecu gadu jubileju, taču e-pasts ar lūgumu jubilejas pasākumu atļaut sarīkot palicis neatbildēts.
Pašlaik J. Ozoliņš māca saskarsmi Rīgas dizaina vidusskolā, kā arī resocializācijas programmā gandrīz visās Rīgas ieslodzījuma vietās. Paralēli tam kopā ar bijušo Carnikavas aktrisi Guntu Tomsoni nodibinājis savu teātra biedrību "Buratino", taču šoreiz – galvaspilsētā.
Ne rads, ne draugs
Carnikavas novada domes Izglītības un kultūras nodaļas vadītāja Elita Terentjeva, kura vadīja Tautas namu "Ozolaine" laikā, kad tajā sāka strādāt J. Ozoliņš, atzīst, ka oficiāla vēstule, kurā būtu uzskaitīti režisora trūkumi, patiešām nav rakstīta. J. Ozoliņam izsūtīta vien vēsts par to, ka uz otro kārtu konkursā uz vakanto režisora amatu viņa kandidatūra netiek izvirzīta. "Tā, ka darba devējs par katru cenu gribētu viņu paturēt un neparko nelaist projām, nebija. Un Jānis pats arī to labi zina. Es gan uz viņu liku lielas cerības, gribēju gatavot kā manu aizstājēju, taču viņa attieksmes izmaiņa panāca pretējo."
Tautas nama vadītājas amatu ieņēma bijusī Baložu kultūras nama vadītāja Ilze Reinholce. E. Terentjeva apgalvo, ka kolektīvam piedāvāts izvēlēties – turpināt strādāt ar Jāni vai pieņemt jaunu režisoru. Kā labu zīmi E. Terentjeva vērtē to, ka uz mēģinājumiem pie Z. Neimaņa turpinot nākt arī J. Ozoliņa atbalstītāji. "Jānim bija trūkumi. Nereti pēkšņi atcelti mēģinājumi, mainīgs dalībnieku skaits, jo aktieri nespēja izturēt šādu darba stilu. Viņam režisora darbs bija tāda bērnu spēlīte. Žēl, ka Jānis vēlas kaut ko atrisināt publiski. Viņš ir spējīgs, bet viņš nedega par savu lietu." Jānis gadiem esot izvēlējies iestudēt tikai īsas viencēliena izrādes. "Trīnes grēki" esot izņēmums un, pēc E. Terentjevas vārdiem, tapusi tādēļ, ka režisors "jutis zem kājām degam zemi".
19. janvārī notikušajā Pierīgas amatierteātru skatē carnikavieši nepiedalījās. E. Terentjeva skaidro, ka iemesls tam ir nevis jukas teātrī, bet Rūdolfa Blaumaņa 150. jubileja: "Trīnes grēki", pārveidotā Z. Neimaņa režijā, tiks izrādīti jubilejai veltītā Latvijas amatierteātru skatē marta sākumā.
Pieņemot darbā Z. Neimani, ņemta vērā viņa gandrīz 40 gadus ilgā pieredze teātrī. "Neimanis ir profesionālis. Gan vērojis labāko režisoru darbu, gan pats strādājis par režisoru. Šādas prasmes nevienam no pārējiem kandidātiem nebija." E. Terentjeva noliedz, ka svaru kausi par labu Z. Neimanim nosvērušies viņa popularitātes dēļ vai tādēļ, ka viņš ir carnikavietis. Tāpat režisoru maiņu saistīt ar tuvojošām pašvaldību vēlēšanām būtu muļķīgi, uzskata E. Terentjeva. "Protams, es Neimaņa kungu jau pazinu, taču manis pat nebija konkursa komisijā! Viņš nevienam domē nav ne rads un pat ne draugs."
Ozoliņš – lats, Neimanis – eiro
"Nebūšu ļoti objektīva viedokļa sniedzēja, jo Jānis ir mans režisors, pie kura es pirmo reizi vispār uzkāpu uz teātra skatuves – ap saviem 50," sarunu iesāk Ruta Kaupe, galvenās lomas atveidotāja Carnikavas teātrim tik nozīmīgajā P. Putniņa lugā "Viena no simts". "Jānis ar savu pārliecināšanu, nē, es pat teiktu – ticību man, aizvadīja mani līdz apriņķa teātru skatei, kur mani novērtēja profesionāļi," atzīst sieviete.
"Varbūt es uz kaut ko pievēru acis, jo viņš bija režisors, kurš lika man noticēt sev pašai un izvilka mani saulītē." R. Kaupe piebilst, ka viņai ar Jāni gadījušās arī domstarpības, ne vienmēr redzējums sakritis, taču "ja es gribu pateikt, ka cilvēkam jāmainās, nepublicēju to avīzē, bet izrunājos ar viņu pašu". Sieviete teic, ka viņa svārstījusies, vai pēc Jāņa aiziešanas palikt teātrī, taču Z. Neimanis ar savu atšķirīgo darba stilu ieintriģējis, tāpēc teātra studiju pārmaiņu vējos nav pametusi. Vai teātris ir palicis zaudētājos bez J. Ozoliņa, viņa ir gatava vērtēt tikai pēc laika. "Ja arī jaunais režisors mūs aizvedīs tikpat tālu kā Jānis, tad es varēšu salīdzināt."
Teātra studijas dalībnieki notiekošo vienojušies dēvēt par "pārmaiņu procesu", pagaidām nevērtējot, vai pārmaiņas ir labas vai ne. R. Kaupe notiekošo salīdzina ar drīzumā gaidāmo valūtas maiņu, tikai neesot neviena, kas aktieriem "kā Dombrovskis noargumentētu [režisoru maiņas] ieguvumus un zaudējumus".
Gundega Krastiņa, aktrise, kas teātra mēģinājumus vairs neapmeklē: "Varu teikt tikai visu to labāko par Jāni – gan kā par režisoru, gan cilvēku. Ne velti Jānis ieguva gada labākā Pierīgas režisora godalgu. Viņš ļāva improvizēt un bija taktisks savos aizrādījumos. Viņš prata neuzbāzīgi un rotaļīgi panākt to, lai mēs, amatieri, uz skatuves atraisītos."
Ik gadu Carnikavā notiek Pierīgas amatierteātru svētki "Mīlestības ķīmija", kuru rīkošana, pēc G. Krastiņas domām, bijusi vēl viens Jāņa triumfs. Jāņa aiziešana bijusi "ļoti liels pārsteigums gandrīz visiem aktieriem". "Nebija tā, ka mūs sasauktu visus kopā un jautātu, vai gribam citu režisoru. Nē, mēs negribējām citu režisoru. Viņš bija nesaprašanā, un mēs bijām nesaprašanā. Kolektīvs pat bija gatavs rakstīt atbalsta vēstuli, ka mums nevajag citu režisoru, taču vadības lēmums panāca savu," vērtē G. Krastiņa.
Nav dūmu bez uguns
Zigurds Neimanis atzīst – sākot vadīt teātra studiju "Nagla" pirms trim nedēļām, jutis gaisā virmojam neapmierinātību. Tomēr neviens no aktieriem, kas piedalās "Trīnes grēkos", teātri nav pametis, tāpēc Z. Neimanis spriež, ka kolektīvs pārmaiņas ir pieņēmis. "Ja aktieriem nepatiktu, teiktu: "Paldies, iešu citur!" Mans pirmais uzdevums no kultūras nama vadības puses ir godpilni aizvadīt "Trīnes grēkus" līdz skatei marta sākumā."
Priekšgājēja ieguldījums esot jūtams tajā, ka aktieri labi pārzina tekstu, izveidotas veiksmīgas mizanscēnas. J. Ozoliņa atstādināšanu Z. Neimanis komentē īsi: "Domāju, ka nav dūmu bez uguns." Kolektīva pastāvēšana piecus gadus gan ir labs rādītājs, uzskata Z. Neimanis. "Tomēr pirms tam aktieri arī strādāja, tāpēc tas nav ne mans, ne Jāņa nopelns, ka cilvēki te izveidojušies par labiem pašdarbniekiem."
Z. Neimanis skaidro, ka, tāpat kā citi kandidāti, uz vakanto režisora vietu aizsūtījis pieteikuma vēstuli un CV un gaidījis rezultātus. "Tā kā dzīvoju Garciemā, vakance man likās saistoša. Lielākais prieks, ka ir dažādu paaudžu entuziasti, nevis tikai veco ļaužu kolektīvs.
J. Ozoliņa atstādināšanu Z. Neimanis komentē īsi: "Domāju, ka nav dūmu bez uguns."/Foto: www.aktieris.lv
E. Terentjeva savukārt apgalvo, ka kolektīvam piedāvāts izvēlēties – turpināt strādāt ar J. Ozoliņu vai pieņemt jaunu režisoru./Foto: Carnikavas pašvaldības arhīvs