"Līgumu pat neizlasīju un uzliku parakstu, jo ne mirkli nebija pat mazāko aizdomu," stāsta Jānis Reiters no Olaines. Lai atrisinātu naudas grūtības, 24 vecais vīrietis piekritis paziņas Anša Krūmiņa aicinājumam dibināt firmu. Taču iespaidīgā peļņa tā arī palika tukši solījumi, un Jānis par savām mājām nu sauc kopmītnes.
Jānis jau sarunas sākumā atzīst, ka īsti vairs necer atgūt zaudēto dzīvokli, tomēr piekrīt atklāti dalīties savā stāstā. "Ar Ansi iepazinos laikā, kad strādāju kādā Olaines zemnieku saimniecībā par palīgstrādnieku. Darba starplaikos mēdzām sarunāties, un neslēpu, ka man pieder ar parādiem apgrūtināts dzīvoklis, ko mantoju no mirušā tēva." Jānis atzīst, ka par draudzīgo kolēģi radies iespaids kā par godprātīgu cilvēku. Darbs saimniecībā apsīcis. "Ar Ansi ilgāku laiku nesazinājos vispār, vien dažas reizes garāmejot sasveicinājāmies." Augusta sākumā Jānis tālrunī saņēmis īsziņu, kurā bijušais kolēģis piedāvājis sarunāt "vienu mazu biznesu".
"Viņš paskaidroja, ka esot daudz piedāvājumu celtniecībā, bet nepieciešama firma, ko varētu atvērt uz mana vārda. Pēcāk firmu no manis atpirktu, taču darbs būtu arī man." Jānis atzīst, ka dzīvokļa parāds un naudas grūtības likušas pieņemt lēmumu. "Nesekoju līdzi informācijai plašsaziņas līdzekļos, nepakonsultējos ne ar vienu piederīgo. Tad droši vien krāpniecības pazīmes būtu saskatītas jau agrāk," savu kļūdu atzīst Jānis.
Izkrāpj par nieka 4000 latu
Bijušais kolēģis stāstījis, ka ar jaundibināto firmu plāno piedalīties valsts izsludinātajā konkursā uz Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas jumta rekonstrukciju. "Biju jau iepriekš presē lasījis, ka jumta rekonstrukcija patiešām tiek plānota un ka valsts šim mērķim piešķīrusi ievērojamu līdzekļu summu." Taču A. Krūmiņš apgalvojis, ka pirms firmas dibināšanas nepieciešams kapitāls 25 000 latu apmērā. "Daļu no šīs summas viņš solīja sarūpēt, daļa bija jāsarūpē man. A. Krūmiņš piedāvāja ieķīlāt manu dzīvokli – tikai uz konkursa laiku."
No Jāņa tikusi pieprasīta arī zemesgrāmatas kopija, pēdējais komunālo pakalpojumu rēķins un īpašuma novērtējuma akts, kas Jānim gan nav bijis. "Šajā sakarā Ansis paziņoja, ka tā vietā pietiekot ar aizdevējiestādes pārstāvja – novērtētāja – vizīti." Pēc novērtēšanas sekojusi vizīte pie notāres, kur, izmantojot puiša acīmredzamo nekompetenci šajā jomā, dzīvoklis ticis nevis ieķīlāts, bet pārdots jaunam īpašniekam – Allai Butakovai par nieka 4000 latu. "Brīdī, kad centos iepazīties ar līguma pilnu saturu, A. Krūmiņš mani traucēja ar savu runāšanu. Kā vēlāk izrādījās, dokuments, ko parakstu, ir pirkuma-pārdevuma līgums. Vēlāk arī atklājās, ka dzīvokļa novērtētājs bija A. Butakovas izdotās universālpilnvaras īpašnieks Igors Andrejevs. Jāpiebilst, ka pati pircēja manā dzīvoklī nekad nebija pat bijusi."
Pēc līguma parakstīšanas visi kopā devušies uz banku. "Kad nauda tika pārskaitīta uz manu kontu, uzticoties A. Krūmiņa stāstītajam par visu iepriekš minēto sakarā ar firmu un tās piedalīšanos valsts konkursā, tajā pašā bankā 4000 latus noņēmu no sava bankas konta un devos uz I. Andrejeva automobili, kur naudu nodevu A. Krūmiņam, kurš teicās to pārskaitījis uz jaundibināmās firmas kontu." A. Krūmiņš turpat mašīnā noskaitīja apmēram vienu tūkstoti latu I. Andrejevam, savukārt Jānim iedevis 50 latu "sīkiem izdevumiem". Tālāk sazināšanās ar Ansi notikusi tikai telefoniski. Savukārt 27. septembra vakarā ieradies I. Andrejevs, kurš paziņojis – ja Jānis no tēva dzīvokļa neizvāksies labprātīgi, atlauzīs durvis.
Notāre: Jānis apgalvoja, ka līgumu saprot
Jānis stāsta, ka pašlaik dzīvoklim ir nomainītas durvis un tajā neviens nedzīvo. "Izvācos, jo juridiski lieta notikusi pareizi un mani patiešām varēja no turienes izlikt." Vaicāts, kāpēc, viņaprāt, krāpniekiem bija vajadzīgs viņa divistabu dzīvoklis, Jānis pauž, ka visdrīzāk abi "biznesmeņi" bijuši naudas grūtībās un parādos, tāpēc meklējuši kādu jaunu cilvēku bez zināšanām. Nu Ansis ir nozudis. Paziņu un ģimenes mudināts, Olaines Mehānikas un tehnoloģijas koledžas Vides aizsardzības tehnoloģijas students Jānis vērsies policijā.
Taču, kā jaunais vīrietis apgalvo, policija nedara absolūti neko. "Man nav nekādas uzticības Olaines policijai. Iesniegumu viņi ir saņēmuši, bet nav pilnīgi nekādas reakcijas." Jānis atzīst, ka iesniegums, ko sūtījis Ekonomikas policijai un Valsts policijai, visticamāk, Olaines iecirknī nonācis atkritumu grozā. "Man nav naudas, lai apmaksātu juristu. Esmu apkrāpts un palicis bez dzīvokļa." Ar Olaines policijas inspektoru, kas par šo lietu ir atbildīgs, "Rīgas Apriņķa Avīzei" sazināties neizdevās.
Zvērinātā notāre Ingūna Bobrovska, kura bijusi klāt brīdī, kad ticis parakstīts dzīvokļa pārdošanas līgums, atzina, ka 20 darba gadu laikā šis ir otrais vai trešais šāda veida gadījums. "Puisis pret mani bija iesniedzis prasību gan policijā, gan notāru padomē. Viņam staigā līdzi kaimiņiene," stāsta I. Bobrovska un turpina, ka nevienu notāra birojā aiz rokas iekšā nevelkot.
"Latvijā ir atļauts pašam sastādīt ķīlāšanas, pārdošanas, dāvinājuma un tamlīdzīgus līgumus. Lai nebūtu jāmaksā notāram, daudzi to praktizē. Arī šajā gadījumā šie bija privāti dokumenti, un notāram nav tiesību iejaukties ar saviem komentāriem, ka tos nevajadzētu parakstīt." Notāre atzīst, ka personīgi nepazīst nedz Jāni, nedz tagadējos dzīvokļa īpašniekus. "Ja cilvēks pats pārskaita naudu, tam nav nekāda sakara ar notāru. Šis cilvēks lasa latviešu valodā un visu saprot. Ja kāds ir iedomājies, ka notāri sēdēs un pārlasīs dokumentus, ko klienti sagatavojuši, tad varu teikt, ka tā nav. Protams, uzdodam jautājumu, vai viss ir saprotams."
Pretēji Jānim, I. Bobrovska apgalvo, ka šāds jautājums ticis uzdots un Jānis atbildējis apstiprinoši. "Saprotu, ka cilvēks nu ir izmisumā. Taču juridiski viss ir noticis korekti." Sieviete prognozē, ka arī tiesā un policijā kaut ko pierādīt būs grūti. Notāre uzsver: līgumā bijis skaidri norādīts, ka tas ir pirkuma līgums, un pat ticis norādīts jaunā īpašnieka vārds. Lai izvairītos no nepatīkamām situācijām, I. Bobrovska iesaka cilvēkiem rūpīgi lasīt līgumu, ko paraksta. "Ja nav pārliecības, jājautā."