Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Automašīnas piekabē kārtīgi salikts guļ Zemessardzes 54. Inženiertehniskā bataljona Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas (NMN) rotas darbinieku jaunākais "loms" – vairāki desmiti aprūsējušu šāviņu. Zinātāji teic – esot gan no Pirmā, gan Otrā pasaules kara, gan vācu, gan krievu, gan citu valstu. Artilērijas munīcija, granātas, mīnmetēju lādiņi, raķetes, mīnas. Visas tās tiks nogādāts iznīcināšanai Ādažu poligonā.

Šis ir atgādinājums par to, ka Cekulē munīcijas noliktavas atrodas jau kopš pagājušā gadsimta 20. gadiem, vēlāk tās izmantoja gan PSRS, gan Vācijas bruņotie spēki, bet Otrā pasaules kara laikā tās tika uzspridzinātas, un apkārtnē nonāca liels daudzums nesprāgušas munīcijas. Daļa virs zemes, lielāka daļa – nelielā dziļumā zem virskārtas.

2004. gadā bīstamo Cekules apkārtni vairāku desmitu hektāru teritorijā apsekoja speciālisti no Vācijas, kuri veica skenēšanu. NMN rotas komandieris kapteinis Oskars Lejnieks zina stāstīt, ka gan šie dati, gan praktiskā pieredze liecina – daudz vairāk nesprāgušas munīcijas ir labajā pusē Cekules mežā iebraucamajam ceļam.

"Man to pat grūti izskaidrot. Vienā ceļa pusē ir atrasti 15 lādiņi, otrā – vairāk nekā 700. Iespējams, ka tajā pusē bija šīs uzspridzinātās noliktavas. Nesprāgušās bumbas tika vāktas bumbu bedrēs un pēc tam aizbērtas ciet. Atsevišķas bedres, kur ir īpaši liela nesprāgušās munīcijas koncentrācija, var atrast vēl joprojām."

Norādītajā virzienā nedaudz tālāk pa sānceļu mežā zemi rok mini traktors, bet kāds desmits vīru augsni baksta ar tādiem kā šķēpiem. Apmācītam speciālistam ar piemērotu aprīkojumu tā rīkoties neesot bīstami, taču citi to noteikti nedrīkst darīt. Cekulē ir bijuši gan smagi ievainojumi, gan letāli iznākumi sēņotāju un arī krāsainā metāla meklētāju vidū (starp citu, nodot un pieņemt munīciju metāla uzpirkšanas punktos ir krimināli sodāma rīcība). Turpat blakus zemē nolikti vairāki nelieli atradumi. Tātad, nosakot rakšanas vietu, kļūda nav pieļauta.

Cekules apkārtnes plānveidīga attīrīšana no sprādzienbīstamajiem priekšmetiem tika sākta aptuveni 2000. gadā, bet pēdējos septiņos gados, tuvojoties ziemai, Nesprāgušas munīcijas neitralizēšanas rotas darbinieki šeit rīko nedēļu ilgas mācības. Šinī gadījumā apzīmējums "mācības" gan neatteicas uz pašu sprāgstvielu meklēšanu, ko profesionāļi jau ir apguvuši un slīpē izsaukumos, kas pienāk katru dienu. Vairāk uz organizatorisko pusi – uzdevumu plānošana, nometnes izvietošana, komandas saliedēšana, savstarpējā sadarbība ar citām Nacionālo bruņoto spēku struktūrvienībām. Pasākuma laikā tā dalībnieki – vairāki desmiti profesionālā dienesta karavīru un zemessargu – dzīvo turpat netālu mežā izveidotā nometnē. Guļ teltīs, ēd karalauka virtuves sagatavoto ēdienu.

Uz jautājumu, kāds varētu būt aptuvenais saglabājušos bīstamo priekšmetu skaits Cekules mežos, Oskars Lejnieks precīzu atbildi sniegt izvairās: "Par to var spriest tikai pēc munīcijas vienību skaita, ko mēs esam savākuši pa šiem 8–10 gadiem. Pirmajās reizēs nedēļas laikā salasījām kādus piecus tūkstošus, pēc tam – ap diviem tūkstošiem. Pēdējos gados ir starp diviem un astoņiem simtiem."

Vai būtu iespējams, strādājot katru dienu, teritoriju iztīrīt, piemēram, mēneša laikā? "Lai to izdarītu, gan bruņoto spēku, gan pašvaldības finansiālās iespējas ir par mazu. Lai šo teritoriju attīrītu, ir nepieciešama gan ļoti liela nauda – un runa ir par miljoniem, gan ilgs laiks. Mēneša laikā to noteikti nav iespējams paveikt. Domāju, ka pat ne gada laikā, ja strādātu katru dienu astoņas stundas. Tam ir nepieciešama speciāla tehnika, katrs zemes kubikmetrs ir jāpārcilā. Un nevis metra, bet, iespējams, pat piecu metru dziļumā. Tikai tad varēs teikt, ka šī ir daudzmaz droša teritorija."

Pēc Oskara Lejnieka vārdiem, otras ar militāro piesārņojumu tik bagātas vietas kā Cekule Pierīgā neesot. Uz dažām gan sanākot izbraukt biežāk nekā citur: "Ķekavas novads, Daugmale, kur bija aktīvas karadarbības vieta Pirmā pasaules kara laikā. Vēl arī Garkalne, kur bija padomju armijas daļa un nereti tiek atrasta mācību munīcija. Ir atsevišķas vietas, no kurām īsā laikā pienāk vairāki izsaukumi, bet tad ilgu laiku ir klusums. Tam var būt izskaidrojums. Gadās, ka viesojamies skolās un stāstām bērniem par savu darbu, par to, cik tas ir bīstami. Un jau nākamajā dienā mums no tās puses ir četri, pieci izsaukumi. Nesen tā bija Baldonē..."

Iepriekš:
Par dzīvības briesmām Cekulē brīdinās zīmes