1840. gadā celtā ēka ir viens no retajiem guļbūves kapličas paraugiem, kas saglabājies ne vien Rīgas reģionā, bet visā Latvijas teritorijā. Turklāt, tā ir arī augstvērtīgas celtniecības paraugs – būve ir arhitektoniski proporcionāla, ainaviski izbūvēts zvanu tornītis, pār tās durvīm ir segmenta veida pārsedze, kas sastopama ļoti reti. "Tā ir mīļa un reizē ļoti filigrāna," piebilda Stopiņu novada iedzīvotāja, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Vita Banga, kura kapličas pētīšanā ieguldījusi ne vien profesionālās prasmes, bet arī sirdsdegsmi.
Savukārt Stopiņu novada vēstures muzeja vadītāja Renāte Priede atklāja ko tādu, kas ikdienas steigā daudziem palicis neievērots": "Līdz pat 20. gadsimta sākumam guļbūvēs, īpaši Latvijas arhitektūrā, tika iegrebtas aizsardzības zīmes. Arī šai kapličai namdaris ir tādas ielicis." Ieskatoties vērīgāk, kapličas sienu baļķos iegrebts krusts, kas aizsargā no ļaunajiem gariem un slimībām, kā arī citas aizsardzības zīmes.
Laika zobs darījis savu – ēka ir iegrimusi. Tomēr novada domes priekšsēdētājs Jānis Pumpurs norādīja – jau tiek meklētas iespējas un izskatīti varianti, kā pareizāk seno kapliču restaurēt. "Kapliča ir atguvusi elpu. Kultūrvēsturiskais statuss mums paver lielākas iespējas piedalīties Eiropas Savienības projektos, jo seno ēku restaurācija nenoliedzami ir dārgs process."
Līdz pat 2009. gadam, kad tika uzcelta jaunā kapliča, izvadīšana notikusi senajā guļbūvē. Arī tagad, ja ir vēlēšanās piederīgos izvadīt no vēsturiskās celtnes, to var darīt.
