Šādu mazo pārkāpēju pieķeršana ir ceļu policijas uzdevums, savukārt fotoradariem jānes atbildība par ātrākiem braucējiem.
Fotoradars neaizkavē
"Smalkais mērs – cilvēkiem, rupjais – automātiem!" P. Timrots novērojis, ka, parādoties fotoradariem, no ceļiem pazuduši policisti. "Bija pierasts pie tā, ka jārēķinās – reizi pa reizei uz ceļa stāvēs policija. Reizi vai divas gadā apturēs, aprunāsies. Tagad viens liels resurss – simtiem cilvēku, mašīnu, formastērpu un pistoļu, bākuguņu – vispār netiek izmantots. Un tā radās doma, ka to sakārtot. Atstāt smalko darbu cilvēkiem, kas ir profesionālāki, iejūtīgāki, pieredzējušāki un spēj labāk izprast situācijas, bet pārējo – radariem. Tādā veidā tiktu izmantoti abi resursi, kontrole būtu vērīgāka un darbs precīzāks," uzskata P. Timrots.
Iniciatīvas skeptiķi izvirza argumentu, ka, nosakot pielaidi līdz 15 km/h, šoferi sāks braukt ātrāk. "Atvainojiet, ir taču simtiem ceļu policistu, kas varētu strādāt, parādīties jebkur un jebkādā veidā – gan no braucošas, gan stāvošas mašīnas. Un vietās, kur tiešām ir svarīgi braukt ar 50 km/h, apturēt, sodīt un galvenais – aizkavēt pārkāpēju.
Man liekas, ka tas ir daudz nepatīkamāk nekā fotoradars, kurš vispār nevienu neaizkavē. Sodu var samaksāt pēc gada un ātru braucienu nopirkt avansā. Ja cilvēki domā, ka visi varētu sākt braukt ātrāk, tad laikam viņi uzskata, ka ceļu policisti vispār nav spējīgi strādāt," pārliecināts ir P. Timrots.
Busiņā uz Siguldu ar 101 km/h
Viņš vērtē, ka līdz ar fotoradaru ieviešanu satiksmes drošība noteikti nav uzlabojusies. Par to liecina arī statistika par cietušajiem un bojā gājušajiem, norāda P. Timrots. Arī braukšanas ātrums neesot samazinājies, jo "šoferi zina, ka neviens viņus neapturēs. Vienīgais labums, kāds šobrīd var būt no fotoradariem, ir pienesums valsts budžetā. Esam pilnīgi izsituši no sliedēm policijas resursu, par kuru nav skaidrs, ko tas šobrīd dara un vai vispār strādā."
P. Timrots neslēpj, ka arī pats ir saņēmis soda kvītis par ātruma pārkāpumiem. "Nejūtos par to sakautrējies vai neērti. Man vienkārši liekas muļķīgi saņemt sodu par 101 km/h uz Liepājas šosejas ar motociklu. Vai arī, braucot uz Siguldu ar busiņu apmēram ar tādu pašu ātrumu pa ceļu, kur pa vidu ir sadalošā josla ar mežu, divas joslas katrā virzienā, nevienas gājēju pārejas. Nejūtos kā noziedznieks!" P. Timrots uzsver, ka braukšanas ātruma ierobežojums pilsētā līdz 50 km/h ir pati "aptuvenākā vienošanās pasaulē. Šie 50 km/h nav nekādi absolūti un ideāli. Tas ir tikai puslīdz drošs ātrums bīstamākajās vietās".
Ja prot braukt, jāsoda nav
P. Timrota iniciatīvu atbalsta arī autosportists un sporta kompleksa "333" Ropažu novadā saimnieks Vladislavs Šlēgelmilhs (ZZS). "Man pašam ir vesela čupa kvīšu par pieciem, desmit, vienpadsmit kilometru pārkāpumiem. Es vienkārši nevaru visu laiku domāt par to, kurās vietās stāv radari, ja es primāri domāju par savu biznesu. Man ir kvītis, kur vienā un tajā pašā vietā esmu četras reizes nofotografēts. Es taču zinu, ka tur tas radars stāv, bet man nav laika uz to koncentrēties," atzīst V. Šlēgelmilhs.
Viņš min Vācijas piemēru, kur pilsētā ar atļauto braukšanas ātrumu 60 km/h, braucot uz 75 km/h, policija vadītāju pat neaptur. "Ja brauc ar 85 km/h, tad – pabrīdina. Protams, tiek ņemts vērā, kas tā par vietu, kur ātrums tiek pārsniegts. Pie mums tas pārvērsts vienkāršā naudas kāšanā," uzskata autosportists. "Ja cilvēks māk braukt un pārsniedz 15 km/h, tas nav pielīdzināms pārkāpumam. Un ar drošību tam ir ļoti maza saistība."
Savukārt autoskolas "Vanags" Siguldā braukšanas instruktors Edgars Elsiņš pret ātruma pārkāpumiem izturas strikti: "Ja ātrums ir noteikts, tas jāievēro. Protams, vajadzētu būt kaut kādai rezervei, taču vai tiem jābūt 15 km/h, neesmu pārliecināts. Piemēram, eksāmenā pieļaujamais ātrums ir plus 9 km/h. Tad varbūt jāpaliek pie tā?" spriež instruktors.
Vladislavs Šlēgelmilhs: "Man ir vesela čupa kvīšu par pieciem, desmit, vienpadsmit kilometru pārkāpumiem."