Ķemeru parka apmeklētājs Māris Puķītis stāsta, ka viņa pavadonis, kurš ne reizi vien bijis Kaņiera pilskalnā, apjucis plātīja rokas – kaut kur te bija jābūt, te tā taka veda, tikai nez kāpēc atrast nekādi. Laipas nopuvušas, norādes pazudušas, bet pie takas sākuma mežmalā atkritumu čupa...
"Gājām te uz vienu pusi, te citu, gids atminējās, ka jāiet pa labi, kāpām pāri kritušam kokam, līdām pa apakšu nolūzušai priedei, bet līdz pilskalnam netikām. Vietā atcerēties, ka arī Ķemeru purvs sen jau slēgts apmeklētājiem, jo laipas nopuvušas," piedzīvojumus atminas M. Puķītis.
Pēc visa redzētā, vīrietim šķiet "jokaina" ziņa par to, ka Ķemeru Nacionālais parks kļuvis par pirmo īpaši aizsargājamo dabas teritoriju Latvijā, kas ieguvusi Eiropas ilgtspējīga tūrisma hartu.
Toties citā Lapmežciema pagasta meža nostūrī, Ķemeru Nacionālā parka teritorijā, vīrietis uzdūries tornim, ko pirmajā mirklī varēja noturēt par savvaļas dabas vērotāju posteni. Torņa priekšā no kokiem un krūmiem attīrīts klajums, apaudzēts ar runkuļiem, un mežmalā iekārtota barotava meža dzīvniekiem. Viss gan izrādījies nedaudz citādāk, nekā viņam licies sākumā.
"Jābūt visai naivam, lai iedomātos, ka šī ir dabas vērošanas "skatuve", un vēlāk arī ciemā uzrunātie ļaudis atsmej – nekāds tur ekotūrisms, tā ir zvēru šautuve. Ja precīzi, medību tornis, un tādi Lapmežciema mežos vien esot piecpadsmit. Atliek tikai iebarot, un aļņi, stirnas, cūkas pašas nāk šurp, vīri vai katru vakaru braucot uz jakti," zina stāstīt M. Puķītis.
Viņš neskopojas arī epitetiem, lai aprakstītu situāciju, uzsverot, ka vaidēšana, ka par zaļāko valsti pasaulē sludinātā Latvija pārvērsta par vienu lielu dabas parku un rezervātu, mīts vien esot.
Lai viestu lielāku skaidrību, viņš sazinājies ar Dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālās administrācijas direktoru Andri Širovu, kura atbildības lokā ir arī Ķemeru Nacionālais parks.
"Līdz šim vairākus gadus medības šeit bija atļautas ierobežotā apjomā, bet kopš šā gada sākuma, izņemot rezervāta zonu, tās ir atļautas medību kolektīviem," skaidro Andris Širovs. Saskaņā ar līgumu mednieki ir tiesīgi "būvēt infrastruktūru", tas ir, torņus, barotavas, ierīkot sējumus un stādījumus. Kopumā līgumi Ķemeros noslēgti ar septiņiem medību kolektīviem par septiņām apgaitām, un Lapmežciemā esot vismaz četri kolektīvi.
Kā tad ar ētiku, "zaļumu" un tamlīdzīgi, ja nacionālajā parkā, kur daba jāsargā, atļautas zvēru šautuves? "Mums par to ir bijis daudz diskusiju," atzīst A. Širovs. "Tomēr arī aizsargājamās teritorijās nevar pilnīgi iztikt bez dzīvnieku regulēšanas. Engures novadā nesen vilki noplēsa aitas. Ir savi plusi un mīnusi, bet pilnībā atteikties no medībām nevar."
Pretim ieguvums esot iztīrītas meža stigas un ceļi, kas citādi nelietoti aizaug, mednieki, saskaņojot ar parku, izjauc bebru dambjus, kas appludina mežu. Arī malumednieki turoties pa gabalu no vietām, kur saimnieko legālie zvēru šāvēji.
Pēc M. Puķītes teiktā, vietējie gan sūdzoties, ka arī ogotāji un sēņotāji nav vēlami šajās medību apgaitās, un diez vai arī ekotūristi te ir gaidīti maisāmies pa kājām vai stobru priekšā. A. Širovs gan mierinājis sarunā: "Mums ir vienošanās, ka norādām, kur rīkot medības un kur tūristiem ir pirmā roka. Medniekiem ir zināmas šīs vietas."
Tikai šīs labās vietas tūristiem jau labu laiku nav pieejamas, – kā jau minēts, uz Kaņiera pilskalnu nevar tikt, ja nu vienīgi zvejnieku zābakos, un Ķemeru tīrelī laipas ir nopuvušas jau vismaz gadu. Izdzirdējis par neveiksmīgo gājienu uz pilskalnu, kam A. Širovs piekrīt: "Tas tā varētu būt. Laipas ir vai nu demontētas, vai sapuvušas, bet rudenī par Eiropas Savienības Kohēzijas fonda naudiņu sāksim rekonstrukciju." Drīzumā slēgšot līgumus, ziemā ritēs darbs, un pavasarī jau varēšot staigāt gan pa purvu, gan uz pilskalnu.
"Un tomēr – parks iznomā medību apgaitas, bet nauda laipām jāprasa no Eiropas. Izrādās, Širovs nemaz nezina, cik tad liels ir mednieku finansiālais devums, jo līgumus slēdz ne jau Ķemeros, bet Dabas aizsardzības pārvaldes Centrālajā administrācijā Siguldā. Un nomas nauda neieripo Ķemeru parka kontā, jo tāda nemaz nav. Visu naudu, ko Dabas aizsardzības pārvalde nopelnījusi, tā ieskaita valsts budžetā," secina A. Puķītis.
Dabas aizsardzības pārvaldes nekustamā īpašuma speciālists, iepirkumu vadītājs Andris Roze skaidro, ka jautājumu par nomas apmēru regulē Ministru kabineta noteikumi – paši no sava prāta neko izgudrot nedrīkst. "Nomas maksa ir atkarīga no mežaudzes tipa, sastāva, vecuma, no dzīvnieku sugām," teic A. Roze.
Vidēji esot no padsmit līdz 40 santīmiem par hektāru, ir lieli mednieku kolektīvi, kas apsaimnieko vairākus tūkstošus hektāru, mazākiem ir 2000 hektāru. Un cik tad ieripo valsts kasē no šāvēju makiem? Pagājušajā gadā Ķemeru Nacionālajā parkā medniekiem bija iznomāti 10 248 hektāri valsts meža, par ko iekasēti 3353 lati, informē A. Roze.
Taču lasītājam nav skaidrs, kāds būs guvums no medībām Ķemeros šogad, to pagaidām vēl nevarot pateikt. Piemēram, medību apgaitā pasaimnieko mežcirtēji, mainās apstākļi un tātad arī nomas maksa. Būšot gan vairāk naudas, jo iznomāts vairāk platību.
"Tomēr skaidrs ir, ka medību naudiņa neko diži liela nav, laipu atjaunošanai ar to nekādi nepietiek, un valsts guvums nav salīdzināms ar nedaudzu ieroču biedru prieku. Nekur nav noteikts, cik lielam medību kolektīvam jābūt, var būt vairāki desmiti, un teorētiski pietiek arī ar vienu cilvēku. Nomas līgumu slēdz uz desmit gadiem, un citiem te iespraukties nav cerību, ja nu vienīgi nomnieki sastrādā pārkāpumus," rezumē M. Puķītis.