– Augustā, stājoties LPS priekšsēža amatā, jūs solījāt ieklausīties visu Latvijas pašvaldību viedokļos, neizcelt tikai kādas pašvaldību grupas intereses un, pieņemot lēmumus, meklēt zelta vidusceļu. Taču Latvijā ir 119 pašvaldības. Kas, jūsuprāt, kopīgs, piemēram, tepat Pierīgā esošajam Sējas novadam, kurā ir apmēram 2500 deklarēto iedzīvotāju, un Olaines novadam, kurā ir 20 tūkstoši iedzīvotāju?
– Pirmkārt, kopīgs ir nosaukums – "pašvaldība". Katrā teritorijā, neatkarīgi no tās lieluma, dzīvo cilvēki, un katra pašvaldība – Rīgā, Pāvilostā, Sējā vai Olainē – nodrošina saviem iedzīvotājiem vienādu pakalpojumu klāstu. Protams, tas ir atkarīgs no katras pašvaldības, cik kvalitatīvi tie ir. Tas savukārt ietekmē iedzīvotāju uzticību saviem deputātiem un domes priekšsēdētājam. Tur, kur ir stabilitāte, vara nemainās, lai arī kādi būtu mēģinājumi pirms vēlēšanām to kompromitēt. Iedzīvotāji taču redz, ko vietējā vara dara vai nedara. Protams, katrās vēlēšanās trešdaļa deputātu to vai citu iemeslu dēļ mainās, bet tas drīzāk ir ieguvums.
– Kā jūs raksturotu pašreizējās valsts un pašvaldību attiecības? Pašvaldību vadītāji jau gadiem runā, ka valsts pieprasa arvien vairāk dažādu atskaišu – ar darbiem, ko agrāk paveica viens jurists, tagad netiekot galā pat vairāki. Vēl viens piemērs: turpmāk 9. klašu gala eksāmenus vairs nevērtēšot vietējie skolotāji, bet – līdzīgi vidusskolām – centralizēti. Vai to var saukt par neuzticību vietvarām?
– Pašvaldības darbinieku skaits tiešām pieaug līdz ar birokrātisko prasību pieaugumu no valsts puses. Piemēram, nesen tika spriests par grozījumiem Civilās aizsardzības likumā. Arī tur pazibēja varbūtība, ka katrā pašvaldībā būs vajadzīgs viens civilās aizsardzības speciālists. Bet mums taču ir Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, ir policija. Lai tad arī viņi atbild par šiem jautājumiem.
Līdz LPS ir atnākuši grozījumi Būvniecības likumā, un skaidrs, ka novadu būvvaldē atkal būs vajadzīga jauna štata vieta, kas veiks likumā paredzēto izmaiņu ievērošanu. Bet tas atkal izskatās pēc liekas birokrātijas, kas negarantēs pakalpojumu kvalitāti. Pietiek, nevajag šobrīd pašvaldību aparātā nekādus jaunus darbiniekus!
Par normatīvisma samazināšanu valstī esmu runājis gan ar valdības pārstāvjiem, gan Saeimas deputātiem. Lai to panāktu, ir jāpārskata normatīvie akti un jāizvērtē, kurus darbus pašvaldības veic tikai formāli. Un vēl atliek cerēt, ka valsts tiešām ir gatava virzīties uz mazu un efektīvu pārvaldi, un tas nozīmē, ka pašvaldībām netiks uzlikti papildu pienākumi.
Šobrīd gan kopējā sapratne par valsts un pašvaldību attiecībām ir parādījusies. Nesen LPS ar valdību noslēdza kārtējo vienošanās un domstarpību protokolu. Pozitīvi kopīgu risinājumu meklējumos vērtēju Finanšu ministrijas veikumu un atbalstu Ministru prezidenta pozīciju.
– Ko īsti paredz vienošanās un domstarpību protokols, kurš, šķiet, tā īsti darbosies tikai līdz Saeimas vēlēšanām, tātad līdz 2018. gada ceturtajam ceturksnim?
– Pats galvenais – ir atrasts kompromiss ar Ministru kabinetu, ka 19,6 procenti pašvaldību kopējo ieņēmumu no nodokļiem paliks pašvaldību rīcībā. Ja tā nebūtu, pēc nodokļu reformas neviens vairs nevarētu garantēt pašvaldību finansiālu stabilitāti vidējā termiņā. Piemēram, rastos grūtības pat ar pieaugošo minimālo algu saglabāšanu pašvaldību darbiniekiem. Tagad, kad ir garantijas par 2018. gada pirmajiem trim ceturkšņiem, ir drošība, ka tāpat būs arī ceturtajā ceturksnī.
– Jau gadiem Pierīgas pašvaldību vadītāji ir neapmierināti ar līdzekļu sadali pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Nauda, ko novads varētu izmantot attīstībai, aiziet fondā, bet novadam–donoram skolas celšanai jāņem aizdevums bankā.
– Nosacīti bagātās Pierīgas situācija atšķiras no pārējās valsts, jo šeit pieaug iedzīvotāju skaits, tiek iekasēti lielāki nodokļi, taču ir nepieciešamas gan lielākas skolas, gan pastāv arī citas specifiskas vajadzības, kas atšķiras no pārējiem valsts novadiem.
Jau 2020. gadā jāstājas spēkā jaunajam pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda likumam. Tas nozīmē, ka jau drīz sāksies diskusijas par nosacījumiem, kas atspoguļosies jaunajā likuma redakcijā.
Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonds ir sava veida pašpalīdzības kase ar valsts finanšu daļu. Pašvaldības savas iemaksas veic, bet, ja valstij ir svarīgi, kas notiek reģionos, tās daļai šajā fondā noteikti jābūt lielākai nekā līdz šim. Ja pieņemam, ka šeit darbojas tas pats Kohēzijas princips, kāds Eiropas Savienībā, tad donoru pašvaldībām nevajadzētu justies apdalītām, bet praksē šī sajūta atkāpsies tikai tad, ja fondā palielināsies valsts līdzdalība.
Tāpēc tagad, kad runājam, piemēram, par izmaiņām Ārstniecības likumā, sakām: ja pašvaldībām nāks klāt jaunas funkcijas, tad tikai kopā ar valsts papildu finansējumu šo funkciju veikšanai. Šis princips ir jāievēro.
– No otras puses, mazās pašvaldības – naudas saņēmējas – jautājumos, kas skar finanšu resursu pārdali, donoru pašvaldības LPS kongresos parasti pārbalso. Vai tas neliek domāt par līdzvērtīgu pašvaldību veidošanu?
– Te nav runa par pašvaldību lielumu vien, jo mēs zinām, ka daļa republikas nozīmes pilsētu – Daugavpils, Jelgava, Jēkabpils, Liepāja, Rēzekne – saņem naudu no pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda. Drīzāk jautājums ir par to, ko uzsvēru jau iepriekš, – jāiestrādā jauni valsts līdzdalības principi pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Citādi tās "aizkadra" balsis, sak, kāpēc man nauda jāatdod citiem, skanēs arī turpmāk. Tiekoties ar Pierīgas pašvaldību vadītājiem, mēs par to runājām, skarot arī nekustamā īpašuma nodokļa iekasēšanas jautājumu.
Taču pašvaldības ir atšķirīgas, un arī viedokļi, ko tās pauž, ir dažādi, tāpēc LPS uzdevums ir meklēt kompromisus.
Cits jautājums, piemēram, ir nauda pašvaldību ceļu uzturēšanai. Šobrīd vietējiem autoceļiem ir iedalīti desmit miljoni gadā, bet finanšu nepieciešamība ir vismaz 130 miljoni gadā.
– Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs nesen sacīja, ka 2028. gadā Latvijā būs 28 pašvaldības. Vai LPS ir gatava šādām administratīvi teritoriālām reformām, kuru rezultātā varētu izveidoties līdzvērtīgas pašvaldības?
– Manuprāt, nav pareizi runāt tikai par pašvaldību skaitu kā tādu. Jau tad, kad tiek pieminētas 29 sadarbības teritorijas, redzam, ka viena ietver Rīgu, Jūrmalu un visas Pierīgas pašvaldības, un tur mīt 850 tūkstoši iedzīvotāju. Tajā pašā laikā ir arī sadarbības teritorija ap Valku ar 8200 iedzīvotājiem. Par kādu līdzvērtību te var runāt?
Taču līdz šim neviena pašvaldība nav noliegusi nevienu sadarbības iespēju gan ar kaimiņu, gan tālākām pašvaldībām, lai gan Piejūras pašvaldībām no Liepājas līdz Ainažiem ir pavisam citas intereses nekā pašvaldībām iekšzemē. Taču jebkuru novadu sadarbību nedrīkst nedz sašaurināt, nedz ierobežot un tai jāattīstās visplašākajos mērogos.
Tajā pašā laikā es saprotu, ka valsts varētu gribēt tikai 28 novadu pastāvēšanu, jo vienkāršāk ir pārvaldīt mazāku skaitu pašvaldību. Vai to gribēs iedzīvotāji – nezinu. Ja apvienošanās ir brīvprātīga, šķēršļi nav jāliek. Ja jāapvienojas tikai tāpēc, lai būtu mazāks novadu skaits, neredzu iemeslu, kāpēc lai tā notiktu. Reformas reformu dēļ nav vajadzīgas.
LPS priekšsēdis Gints Kaminskis: Lietuvā ir 60 pašvaldības, un tās ir vislielākās Eiropā. Ja mēs Latvijā zīmējam karti ar 29 sadarbības teritorijām, vai gribam skaitliski pārspēt kaimiņus? Tikmēr iedzīvotājiem nav tik svarīgas teritorijas administratīvās robežas, bet gan pieejamais pakalpojumu klāsts un labklājība.
– Vai LPS ir gatava reģionālo vidusskolu tīkla veidošanai, jo skaidrs, ka katrs sevi cienošs novads darīs visu, lai saglabātu vietējo vidusskolu?
– Par šo jautājumu ir vairāki pētījumi. Viens esošo situāciju raksturo matemātiski. Arī LPS ir interesējusies par eksāmenu rezultātiem lielajās un mazajās skolās. Izrādās, lielas atšķirības nav, bet tas nenozīmē, ka vidusskolu tīkls nav jāsakārto. Pierīgā tas būs vienkārši izdarāms, citos reģionos – sarežģītāk.
Zinot ceļu kvalitāti, it īpaši rudeņos un pavasaros, skaidrs, ka ir vietas, kur bērniem nokļūt skolā nav tik vienkārši un autobusā jāpavada pat pusotra stunda. Tāpēc vidusskolu tīkla reformēšana nevar notikt tikai tāpat vien reformas dēļ. Tai jānotiek, ņemot vērā autoceļu tīklu, pasažieru pārvadājumu loģistiku, pedagoģiskā personāla nodrošinājumu. Viens ir skaidrs – tur, kur ir bērni, jābūt skolai. Tāpat jābūt skaidriem spēles noteikumiem – cik lielas būs klases un ko darīt, ja skola kļūst par mazu.
Esam domājuši, ko darīt, ja būs jāceļ jaunas skolas. Pierīgā tās ir vajadzīgas vairāk nekā citur, jo bērni ir šeit, Pierīgas novados, bet tukšās skolas no citiem novadiem uz Pierīgu pārnest nevar. Domājam par tipveida projektiem ar dažādām variācijām, kas skolu celšanu padarīs lētāku.
– Tikmēr vismaz Pierīgas pašvaldības turpina konkurēt ar Rīgu un savā starpā par iedzīvotāju piesaisti, gan palielinot nodokļus par nekustamo īpašumu pašvaldībā nedeklarētajiem iedzīvotājiem, gan solot atlaides un citus labumus savējiem.
– Protams, pašvaldībām ir svarīgi noturēt savus iedzīvotājus. Tas ir vietējās varas lēmums, kā tas tiek darīts un ko tā var atļauties. Vienīgais vērtētājs ir iedzīvotājs, kurš šādus soļus atbalsta vai ne.
Tagad, kad vēlēšanas jau ir garām, atcerēsimies, kādi tik debesu brīnumi netika solīti, ieskaitot lietas, kas pat neietilpst pašvaldības funkcijās. Dīvaini, ka cilvēki tam tic. Bet noteicošais tomēr ir pašvaldības četru gadu ciklā paveiktais, lai gan labāk būtu, ja deputāti domātu tālāk par šā cikla robežām.
– Jūs esat Latvijas Zemnieku savienības biedrs. Vai no piederības partijai esat guvis kādu labumu? Piemēram, Auces novadam, no kura jūs nākat, varbūt ticis vairāk Saeimas deputātu kvotu naudas?
– Lai gan jau ilgstoši esmu LZS un esmu piedalījies pat partijas valdes sēdēs, Auces novads tāpēc nav peldējies naudā. Sociālajam centram naudu dabūjām, bet tā nav mūzikas disku izdošana vai kas tamlīdzīgs.
No otras puses, domāju, ka ikvienam iedzīvotājam vajadzētu pieslieties kādam politiskajam spēkam, bet novadu domes gan nav tā vieta, kur jātaisa lielā politika. Arī LPS apspriedēs dažādām partijām piederoši novadu vadītāji runā par kopējām lietām, apliecinot, ka valsts novadus vieno dažādība.