To sarunā ar "Rīgas un Apriņķa Avīzi" atklāj Mālpils novada domes priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs.
– Ko jūs teiktu cilvēkiem, kuri gribētu izvēlēties Mālpili par dzīvesvietu, bet vēl šaubās par savu izvēli?
– Lai gan ir pierasts bijušo Rīgas rajonu saukt par Pierīgu, mēs paši tā nedomājam. Problēmas, kas jārisina Mālpils pašvaldībai, ir diametrāli pretējas Rīgai tuvākajos novados. Ja Rīgai tuvākās pašvaldībās strauji pieaug iedzīvotāju skaits, tām jābūvē jaunas skolas un ir problēmas ar vietām bērnudārzos, mums tā nav. Bērnudārzā bez problēmām atrastos vieta vēl kādiem 100 bērniem, skolās – 500 audzēkņiem. Mēs pašlaik saskaramies ar situāciju, ka novada teritorijā cilvēku kļūst mazāk. Līdz ar to infrastruktūra, kas bija domāta lielākam cilvēku skaitam, nav noslogota.
Uz Mālpili dzīvot es aicinātu cilvēkus, kuri vēlas baudīt lauku klusumu un mieru, sakoptu vidi, ūdeņus, mežus un tajā pašā laikā garantētu vietu bērnudārzā, labas izglītības iespējas, ieskaitot profesionālo izglītību, aktivitātes, ko piedāvā sporta komplekss un lielākais kultūras centrs Latvijas laukos. Nežēlojam līdzekļus arī dažādu veidu interešu izglītībai.
Šeit ir arī darbs – bezdarba līmenis novadā ir zem četriem procentiem, un darbā ar sezonālu raksturu uzņēmējiem ir lielas problēmas atrast strādniekus. Piemēram, šogad pirmo reizi uz zemeņu lasīšanu bija jāieved strādnieki no Ukrainas. Lielākajā uzņēmumā, kas darbojas novadā, SIA "Kvist" jau ir pāri par 500 strādājošo. Protams, kamēr nebūs nodrošinātas atbilstošas algas, cilvēki no ārzemēm vēl neatgriezīsies un aizplūšana uz vietām, kur vairāk maksā, turpināsies.
– Atkal ir parādījušās runas par nākamo administratīvi teritoriālo reformu, bet, ja tāda notiktu, Mālpils kā novads varētu arī beigt pastāvēt, jo pietrūktu vajadzīgā iedzīvotāju skaita. Cik šādās runās ir taisnības, un vai iedzīvotāju skaits novadā ir objektīvs kritērijs?
– Man ir grūti saprast, kā vienu administratīvo vienību var ielikt kaut kādos rāmjos atkarībā no iedzīvotāju skaita. Nevienam taču pat prātā neienāk sacīt, ka Latvijas valsts nevar pastāvēt tāpēc, ka šeit ir maz iedzīvotāju, bet par pašvaldībām politiķi tā spriež. Eiropā taču ir komūnas pat ar deviņiem iedzīvotājiem. Eiropas Savienības valstu vidējā vietējā pašvaldība pārvalda tikai 44,4 km2 un tajā ir 5051 iedzīvotājs. Un tas ir vidēji. Tā kā apgalvojumam, ka Latvijā ir mazas vietējās pašvaldības, nav nekāda pamata, jo Latvijā vidējā vietējā pašvaldība ir ar 16 690 iedzīvotāju un pārvalda 542,9 km2.
Daudzi lēmēji jauc iespējamo finanšu centralizāciju, kas, viņuprāt, būtu galvenais iemesls lielu novadu vai reģionu pastāvēšanai, ar pārvaldāmās teritorijas lielumu un iedzīvotāju skaitu. Pat likumā ir noteikts, ka novadam pastāvēšanai vajag četrus tūkstošus iedzīvotāju. Kāpēc? Tad ir jautājums, uz ko būtu jāsniedz konkrētas atbildes: ko Mālpils vai citas pašvaldības, kurās iedzīvotāju skaits nav šie četri tūkstoši, līdz šim nav izdarījusi pašvaldību funkciju veikšanā, lai nevarētu pastāvēt kā pašvaldība, un kas iedzīvotājiem uzlabosies, ja viņi tiks iekļauti kādā lielākā teritorijā? Uz šiem jautājumiem jāatbild tiem, kuri atkal gatavojas pārzīmēt kartes.
Dažādos forumos par attīstītas valsts paraugu tiek minēta Francija. Tikai pie mums kaut kā netiek uzsvērts, ka tur ir 36 781 vietējā pašvaldība (vidējais iedzīvotāju skaits komūnā ir 1804 iedzīvotāji un teritorija 17,2 km2), kas valstij netraucē būt par pasaules lielvaru. Turklāt pašvaldības Francijā tiek dēvētas par "demokrātijas bandiniekiem".
Mums stāsta, ka, jo mazāk pašvaldību, jo valsts būs spēcīgāka. Es domāju, ka, jo mazāka pašvaldība, jo cilvēki ir vairāk iesaistīti tās pārvaldē un jūtas līdzatbildīgi par pieņemtajiem lēmumiem. Turklāt demokrātija nozīmē uzticēšanos cilvēkiem, un, jo tālāk iedzīvotāji būs no lēmumu pieņemšanas, jo grūtāk valstij ies. Nopietns signāls šajā ziņā bija zemā iedzīvotāju interese par pašvaldības vēlēšanām.
– Kā novadam sokas ar uzņēmēju piesaistīšanu novadam?
– Mums ir daudz aktīvu zemnieku saimniecību, to skaitā bioloģiskās ražošanas saimniecības, daudz mežsaimniecības un kokapstrādes uzņēmumu, tostarp eksporta kūdras ieguves uzņēmums, tiek ražots biohumuss, ir gaļas pārstrādes cehs, šogad darbu uzsāka pārtikas preču pārstrādes uzņēmums, ir tekstiluzņēmums SIA "HB Textiles Latvia", kas pērn bija lielākais nodokļu maksātājs novadā. Ir daudz mazo uzņēmumu, kas nodrošina mazumtirdzniecības, ēdināšanas un citus pakalpojumus. Ir arī uzņēmumi, kas darbojas novadā, bet to juridiskā adrese ir Rīgā vai citviet Latvijā, un par tiem mums nav publiski pieejami salīdzināmie finanšu un ekonomiskie dati.
No otras puses, te ir reģistrēti uzņēmumi, piemēram SIA "RC Inventum", kas apgroza miljonus, bet mēs par to neko nezinām. Bet te ir runa par kārtību, kādā valstī tiek reģistrēti uzņēmumi.
Taču pats svarīgākais ir, lai būtu, kas novada uzņēmumos strādā, un lai tie, kuri strādā, dzīvotu pēc iespējas tuvāk darbavietai. Problēmas ir ar dzīvojamo fondu. Pašvaldība ir par mazu, lai būvētu īres namus, tāpēc esmu iecerējis runāt ar uzņēmējiem, lai noskaidrotu, ko viņi domā par iespējām Mālpils novadā veidot savu dzīvojamo fondu. Tas būtu labāk, nekā braukāt apkārt, meklējot strādniekus.
– "Rīgas un Apriņķa Avīze" jau rakstījusi par Mālpils profesionālās izglītības iestādi, kurā ir laba materiālā bāze, bet izglītojamo skaits varētu būt daudz lielāks. Vai novadam ir plāni, kā situāciju uzlabot?
– Patiesībā jau tikai nupat mēs esam sākuši runāt, cik prestiži ir prast kādu amatu un ka valstij ir vajadzīgi kvalificēti strādnieki. Taču Mālpils netika izvēlēta kā kompetenču centrs, bet palikām kā pašvaldības izglītības iestāde. Izvēloties, sūtīt bērnus valsts vai pašvaldības skolā, vecāki dod priekšroku valsts skolām, lai gan mūsu piedāvājums un materiāli tehniskā bāze ir laba un izglītības programmā tiek sagatavoti tautsaimniecībai vajadzīgi speciālisti. Pašlaik visiecienītākās ir programmas, kurās sagatavo sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumu speciālistus. Protams, esam mēģinājuši akreditēt arī jaunas profesionālās apmācības programmas un nodarbojamies ar pieaugušo tālākizglītību, bet laiks rādīs, kā mums veiksies.
– Kā jūsu pārstāvētajam "Vienoti Mālpilij!" sarakstam veicies ar priekšvēlēšanu solījumu pildīšanu?
– Gandrīz viss, ko esam solījuši, ir izpildīts. Vienīgās cerības nav piepildījušās tādā ziņā, ka pie mums varētu būt Murjāņu Sporta ģimnāzijas filiāle, jo infrastruktūra – sporta komplekss, peldbaseins, dienesta viesnīca – tam ir. Centāmies, bet nesanāca. Valsts institūcijas, izrādās, domā citādāk.
Taču atbalsts daudzbērnu ģimenēm, iedibinot gan piedzimšanas pabalstu, gan paplašinot pašvaldības pakalpojumu klāstu daudzbērnu ģimenēm, atmaksājot 50 procentus izdevumu, ja ģimene izmanto tieši mūsu pašvaldības pakalpojumus, ir pat lielāks, nekā solīts.
Sliktāk ir veicies ar dzīvojamā fonda attīstības plāniem, lai gan esam uzsākuši dzīvokļu atpirkšanu izsolēs, ja tie nepārsniedz tirgus cenas.
Liela problēma joprojām ir ceļi, jo, salīdzinot ar 2008. gadu, novada budžets vēl nav sasniedzis to līmeni. Ja tolaik ielu un ceļu uzturēšanai varējām tērēt 177 tūkstošus latu jeb 251 tūkstoti eiro, šobrīd tie ir tikai 113 tūkstoši eiro. Jau vairākus gadus īstenojam ielu un ceļu kritisko posmu uzlabošanas programmu, un varu teikt, ka pašlaik novada grants ceļi ir diezgan labi.
Cilvēki galvenokārt sūdzas par valsts ceļiem, kas caur ciemiem iet kā tranzīta ielas. Vienojamies ar valsts ceļu apsaimniekotājiem par Nākotnes ielas sakārtošanu, bet nevaram pierunāt VAS "Latvijas valsts ceļi" sakārtot Strēlnieku, Mergupes un Ķiršu ielu. Ielu apgaismojumu uzturam, bet valsts vietā, piemēram, atjaunot trotuārus nevaram. Tiesa, "Latvijas valsts ceļi" sola 2018. gadā atjaunot asfalta segumu Strēlnieku ielā, jo mālpilieši tomēr ir pelnījuši gludu ceļu uz mūža mājām. Mālpils pašvaldība apsola līdzfinansēt trotuāra izbūvi, jo tā pašlaik tur nav.
– Kādas paredzat nākamās pašvaldību vēlēšanas? Vai pats arī startēsiet?
– Mālpils novadā zīmogu pašvaldību vēlēšanām uzliek neskaidrība – tāds kā Damokla zobens, kas jau labu laiku karājas virs mūsu galvām, proti, vai nākotnē mūsu pašvaldība vispār būs vai nebūs. Tādēļ arī potenciālie līderi šaubās, vai ir vērts cīnīties, ja pēc gadiem četriem novads var arī nebūt. Pats gaidāmajās pašvaldību vēlēšanās startēšu, taču kā priekšsēdētājs vairs darbu neturpināšu. Skaidrs, ka pretendenti uz domes priekšsēdētāja posteni būs, tāpēc šoreiz sacensība par vietu domē būs spraigāka nekā citkārt.