– Kuram gan nav sava viedokļa par to, kas ir Olaine. Vai, jūsuprāt, stereotipi par šo pilsētu laika gaitā mainās?
– Viens no stereotipiem par Olaini ir tāds, ka esam ķīmiķu pilsēta, bet par to nav nekāda iemesla kaunēties. Tieši otrādi – mēs ar to uzsveram, ka bijām, esam un, cerams, arī turpmāk būsim rūpniecības pilsēta un ka pie mums dzīvo cilvēki, kuri prot strādāt ražošanā. Protams, līdztekus pastāv arī stereotipi, kas mūs neapmierina. Piemēram, atmiņas, ka padomju laikos te bija profilaktorijs, kur ārstēja alkoholiķus, tad cietums.
Taču, ja kādreiz pašvaldība lika uzsvaru uz komunikāciju ar saviem iedzīvotājiem, stāstot, ko un kāpēc dara, un prasot, kā būtu labāk, tagad domājam par pilsētas tēlu, kāds tas ir, raugoties no malas. Tāpat kā citas pašvaldības, arī mēs esam ieinteresēti, lai arvien vairāk cilvēku Olaines novadu izvēlētos par savu dzīvesvietu.
– Kā uz Olaini atsaucās Rīgas domes šogad aizsāktā cīņa par iedzīvotāju piesaistīšanu?
– Uz to laiku, kad tiem iedzīvotājiem, kuriem Rīgā ir nekustamais īpašums, vajadzēja reģistrēties galvaspilsētā kā pastāvīgā dzīvesvietā, cilvēku skaits Olaines novadā samazinājās. Arī Olaines novada domei aktuāls kļuva jautājums, vai nedarīt tāpat kā Rīgā un Carnikavā. Tādu lēmumu nepieņēmām, jo iedzīvotāji pie mums deklarējas un dzīvo tāpēc, ka viņus apmierina pašvaldības piedāvātais pakalpojumu klāsts.
Olaines iedzīvotājiem nav arī savas novada vai pilsētas privilēģiju kartes, kā tas ir, piemēram, Siguldā, lai piedāvātu atšķirīgu cenu par produktu vai pakalpojumu vietējiem iedzīvotājiem un tūristiem. Pirmkārt, jau pati kartes izveidošana nav lēta. Otrkārt, to pakalpojumu skaits, ko Olainē saņem citu novadu iedzīvotāji, apmeklējot ārstu, peldbaseinu, stadionu vai slidotavu, nav tik liels, lai mēs sāktu pakalpojumu saņēmējus šķirot.
– De facto Olaine ir ne tikai rūpniecības pilsēta, bet arī tāds kā mazdārziņu novads. Kā veidojas domes un dārzkopju kooperatīvu attiecības?
– Savulaik, Olaines pilsētai apvienojoties ar Olaines pagastu, novadā iemantojām 47 dārzkopības sabiedrības – bijušās Rīgas rūpnīcu strādnieku dārziņu kolonijas, kas tagad pamazām pārtop par vidi ar individuālo apbūvi un vietu, kur cilvēki dzīvo pastāvīgi. Šis process sākās jau pirms 15 gadiem, kad dārzkopības sabiedrību apsaimniekotajās teritorijās tika atļauts būvēt un nodot ekspluatācijā dzīvojamās ēkas.
Tā ir unikāla problēma, kas mums jārisina. Tāpēc arī novada saistošajos noteikumos iekļāvām nosacījumus, uz kādiem pašvaldība iesaistās šo bijušo dārziņu koloniju infrastruktūras, piemēram, ceļu, sakārtošanā, jo stāsts taču ir par mūsu novada iedzīvotājiem un viņu dzīves telpas uzlabošanu. Tieši caur dārzkopības sabiedrībām dzīvojamo vidi sakārtot ir visvienkāršāk, vienojoties par ielu un ceļu remontu, apgaismojuma ierīkošanu.
Savulaik likumdošanā tika pieļauta kļūda, ļaujot privatizēt koplietošanas ceļus un ielas. Ir bijuši jautājumi, kāpēc pašvaldība nepārņem visus ceļus dārzkopības sabiedrībās. Ir tā, ka visās 47 dārzkopības sabiedrībās ceļu garums mērāms simtos kilometru un tos pilnvērtīgi apsaimniekot pašvaldība nevar. Taču, lai iedzīvotājiem nebūtu jācieš, mēs izveidojām īpašu atbalsta programmu, piemērojot pašvaldības atbalstu 80 procentu apjomā projektiem, kurus vēlas īstenot dārzkopības sabiedrības, kas šos ceļus savulaik ir privatizējušas. Tikai vispirms sabiedrību īpašniekiem pašiem jāvienojas, ko viņi grib izdarīt un kā segs 20 procentus līdzdalības izdevumu.
Pieminētā atbalsta programma ir spēkā jau vairākus gadus. Sākumā gadā iztērējām nepilnus 60 tūkstošus, šogad jau ieplānoti aptuveni 200 tūkstoši eiro. Veidojot ceļus, tagad jārēķinās, ka savulaik šī vide nebija domāta pastāvīgai dzīvošanai, bet tikai kā vieta, kur atbraukt atpūsties.
– Līdz pašvaldību vēlēšanām atlicis mazāk par gadu. Kā jums kā sociāldemokrātam veicies ar priekšvēlēšanu solījumiem?
– Ieskatoties sociāldemokrātu saraksta rīcības programmā, ko pirms četriem gadiem iesniedzām Centrālajā vēlēšanu komisijā, redzams, ka esam izpildījuši vismaz 90 procentus no vēlētājiem apsolītā.
Olainē un Olaines novadā jau agrāk ir paveikts tas, ko citas Pierīgas pašvaldības dara vēl tikai tagad. Skolas piebūve mums tapa jau pirms astoņiem gadiem, stadionu uzcēlām pirms sešiem gadiem, pilsētā ir peldbaseins, kapos – jauna kapliča. Un, ja infrastruktūra jau darbojas, jāatrod tikai līdzekļi tās uzturēšanai. Atlicis tikai uzbūvēt Jaunolaines sporta kompleksu pie Jaunolaines pamatskolas, kuras celtniecība tiks uzsākta šogad neatkarīgi no vēlēšanu rezultātiem. Pēdējos trīs gadus esam aktīvi īstenojuši ceļu sakārtošanas programmu. Tagad novadā daudzi grants ceļi ir noasfaltēti, un nu jau esam uzsākuši pagalmu labiekārtošanu, ko veicam par pašvaldības līdzekļiem.
– Kā jūs pašlaik raksturotu ekoloģisko situācija novadā, jo Olaine, kā pats sacījāt, ir ķīmiskās industrijas pilsēta?
– Ekoloģiskā situācija Olaines novadā ir apmierinoša, pat laba, jo kopš tiem laikiem, kad šeit darbojās padomju rūpnīcas, prasības ražošanas un vides drošībai ir mainījušās un tie paši lielie uzņēmumi "Olainfarm" un "Biolar" ir saņēmuši gan Latvijas, gan Eiropas sertifikātus.
Vienu no Olaines bīstamo ķīmisko atkritumu izgāztuvēm ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas atbalstu beidzot esam likvidējuši. Toreizējais vides ministrs Kaspars Gerhards atšķirībā no iepriekšējiem pieciem ministriem bija pirmais, kurš sacīja, ka jāmēģina problēmu atrisināt, nevis skaidroja, kāpēc to nevar izdarīt. Tagad Olaines bīstamo ķīmisko atkritumu izgāztuves pirmās kārtas sanācija ir paveikta gan ar valsts, gan Eiropas naudas atbalstu. Priekšā ir otrā kārta, kas tāpat būs jāīsteno ar valsts atbalstu. Tur gan atkritumi vairs nav tik bīstami kā jau likvidētajā izgāztuvē, taču vienalga var radīt kaitējumu videi arī ārpus novada robežām.
– Nākamgad Olaines pilsētai apritēs 50 gadu. Vai jau gatavojaties svinībām?
– Pilsētas mūžā 50 gadu nav daudz – joprojām esam jauni un atļauties varoši. Protams, ka svētki būs, un mēs svinēsim vērienīgāk, nekā to darām ikgadējos pilsētas svētkos. Izdosim arī grāmatu, kurā būs apkopotas to novadnieku atmiņas, kuri lika pamatus Olaines pilsētai un novadam.
– Jubileja paies, bet dzīve turpināsies...
– Skaidrs, ka Olaine nav nedz Sigulda, nedz Cēsis, kur ļaudis brauc baudīt dabu un vēsturi. Taču tērēt naudu un laiku, radot kaut ko tādu, kas mūsu vidē īsti neiekļautos, nav jēgas. Esam vienojušies, ka veidosim infrastruktūru velosipēdistiem, kas saistīta ar atsevišķu objektu apskati, piemēram, purva takām, taču tūrisms, kā jau teicu, nav novada prioritāte.
Tajā pašā laikā svarīgi, lai novads ir vieta, kur dzīvot ģimenēm ar bērniem, kur ir attīstīta kultūras, sporta un izglītības infrastruktūra, jo mums taču ir pat sava Mehānikas un tehnoloģijas koledža. Tātad ērta dzīvesvieta, kur bez visa pieminētā ir arī ražošana – proti, nodrošinājums ar darbavietām. Neapšaubāmi savus rāmjus uzliek Rīgas tuvums, tāpēc vairāk jādomā par kvalitatīvām sabiedriskās ēdināšanas vietām, jo ar divām picērijām un vienu restorānu pilsētā ir par maz. Taču tas atkal nav saistīts ar tūristiem, bet vietējo iedzīvotāju ērtībām.
– Ja jau pieminējāt skolas, tad gan pedagogu algu un citas reformas, visticamāk, atsauksies arī uz Olaines skolām.
– Pierīgas pedagogu algas, visticamāk, samazināsies, un tas, iespējams, atstās iespaidu uz izglītības kvalitāti. Olainē ir divas vidusskolas ar 900 un 700 bērniem katrā. Ārpus novada, pārsvarā Rīgā, mācās apmēram 500 bērnu. Varu tikai apsveikt to vecāku izvēli, kuru bērni mācās ģimnāzijā, bet, ja cilvēks mācās parastā Rīgas vidusskolā, tad gan ir vērts padomāt, jo Olainē ir iegūstama ļoti kvalitatīva izglītība. Un vēl mēs esam gatavi piemaksāt savu skolu pedagogiem, lai šeit piesaistītu labākos skolotājus, bet vidusskolēniem, kuriem vidējā atzīme nav mazāka par septiņām ballēm, jau tagad maksājam stipendiju. Iespējams, tas kādu ir atturējis aizbraukt no Olaines tikai tāpēc, lai mācītos Rīgā.
– Ko cilvēciskā plānā kā politiķis un pašvaldību darbinieks esat ieguvis, strādājot Olaines pašvaldībā?
– Darbs pašvaldībā mani saistīja ar to, ka šeit pārskatāmā laikā var iziet procesu no idejas līdz rezultātam, tātad – redzēt sava darba augļus.
Tīri cilvēciski esmu sapratis, ka ne visi lēmumi, ko esmu pieņēmis, ir pareizi, bet kļūdas nekad nevajag slēpt. Tās ir jāatzīst, no tām jāmācās un jāiet tālāk. Un vēl – nevajag baidīties pulcēt ap sevi gudrākus par sevi cilvēkus, jo tikai gudri cilvēki var dot vērtīgu pienesumu sabiedrībai.
