Rakstos var sameklēt liecības, ka 19. un 20. gadsimta mijā pa Gauju notika intensīva koku pludināšana no kokmateriālu ieguves rajoniem Vidzemē uz Rīgu. Pēdējais posms no Gaujas grīvas līdz Daugavas grīvai pa Rīgas jūras līci bija pats dārgākais un bīstamākais. Šīs problēmas risināšanai tika izveidota Vidzemes ūdensceļu uzlabošanas sabiedrība, kas no 1899. gada līdz 1903. gadam izstrādāja un realizēja Gaujas–Daugavas ūdensceļa projektu. Tad arī tika izbūvēts trīs kilometrus garais Gaujas–Baltezera kanāls, kas saglabājies līdz mūsdienām.
Tā kā Gaujas ūdenslīmenis kanāla atdalīšanās vietā bija 2–6 metrus augstāks nekā Mazajā un Lielajā Baltezerā, ūdensteci regulēja ar slūžām. Tādas bija pie Gaujas un pie ieejas Mazajā Baltezerā. Pagājušā gadsimta 60. gados koku pludināšana tika pārtraukta, un slūžas laika gaitā sagruva.
Latvijas Makšķernieku asociācijas priekšsēdētājs Egons Simsons uzskata, ka kanāla aizlaišana postā abiem Baltezeriem nenāk par labu, jo ir traucēta ūdens apmaiņa, vairojas zilaļģes. Tam piekrīt arī Ādažu novada domes deputāts Artis Brūvers un piebilst, ka jau tagad mērījumi apliecina, ka apmēram četru metru dziļumā skābekļa daudzums ūdenī ir tuvu nullei.
Šeit jāpiebilst, ka abu ezeru vidējais dziļums ir seši līdz deviņi metri. Taču Gaujas–Baltezera kanāla atjaunošana, viņaprāt, būtu ārkārtīgi dārga. Turklāt šīs hidrotehniskās būves īpašnieks ir Zemkopības ministrija, nevis Ādažu novada pašvaldība. Sarunas ar Zemkopības ministriju par kanāla likteni notikušas jau domes priekšsēdētāja Normunda Breidaka laikā un turpinās arī pašlaik.
Savu ieinteresētību kanālam piešķirt valsts aizsargājamā kultūras pieminekļa statusu izrādījusi arī Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija. Ja kanāls šādu statusu iegūtu, tā atjaunošanai būtu iespējams piesaistīt Eiropas fondu finansējumu. Taču pagaidām tie ir tikai sapņi. A. Brūvers uzskata, ka šobrīd nav iedomājama arī Gaujas–Baltezera kanāla atjaunošana vienā kārtā. Vispirms kanāls būtu jāiztīra, un tikai tad varētu atjaunot slūžas.
Daudz piezemētāks spriedumos par Gaujas–Baltezera kanāla nozīmi ir zinātniskā institūta "BIOR" iekšējo ūdeņu nodaļas vadītājs, zivju resursu pētnieks Jānis Birzaks. Tiesa, nebūdams hidrobūvju speciālists, bet gan biologs, viņš domā, ka normāla ūdens aprite ar Rīgas jūras līci Baltezeram ir bijusi arī pirms 100 gadiem. Laikā, kad pa Gaujas–Baltezera kanālu tika pludināti baļķi, ezeros no Gaujas ienāca papildu ūdens straume, un, iespējams, tā piesaistīja arī atsevišķas caurceļotājas zivis, bet kanālu par būtisku zivju ceļu uzskatīt nav pietiekama pamata.
Iespējams, kanāls atvieglotu situāciju brīžos, kad Gaujas lejtecē pie Carnikavas veidojas plūdu situācijas. Taču mūsdienās daudz lielāks iespaids uz Pierīgas lielajiem ezeriem ir Rīgas HES hidrorežīmam un jau vēsturiski pašas dabas diktētām situācijām, kad vējš no jūras sadzen Daugavā ūdeni, kas savukārt ietekmē ūdens līmeņa izmaiņas Ķīšezerā un tālāk arī abos Baltezeros. Daudz nopietnākus draudus nekā Gaujas–Baltezera kanāla nefunkcionēšana ezeram rada cilvēku darbības spiediens uz tā krastu ekosistēmu.
Iepriekš:
Parastie un zinātniskie tīkli Baltezerā
Karikatūra: Ar meldriem Baltezerā uzmanīgi
