Vecais pasta nams gaida jaunu iespēju
"Jau pirms desmit gadiem izveidojām novadpētniecības izstādi. Cilvēku atsaucība bija vienreizēja. Viņi nesa mums uz Tautas namu Inčukalna vēstures liecības – senas lietas, fotogrāfijas – un dalījās atmiņās par savu dzimtu un novada vēsturi. Tad arī sapratām, ka Inčukalns, tāpat kā daudzas citas vietas Latvijā, ir pelnījis savu novadpētniecības muzeju. Turklāt pagājušo desmit gadu laikā vēsturisko materiālu ir uzkrājies daudz vairāk, un novadnieki arvien ir gatavi papildināt mūsu krājumus – tos tagad varētu padarīt pieejamus publikai vecajā pasta ēkā," portālam "Apriņķis.lv" sacīja Inčukalna Tautas nama vadītāja Inga Freimane.
Pašlaik vecā pasta ēka Inčukalna centrā stāv tukša, gaidot labākus laikus. Nams celts 1904. gadā, un līdz pat 2011. gadam te gan kara, gan miera apstākļos, gan pie dažādām varām ir darbojies pasts. Par to liecina, piemēram, vecās tālsarunu kabīnes ar telefona aparātu, kādas cilvēki saziņai izmantoja tad, kad vēl nebija tagad tik ierasto mobilo telefonu sakaru un katrā mājā telefona nebija.
Tā kā ēkai bija nepieciešama pilnīga renovācija, pasts no tās izvācās, taču "Latvijas pastam" krīzes gados naudas remontdarbiem nebija. I. Freimane stāsta, ka daļu telpu savulaik privatizēja bijušie pasta darbinieki, bet daļa pieder novadam. Pašvaldībai bijušas dažādas ieceres, kā tās izmantot, piemēram, iekārtot dienas centru vai sociālo dienestu, bet šie jautājumi atrisinājās citā veidā.
"Un nu mums atliek gaidīt pozitīvu domes lēmumu, lai šeit, vecajā pasta namā, sākumā varētu iekārtot Inčukalna novada vēsturei veltītu izstādi, kas varētu pāraugt pastāvīgā novadpētniecības muzeja ekspozīcijā," teic Tautas nama vadītāja.
Inčukalna Tautas nama vadītāja Inga Freimane vecā pasta nama durvīs. Viņa cer, ka pie labas apstākļu sakritības te ar laiku izveidosies Inčukalna novada ļaužu dzīvesstāstu krātuve, kādu inčukalnieši jau sen ir pelnījuši.
Ir, ko parādīt
Inga Freimane stāsta, ka laika gaitā Tautas namā uzkrājušās liecības par Inčukalna muižu, par dzimtām un cilvēkiem, kas te dzīvojuši, un spilgtākajiem notikumiem, kas atstājuši pēdas Inčukalna novada vēsturē.
Skvērā pie vecās pasta ēkas jūlija sākumā tiks atklāts piemiņas akmens Latvijas Brīvības cīņu laika kaujām, kurās 1918. gada decembrī baltvācu zemessargu pulki karoja pret lieliniekiem. "Kā liecina apraksti, kauja beidzās ar lieliem zaudējumiem. Taču laiks ir pagājis, cilvēki vairāk un ar lielāku izpratni iedziļinās pagātnes notikumos, tāpēc tieši baltvācu karavīru pēcteči atbalstīja šādas piemiņas zīmes uzstādīšanu," stāsta I. Freimane.
"Protams, ekspozīcijā atgādināsim to, ka tagadējais Inčukalns kā apdzīvots centrs ar pastu, krogu, skolu, veikaliem un Tautas namu radās tikai pēc tam, kad 19. gadsimtā tika uzbūvēts dzelzceļš no Rīgas uz Valku, ka tagadējo Vangažu pilsētas vēsture sākas 1950. gadā, bet "Sēnītes" vietā kādreiz bija māju puduris "Krustiņi", jo tur krustojās ceļi pirms Gaujas šķērsošanas.
Pirmskara laikā tur bija Sosāru ģimenei piederošs veikals. No šīs dzimtas nāk arī komponists Burhards Sosārs, kurš sarakstījis mūziku Rūdolfa Blaumaņa lugai "Skroderdienas Silmačos". Viņa dzimtas pēcteči šajā apkaimē mīt joprojām. Pēc kara tur bija patērētāju biedrības veikaliņš ar sēnīti, zem kuras varēja paslēpties lietus laikā. Vēlāk tā izauga par lielu "sēni" jeb slavenu restorānu, kas tika atvērts 1967. gadā. Taču katrai vietai, kā tagad redzams, ir savs uzplaukuma un norieta laiks," viņa piebilst.
Uzsvars tiks likts uz dzimtu likteņstāstiem
I. Freimane uzskata, ka par vienu no vērtīgākajiem izstādes eksponātiem – varbūt pat ekspozīcijas pamatakmeni – var uzskatīt tēlnieka Kārļa Zāles skulptūras metu Brāļu kapiem. Pats K. Zāle Inčukalna "Atvasītēs" sagaidīja sava mūža pēdējās dienas.
Taču ekspozīcijas lielāko daļu veidošot stāsti par vietējām dzimtām – Andersoniem, Avotiņiem, Sproģiem, Kalniņiem. No Inčukalna Otrā pasaules kara laikā bēgļu gaitās devusies arī Ābolu ģimene, un viens no tās piederīgajiem – Gundars Ābols – 1991. gadā palīdzēja atgūt no Francijas tur 30. gados noglabāto Latvijas zeltu.
